Cik daudzi var atļauties elektroauto, saules paneļus vai jaunu apkures sistēmu? Zaļais kurss – tikai vīzija vai izpildāma realitāte 61
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai Latvijas uzņēmējiem un sabiedrībai ir pa spēkam Zaļais kurss un tā mestie izaicinājumi? Diskusijā par to piedalās Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektores vietniece starptautiskajos, ES un projektu jautājumos Inese Stepiņa, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes loceklis un Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss, Ekonomikas ministrijas Ilgtspējīgās enerģētikas departamenta vecākais eksperts Einārs Cilinskis un AS “Latvijas Finieris” padomes priekšsēdētājs un LDDK viceprezidents Uldis Biķis.
Kā jums šķiet – ES Zaļais kurss Latvijas uzņēmējiem ir vilinoša attīstības iespēja vai kaitinošs traucēklis, ar kuru jātiek galā?
U. Biķis: Atcerieties Ekziperī “Mazo princi” – viņš nokļūst uz planētas, kur valda karalis, kas liek saulei aust un rietēt. Visa būtība ir tajā – zināt, kad dot šo pavēli, lai tā tiktu izpildīta. Ar Zaļo kursu ir līdzīgi – virzība ir skaidri redzama, tā ir cilvēciski pieņemama un, lasot regulas, pretenziju nav. Jautājums ir – cik mēs paši tajā iedziļināmies, cik lielā mērā pieņemam un cik atbilstoši veidojam savu rīcību.
I. Stepiņa: Es atbildēšu izvērstāk. Apšaubīt Zaļā kursa pareizību nav vērts – klimata izmaiņas ir objektīvas, vides un ilgtspējīgas saimniekošanas problēmas ir realitāte. Tādēļ apņemšanās veicināt ilgtspējīgu saimniekošanu un investīcijas šajā virzienā ir apsveicamas.
Zaļais kurss – tikai vīzija vai izpildāma realitāte?
Lai Zaļo kursu sekmīgi īstenotu, nepieciešama politikas veidotāju sadarbība ar uzņēmumiem un iedzīvotājiem. Atklāti runājot – pagaidām sadarbības iztrūkst. Dažādu plānu ir daudz, bet pagaidām nav pat izvērtēts, kuras tautsaimniecības nozares ietekmēs Zaļā kursa paredzētie pasākumi, nav skaidrs, kā tas ietekmēs iedzīvotāju nodarbinātību.
Trūkst cēloņsakarību izvērtējuma starp noteiktiem mērķiem un to sasniegšanai nepieciešamo finansējuma apjomu. Visbeidzot būtu jāņem vērā pragmatiskais jautājums par sabiedrības pirktspēju – tas spilgti parādās tādos jautājumos, cik daudz Latvijā ir cilvēku, kas var atļauties nopirkt elektroauto, var atļauties uzstādīt vēja ģeneratoru vai saules paneļus, siltināt dzīvojamās mājās, nomainīt apkures sistēmu.
Zaļajam kursam būtu jāiet roku rokā ar industriālo politiku, kas nodrošinātu, ka pieejamas zaļās tehnoloģijas tiktu radītas tepat Latvijā, un enerģētikas politiku, kas nodrošinātu zaļu enerģiju par pieejamu cenu. Tikai šo faktoru kombinācija nodrošinās uzņēmējdarbības konkurētspējas saglabāšanu. Savukārt, runājot par sabiedrības domāšanas maiņu, būtu nepieciešamas izmaiņas nodokļu un izglītības politikā – jau kopš bērna kājas sabiedrību būtu jāsāk izglītot par aprites ekonomiku, atkritumu šķirošanu, energoefektivitāti un citiem jautājumiem. Kā redzat – darba lauks ir plašs.
K. Klauss: Tā kā iepriekšējie runātāji bija samērā optimistiski, atļaušos būt skarbs. Zaļais kurss ir pareizais virziens, taču svarīgi būtu saprast, ka tas nebūs vienkāršs. Ir aprēķināts, ka Zaļā kursa īstenošanai būtu nepieciešams ik gadu novirzīt 1,5% no ES iekšzemes kopprodukta. Tā ir vājprātīgi liela summa, tik liela, ka nav nekādu cerību šos līdzekļus saņemt no publiskajiem resursiem. Tādēļ lielāko daļu Zaļā kursa mērķu iecerēts sasniegt nevis ar publisko, bet ar privāto līdzekļu palīdzību.
Te prasās salīdzinājums ar Covid-19 apkarošanu, jo būtībā šī krīze ir Zaļā kursa īstenošanas izaicinājumu apkopojums nelielā mērogā. Covid dēļ tiek apturēta vai ierobežota nozaru darbība, valdība, bet patiesībā jau visa sabiedrība “samet” naudu, lai kompensētu darbības ierobežojumu šīm nozarēm, tik, cik varam atļauties.
Ja līdzīgu pieeju mēģinām attiecināt uz vairākus desmitus gadu ilgu politiku, kļūst skaidrs, ka diez vai šis process varētu būt raits. Es neticu, ka kādai valdībai ir līdz galam skaidrs plāns, kā to izdarīt. Stepiņas kundzes izvirzītie jautājumi ir pilnīgi pamatoti, bet atbildes uz tiem šobrīd nav spējīgs sniegt neviens. Tādēļ domāju, ka Zaļā kursa īstenošana būs tikpat haotisks, sasteigts, kašķīgs un brīžiem muļķīgs process kā cīņa pret Covid-19.
Mjā, bet ar Covid-19 mēs ceram tikt galā dažu gadu laikā, bet Zaļais kurss ir paredzēts līdz 2050. gadam. Vai tad visus nākamos trīsdesmit gadus dzīvosim tādā pašā saspringumā un haosā kā šobrīd?
Tieši tas biedē. Šobrīd Zaļā kursa īstenošanā mēs esam, ja salīdzina ar pandēmiju, pagājušā gada vasarā – mums liekas, ka laika vēl pietiekami, situācija ir samērā laba, un tas darbojas iemidzinoši. Mēs nevaram to atļauties – gan 2030., gan 2050. gads nav aiz kalniem. Tieši tāpat kā mēs nebijām gatavi rudens krīzei, mēs neesam gatavi Zaļajam kursam.
Domāju, ka tuvākajā desmitgadē mēs piedzīvosim ļoti sāpīgu pielāgošanās procesu, tostarp arī īpašumu pārdali. Ne tik tiešā formā, ka atņem īpašumu, bet, piemēram, zemes un mežu īpašniekiem varētu sākt liegt kaut ko darīt, ierobežot rīcības brīvību. Tas pats notiks ar citām uzņēmējdarbības formām un sabiedrību. Gribu redzēt, kā reaģēs sabiedrība brīdī, kad aviobiļešu cena pieaugs trīs līdz četras reizes, jo aviācija ir viens no lielajiem piesārņotājiem.
Lielas ekonomiskas jēgas kustībai pa pasauli nav – ekonomikai un dabai nav nekāda īpaša labuma no tā, ka latvietis apskata Parīzi vai francūzis Rīgu. Tomēr brīdī, kad mums šīs iespējas sāks atņemt caur mūsu makiem, sāksies sabiedrības neapmierinātība – līdzīgi kā notika Francijas “dzelteno vestu” protestu laikā.
Tie sākās tādēļ, ka Francijas valdība pamatoti mēģināja samazināt dīzeļdegvielas patēriņu, paaugstinot tā cenu. Līdzīgi kā Covid-19 krīzes laikā, sabiedrība uz ierobežojumiem nereaģēs ar sadošanos rokās un stoisku pacietību labākas nākotnes vārdā, bet uztvers to kā apspiešanu un apzagšanu.
Ļausim Eināram Cilinskim kā vienīgajam valsts pārstāvim šajā diskusijā mēģināt aizstāvēt Zaļo kursu un valdības darbu šajā jomā…
E. Cilinskis: Pagājušajā nedēļā notika starptautiskās atjaunojamās enerģijas aģentūras IRENA kongress. Klausoties dažādu valstu uzstāšanās šajā kongresā, kļūst skaidrs, ka Zaļais kurss un tā īstenošanai nepieciešamie risinājumi nekur nepazudīs. Notiekošais nav tikai ES untums, pārmaiņu process sācies ļoti daudzās pasaules valstīs, arī tādās, ko mēs tradicionāli mēdzam uzskatīt par mazāk attīstītām.
Ir skaidrs, ka tuvākajās desmitgadēs notiks enerģētikas sistēmas transformācija, atsakoties no fosilā kurināmā. Daudzas valstis veido ūdeņraža enerģētikas plānus – tiek uzskatīts, ka tas daudzās jomās spēs aizstāt fosilo kurināmo. Tā kā Latvija ir pārāk maza valsts, lai būtiski ietekmētu globālo virzību, tad mūsu galvenais uzdevums ir pielāgoties situācijai un atrast veidus, kā šajā situācijā nopelnīt.
Viens no šādiem virzieniem varētu būt kokrūpniecība. Valsts uzdevums būtu panākt, lai gaidāmie ierobežojumi būtu Latvijai pēc iespējas mazāk neizdevīgi, jāaizstāv Latvijas intereses. Tāpat viens no principiāliem attīstības virzieniem tuvākajās desmitgadēs būs energoefektivitāte.
Savukārt, ja runājam par enerģētiku, tad vēja ģeneratori Latvijā kļūs redzami daudz vairāk. Tā kā sabiedrība nevēlas, lai tie tiktu uzstādīti pārāk tuvu dzīvojamām mājām, tad viena no iespējām ir tādu uzstādīšana mežos un purvos – šādi ar relatīvi mazu kaitējumu videi varētu attīstīt Latvijai nepieciešamo vēja enerģētiku, tas palīdzētu nodrošināt zemākas elektroenerģijas cenas tautsaimniecībai.
Kādi šobrīd ir būtiskākie šķēršļi, lai sāktu sekmīgi virzīties uz Zaļā kursa nospraustajiem mērķiem – skaidru un saprotamu plānu trūkums vai neskaidrība par finansējumu un citiem atbalsta instrumentiem?
K. Klauss: Zaļais kurss nav jauna stratēģija. Tajā apkopotas daudzas idejas, kas bija iekļautas jau Kioto protokolā izmešu mazināšanai, arī bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai ir jau desmitiem gadu ilga vēsture.
Jaunus mērķus Zaļais kurss ievieš samērā maz, taču pozitīvā šā kursa iezīme ir tas, ka daudzās pretrunīgās ES stratēģijas un regulas beidzot ir mēģināts salikt vienuviet. Var teikt, ka uz Zaļā kursa mērķiem mēs virzāmies jau gadiem vai drīzāk desmitgadēm ilgi, tikai pēdējos gados šī virzība ieguvusi nosaukumu – Zaļais kurss. Pamatproblēma – kā to darīt straujāk, jo daudzas nozares ir gatavas virzībai lēnā tempā, bet Zaļais kurss mēģina šo virzību pasteidzināt.
U. Biķis: Piekrītu K. Klausa teiktajam – šī virzība sākās jau 90. gados. Tas, kas šobrīd ķeras, – uz problēmām jāiemācās skatīties kompleksi, to mijiedarbībā vienai ar otru. Ļoti daudzi jautājumi Zaļā kursa īstenošanā atrodas pretrunā viens ar otru.
Piemēram, klimata neitralitātes sasniegšana ir pretrunā ar bioloģiskās daudzveidības uzturēšanu, kas izpaužas jautājumos par mežu apsaimniekošanu un koksnes izmantošanu. Ja nav kopējas sarunu platformas un jautājumi netiek izdiskutēti, tad īstermiņā, labu gribēdami, mēs pat varam nodarīt kaitējumu noteiktām nozarēm un sabiedrībām.
Tieši tas būtu jāveicina – ka ministrijas runā viena ar otru, runā vienā valodā un iesaista šajā dialogā arī sabiedrību un uzņēmējus. Otrs būtisks aspekts – kā pieņemt lēmumu par to, kas iznesīs gaidāmās transformācijas finansiālo slogu – uzņēmējdarbība vai mājsaimniecības? Ja visu maksās uzņēmēji – viņu konkurētspēja būs apdraudēta. Ja liksim maksāt mājsaimniecībām – sadursimies ar zemu maksātspēju. Klasiska “kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp” problēma.
I. Stepiņa: Patērētāju un uzņēmumu uzvedību un rīcību nosaka stimulēšanas un soda instrumenti, proti, investīciju politika un nodokļi, par kuru izmantošanu lemj valsts. Taču valsts spējas pieņemt lēmumus un nospraust politiku ierobežo tas, ka lēmumu pieņemšana par Zaļo kursu ir sadrumstalota, tajā piedalās četras ministrijas.
Skatoties dokumentus, kas saistīti ar galvenajiem investīciju avotiem – ES Atjaunošanas un noturības plānu un Taisnīgās pārkārtošanās plānu –, nerodas pārliecība, ka līdzekļi, kas nepieciešami gan jaunajai attīstībai, gan atbalsta sniegšanai sabiedrībai un uzņēmējiem transformācijas periodā tiks saņemti un lietderīgi izmantoti. Izmantojot analoģiju ar Covid-19 krīzi, situācija atgādina dīkstāves pabalstu epopeju – nauda paredzēta ir, bet tās apguve nesekmējas.
Attiecībā uz Atjaunošanas un noturības plānu būtu svarīgi jau tuvākajā laikā ieraudzīt lielāku atbalstu energoefektivitātei, tostarp ražošanas ēku energoefektivitātei; ļoti svarīgi ir izstrādāt tipveida projektus gan dzīvojamo, gan nedzīvojamo ēku energoefektivitātes paaugstināšanai, lai šis process netiktu nepamatoti sadārdzināts; būtu nepieciešams atbalsts atjaunojamo energoresursu ražošanai, kā arī tādām jomām kā biodegradējamo materiālu ražošana, zaļajiem būvmateriāliem, būvgružu pārstrādei utt.
E. Cilinskis: K. Klausam ir taisnība par to, ka Zaļais kurss ir jau diezgan sens. Sagadījās tā, ka, sabrūkot Padomju Savienībai un ar to saistītajai rūpniecībai, Kioto protokola mērķus mēs spējām izpildīt ar uzviju, nedarot vispār neko. Tas diemžēl ir pieradinājis sabiedrību un politikas veidotājus pie domas, ka arī nākamo klimata mērķu sasniegšana būs tikpat viegla.
Tā diemžēl nenotiks. 2030. gada mērķi Nacionālajā klimata un enerģētikas plānā jau ir izsvērti un sarindoti. Tas, kas šobrīd būtu jāizdara – jāveic izpēte un aprēķini par to, kā Latvijai būtu izdevīgāk virzīties uz priekšu 2050. gada mērķu sasniegšanai. Tur iespējami dažādi varianti – vai, piemēram, likvidējam gāzes apgādes tīklus un aizvietojam to visu ar elektrību vai arī izmantojam gāzes apgādes tīklos biogāzi un sintētisko gāzi, kas iegūta no atjaunojamiem energoresursiem.
Būtu nepieciešami efektīvāki sadarbības modeļi – Latvijas normatīvo aktu sistēma ir samērā sarežģīta un rada lielākus šķēršļus lēmumu pieņemšanā nekā citās valstīs – tas ir viens no iemesliem, kādēļ mēs lēmumus pieņemam ļoti lēni. Ēku energoefektivitātes politika ir klasisks piemērs – mēs balstāmies uz namu iedzīvotāju biedrībām, kas daudzviet tā arī nav izveidotas, tādēļ virzība ir ļoti lēna un mēs pat nespējam pietuvoties efektīvākiem risinājumiem, tādiem kā tipveida projekti vai kvartālu kopējās energoefektivitātes projekti. Procesa neefektivitāte rada problēmas un te būs nepieciešamas pārmaiņas.
Es klausos jūs jau labu brīdi un nekādi nespēju tikt skaidrībā – vai jūs paši saprotat, kā jūs un mēs sasniegsim 2030. gada klimata mērķus un pēc tam 2050. gada mērķus? Daži no jums stāsta, ka mēs pa Zaļā kursa taciņu ejam jau gandrīz trīsdesmit gadus un vajag tikai iet ātrāk, bet daži teic, ka problēmu vairāk nekā saprašanas…
U. Biķis: “Latvijas Finiera” līmenī virzību saprotam. Vai izdosies sasniegt labākos iespējamos rezultātus – tas atkarīgs no līderu dotībām un spējas iegādāties labāko iespējamo tehnoloģiju. Jūtamies pietiekami stipri, lai šādus mērķus īstenotu. Sabiedrības līmenī es aicinātu apzināties, ka pārmaiņas notiks, gribam to vai negribam, pielāgoties tām un saprast, ka visas sabiedrības pārmaiņas notiek caur katra indivīda lēmumiem – ko un kā pirksim, ko patērēsim. Ja to skaidri sapratīsim – tiksim ar šo procesu veiksmīgi galā.
K. Klauss: Godīga atbilde uz šo jautājumu ir – pagaidām nevienam nav skaidrs, kā šos mērķus sasniegt. Realitāte ir tāda, ka jau 2030. gadā jāspēj daudzos aspektos sasniegt līmeni, kas ir par vairākām kārtām pārāks nekā pašreizējais stāvoklis. Prasība pēc tāda attīstības tempa neatbilst izpratnei par normālu attīstību. Vai mums izdosies to sasniegt – esmu skeptiķis.
Visticamāk, ka 2030. gadā konstatēsim, ka virzība ir notikusi, bet nepietiekama, tādēļ jāpārskata mērķi un prioritātes. Tieši tāpat 2050. gada mērķi varētu pārcelties uz 2060. gadu. Taču, pat ja tā notiks – arī tas ir pozitīvi, jo kaut kas tomēr sasniegts tiks.
Tas, kas ir skaidrs – Zaļā kursa ietvaros notiks īsta kauja starp nozarēm un uzņēmumiem – katrs centīsies kaut ko piedāvāt un panākt sev labvēlīgu attīstību. Piemēram, kokrūpniecība varētu iegūt no lielākas koksnes izmantošanas būvniecībā, kas savukārt nozīmētu daudz mazākus apjomus betona ražošanā.
Taču tik vienkārši betona ražotāji vis nepadosies – jau ir paziņots, ka izgudrota metode mazas emisijas cementa ražošanai. Lai gan emisiju ziņā cementa ražošana nekad nespēs līdzināties kokmateriālu ražošanai, kaut kāds progress būs un konkurences cīņa notiks, tā jau sākusies. Un tā notiks visās nozarēs.
Gribētu uzsvērt, ka Eiropa un lielā mērā arī cilvēce ir kļuvusi par patērētāju sabiedrību. Patērētāju sabiedrības uzvedības maiņu visvieglāk panākt ar naudas maku palīdzību – kaut ko padarot lētāku vai sadārdzinot. Zaļais kurss nepieciešams tāpēc, ka mūsu pašreizējā uzvedība neatbilst cilvēces ilgtermiņa mērķiem. Tādēļ varam sagaidīt, ka daudzi mūsu pašreizējie paradumi – pārvietošanās, patēriņš, veids, kā ražojam, nākotnē maksās dārgāk. Tādā veidā tiks veicinātas citas alternatīvas un kaut ko vienkārši sāksim patērēt mazāk. Tas nebūs ne vienkārši, ne patīkami, taču nepieciešami, un sabiedrībai savlaicīgi jāskaidro šis process.
I. Stepiņa: Šobrīd Zaļā kursa mērķu sasniegšana ir vairāk zīlēšana, gribētos, lai tā būtu plānošana un modelēšana. Esam redzējuši dažādu iesaistīto ministriju prezentācijas, ir identificētas visvairāk piesārņojošās jomas, uzzīmēti skaisti grafiki, kā sasniegsim mērķus, kas galu galā ir izdevīgi sabiedrībai kopumā.
Taču joprojām nespējam pateikt, kuras nozares Zaļais kurss ietekmēs vairāk, kur būs jākoncentrē atbalsts, kur būs jāmāca darbaspēkam jaunas iemaņas. Nelielām ekonomikām, kā Latvijai, ir ļoti svarīgi sabalansēt ekonomiskos, sociālos un klimata mērķus – tieši to gribētos redzēt. Man šķiet, ka Zaļajam kursam vajadzētu būt iekļaujošai transformācijai – klimata mērķi jāsabalansē ar uzņēmumu spēju nopelnīt un cilvēku spēju pielāgoties pārmaiņām gan psiholoģiski, gan finansiāli.
E. Cilinskis: Lielā mērā mēs zinām, cik izmaksās 2030. gada klimata mērķu sasniegšana un kas tam jādara. Zinām arī to, ka nepieciešamais finansējums pagaidām pieejams tikai daļēji. Kā sasniegsim 2050. gada mērķus vai arī 2030. gada palielinātos mērķus – tas pagaidām zināms nav.
Ir jāveic enerģētikas un klimata mērķu modelēšana, kā arī kopējā ekonomikas modelēšana. Šie pasākumi ir ieplānoti, un atbildes uz šiem jautājumiem mēs varētu saņemt 2023. gadā. Uz to pamata varēs veikt izmaiņas Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā.
Gribu atgādināt, ka Latvija bija starp valstīm, kas politiski atbalstīja klimata neitralitātes mērķu sasniegšanu Eiropas līmenī, neskatoties uz riskiem, kurus rada finanšu resursu nepietiekamība. Tagad jāstrādā pašu izvirzīto mērķu sasniegšanai. Un ļoti jādomā par to, kur un kā Zaļā kursa ietvaros spēsim pelnīt un attīstīties.
Paldies par sarunu!
