Skandalozākais balsu pirkšanas gadījums – 1931. gada Saeimas vēlēšanās 1
Pirmskara Latvijas parlamentārisma periods ilga no 1920. līdz 1934. gadam, un tajā bija tikai viens balsu pirkšanas gadījums Saeimas vēlēšanās, kas nonāca līdz tiesai un izskanēja tikpat skaļi kā jaunākie notikumi saistībā ar iespējamo balsu pirkšanu Latgalē par labu “Vienotības” pārstāvim Dzintaram Zaķim. Bet jāņem vērā, ka tik delikātas lietas ne vienmēr nonāca atklātībā un Latvijas laukos balsu pirkšanas grēks bija pazīstams jau 19. gadsimtā.
Kopš Latvijas parlamentārisma sākumiem bija zināms, ka partiju priekšvēlēšanu sapulcēs Latvijas laukos un sevišķi Latgalē merkantili vēlētāji mēdz uzdot jautājumu “Cik dosi par balsi?”. “Jaunākās Ziņas” 1922. gada 29. septembrī apgalvoja, ka bez atbildes uz tādu jautājumu partiju pārstāvjiem priekšvēlēšanu sapulcēs neesot ko darīt: “Veiklais kandidāts zin, ka ar solījumiem latgaliešiem var pielabināties (..), jo pretējā gadījumā izsvilpšana nodrošināta. Un taisni šī aizraušanās ar solījumiem ir par cēloni nevēlamām parādībām Latgalē. Acīmredzot, vientiesīgā Māras zeme patlaban pārdzīvo to politisko slimību laiku, no kurām pārējās Latvijas pilsoņi jau pa daļai atveseļojušies.” Prakse pierādīja, ka pret minēto “slimību” nav imūna pat Rīga, jo tieši tur 1931. gada rudenī izcēlās lielākais balsu pirkšanas skandāls – vienīgais pirmskara Latvijas Saeimas vēsturē, kas nonāca līdz tiesai.
Pulcēšanās bufetē
4. Saeimas vēlēšanas Latvijā notika 1931. gada 3. un 4. oktobrī. Tās bija pēdējās demokrātiskās vēlēšanas pirmskara Latvijas vēsturē. Pēc balsu skaita ar 21 vietu uzvarēja sociāldemokrāti, kam ar 14 vietām sekoja Latviešu zemnieku savienība. Divus deputāta mandātus ieguva arī Latvijas Poļu-katoļu savienība. Tomēr burtiski jau vēlēšanu pirmajā dienā presē nonāca sensacionāla ziņa, ka policija aizturējusi balsu pircējus no šīs partijas. Balsu vervētāji bija apstaigājuši Rīgas Maskavas priekšpilsētu, Rīgas staciju, Daugavmalas tirgu un citas vietas, kur parasti uzturējās galvaspilsētā no Latgales atbraukušie darba meklētāji.
Jāuzsver, ka, pēc statistikas, Latvijā tajā laikā bija 34 tūkstoši poļu tautības vēlētāju, pārsvarā gan Latgalē. Aģitatori aicināja sastaptos balsot par Latvijas Poļu-katoļu savienības sarakstu nr. 12 un piesolīja divus latus, pastiprinot efektu ar sviestmaizēm un degvīnu, ko izmaksāja stacijas bufetē. Balsu pirkšanas lietā policija sākotnēji aizturēja piecas personas, un interesanti, ka viens no viņiem bija deputāta kandidāta, Poļu-katoļu savienības Rīgas nodaļas priekšnieka Napoleona Liberisa 28 gadus vecais dēls, arī Napoleons Liberiss. Vēlāk Liberisu dzīvoklī atrada ap 300 latu divlatnieku un vienlatnieku monētās.
Savervēto galvenā pulcēšanās vieta atradās Rīgas stacijas 3. klases bufetē, kur notika balsotāju pacienāšana, kā arī viena no aizturētajiem – Sergeja Šveinfurta – dzīvoklis Aldaru ielā 9. Aģitatoriem par katru uz iecirkni atvesto pienācās viens lats. Izmeklēšana atklāja, ka blēži bija pratuši iegādāties tieši tādas aploksnes, kādas izmantoja biļetenu ievietošanai iecirkņos. Šādas aizlīmētas aploksnes ar jau ievietotiem sarakstiem nr. 12 aģitatori izsniedza uzpirktajiem vēlētājiem. Savukārt tiem pēc tam vajadzēja atdot iecirkņos izsniegtās aploksnes, lai “karuselis” turpinātos. Jāatgādina, ka tā laika prakse neparedzēja sarakstu saņemšanu iecirkņos; ar vietējās varas palīdzību vēlētājiem tie tika izdalīti jau iepriekš. Tomēr afēra izgāzās, jo ne policijai, ne godīgiem pilsoņiem nevarēja nešķist aizdomīgi, kad stacijas bufetē sapulcētais ap 30 ļaužu bars devās uz Saeimas vēlēšanu iecirkni Raiņa bulvārī 29. Galīgi balsu pircējus iegāza dažu uzpirkto balsotāju dumpošanās jau pie pašām iecirkņa durvīm, pieprasot, lai viņiem samaksā uzreiz, nevis pēc tam.
Divi mēneši cietumā
Aizturētos visai drīz pret 400 latu drošības naudu līdz tiesai atlaida brīvībā. Taču incidents bija īpaši jūtīgs, ar ārpolitisku zemtekstu, jo norisinājās brīdī, kad pasliktinājās līdz tam itin labās Polijas–Latvijas attiecības un avīzes brīdināja par “poļu aģentiem”. Krīzes iemesls bija Politpārvaldes savāktie materiāli par nacionālistiski noskaņoto poļu minoritātes organizāciju pretvalstisko darbību Ilūkstes un Daugavpils apriņķos. Bija aizdomas, ka tās vēlas šo teritoriju pievienošanu Polijai (Latvija robežojās ar Poliju līdz 1939. gadam, kad Viļņas apgabals nonāca Lietuvas rīcībā). Uz šiem apsvērumiem balstījās “Latvijas Poļu savienības” un “Latvijas Poļu-katoļu jaunatnes savienības” darbības apturēšana 1931. gada 1. oktobrī, kā arī poļu privātskolu slēgšana.
Latvijas Poļu-katoļu savienības balsu pirkšanas lietu Rīgas apgabaltiesā ar pārtraukumiem skatīja divus gadus. Tiesas priekšā 1932. gada martā sauca Latvijas Poļu-katoļu savienības biroja vadītāju un Rīgas domnieku Napoleonu Liberisu, nodaļas valdes locekli Heronīmu Skerškanu un viņu palīgus, balsu vervētājus Leonu Hmeļevski, kā arī Sergeju Šveinfurtu. Trīs pirmajiem septembra beigās piesprieda pa diviem mēnešiem cietuma katram. Skerškans un Hmeļevskis savu nosēdēja, kamēr Liberiss, kuru uzskatīja par galveno negodīgās kampaņas finansētāju, nebija mierā un spriedumu pārsūdzēja Senātā. Senāts 1933. gada 10. novembrī viņu attaisnoja. Ieilga arī Šveinfurta tiesāšana. 1934. gada 7. februārī viņam piesprieda mēnesi aresta.
Brandvīns un alus tek
Tas, kas bija unikāls Saeimas vēlēšanām, nebija nekas pārsteidzošs, ja paraugās uz pagastu varas un citu pašvaldības iestāžu vēlēšanām kaut vai 19./20. gadsimta mijā. Balsstiesīgo vēlētāju piedzirdīšana un kukuļošana lauku krogos skaitījās nosodāma, tomēr grūti izskaužama. Avīze “Baltijas Vēstnesis” 1891. gada 26. septembrī ziņoja par traģisku gadījumu Slokā. Tur, balsu vervētāju pārdzirdīts, “sievai un bērniem vaimanājot”, nākamajā rītā pēc uzdzīves krogā bija nomiris kāds vīrs: “Kā dzird, šis cilvēks tik 20 kap. naudas no mājām līdz paņēmis, kura vēl tam visa ķešā atradusies, ka tas nav dzēris pats par savu naudu, bet tapis dzirdīts. Nevaru vēl atstāt nepieminējis, ka, pilsētas domes vēlēšanām tuvojoties, no zināmas puses ar zināmu nolūku zināmā vietā brandvīns un alus bagātīgi tek. To ievērojot, jābaidās, ka bēdīgais, šaušalīgais notikums līdz beigtām vēlēšanām vēl neatkārtojas.”
Taisnība, ka visai bieži “izmaksāšana” nevainagojās ar uzvaru vēlēšanās jeb, kā 1912. gadā rakstīja avīze “Latvija”: “Labie “izmaksātāji” krīt spīdoši cauri un viņu vietā nāk tādi, ko pavisam nedomāja. Labu tiesu tas tamdēļ, ka pagastu amatu vīru vēlētāji nemaz paši nezin, ko viņi vēl.”
Biļetens zābaka stulmā
Diemžēl kukuļošanas prakse lauku pašvaldību vēlēšanās turpinājās. Ziņojot par 1931. gada 28. februāra apriņķu valžu, revīzijas komisiju un pagastu padomju vēlēšanām, prese informēja, ka Inčukalna pagasta krogā kāds apriņķa valdes kandidāts krietni izmaksājis katram, kurš paudis gatavību par viņu balsot. Tādi paši un cita rakstura pārkāpumi tika novēroti arī citviet. Burtnieku pagastā konstatēja, ka viens no vēlēšanu komisijas locekļiem zadzis sev nevēlamā saraksta biļetenus un slēpis tos zābaka stulmā. Saukas pagastā vēlēšanu komisija pēc balsošanas beigām bija nevis ķērusies pie biļetenu skaitīšanas, bet atstājusi urnas uz ilgāku laiku nepieskatītas.
Atsevišķos gadījumos Latgalē vēlēšanu dienā pavisam neglīti izrīkojās katoļu mācītāji. Kā vēstīja 1931. gada 5. marta “Jaunākās Ziņas”, Ilūkstes apriņķī mācītājs no kanceles bija aģitējis katoļu baznīcēnus balsot tikai par Latgales Kristīgo sarakstu, citādi tie “svētajai jumpravai Marijai pāršķelšot sirdi”; Baltinavas pagastā kāds prāvests pieprasīja vēlētāju rīcībā esošos biļetenus un visus sasvītroja, atdodot tikai kristīgo sarakstu.
Tomēr kopumā togad lauku pašvaldību vēlēšanas tika atzītas par “visumā korektām”. Šajā jēdzienā gan neievietojās gadījums ar Rēzeknes pilsētas galvas vietnieku Kušelu Kalmanoviču pilsētas domes vēlēšanās 1931. gada 28. martā. Kalmanoviču decembrī sauca pie atbildības, jo viņš dienu pirms vēlēšanām savā dzīvoklī bija saaicinājis kādu simtu ebreju tautības balsotāju, kam izdalīja savu sarakstu “nr. 18” ar pašu personīgi kā pirmo numuru. Katram balsotājam izsniedza izziņu par Ls 6 pabalsta saņemšanu no pilsētas valdes līdzekļiem. Kalmanoviča mērķauditorija bija nabadzīgākie tautasbrāļi. Viņiem piekodināja, ka pilsētas pabalstu atņems, ja tie balsošot par citu “listi”. Tomēr viena vēlētāja no šā pulka ar iedalīto 18. sarakstu devās nevis uz vēlēšanu iecirkni, bet taisnā ceļā pie Rēzeknes policijas priekšnieka Kārkliņa. Kalmanovičam ar Latgales apgabaltiesas lēmumu 1931. gada decembrī piesprieda četru mēnešu cietumsodu, kā arī vēlēšanu tiesību atņemšanu uz pieciem gadiem.
Fakti
Skaļākie balsu pirkšanas gadījumi jaunāko laiku Latvijā
* 2006. gada 17. maijā Latgales apgabaltiesa par vainīgu balsu pirkšanā 2005. gada 12. marta Rēzeknes pilsētas domes vēlēšanās atzina bijušo pilsētas mēru Juri Začestu no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas un divus viņa līdzdalībniekus. Začestam piesprieda naudassodu 40 minimālo mēnešalgu apmērā, bet līdzdalībniekiem piespiedu darbus. Par vēlētāja balsi maksāja Ls 5 un uzpirkšanai izlietoja aptuveni Ls 170. Ar tiesas lēmumu vēlēšanu rezultātus atcēla, jo atklājās vēl divi balsu pirkšanas gadījumi.
* 2007. gada 11. oktobrī par balsu pirkšanu “Saskaņas centra” (“SC”) labā 2006. gada 9. Saeimas vēlēšanās Jelgavas rajonā Zemgales apgabaltiesa deputāta Andreja Klementjeva (“SC”) brālim Jurijam piesprieda naudassodu 50 minimālo mēnešalgu apmērā (Ls 6000). Mazākus naudas sodus šajā lietā piesprieda vēl trim balsu pircējiem. Kopumā tika uzpirkti 25 vēlētāji, maksājot Ls 10 par balsi.
* 2007. gada 9. oktobrī Latgales apgabaltiesa piesprieda astoņu mēnešu cietumsodu, kā arī aizliegumu divus gadus kandidēt vēlēšanās “TB”/LNNK deputātam Jurim Boldānam. Viņu atzina par vainīgu apsūdzībās par 9. Saeimas vēlēšanu biļetenu viltošanu Balvu rajona Kubulu pagastā. Par līdzdalību tika notiesāti arī četri pagasta vēlēšanu iecirkņa locekļi un Boldāna dēls. Tieši pateicoties vēlēšanu biļetenu viltošanai, tajos ievelkot pozitīvas atzīmes iepretim Boldāna vārdam, viņš tika ievēlēts Saeimā. Pēc tam Boldānam mandātu atņēma un tas tika Janīnai Kursītei-Pakulei.
* Pēc 2014. gada 4. oktobra 12. Saeimas vēlēšanām Drošības policija sākusi septiņus kriminālprocesus par iespējamu vēlētāju balsu pirkšanu par labu vairākām partijām vai to kandidātiem. Viens no kriminālprocesiem ir par iespējamo balsu pirkšanu Saeimas deputāta Dzintara Zaķa (“Vienotība”) labā.
Avots: LETA
