Cik cilvēku Latvijā atzīst sevi par kristieti – vai skaitļi stāsta patiesību? 0
Tuvojas Lieldienas, kad uz baznīcu dosies gan tie, kas piederīgi konkrētai draudzei un lūdz Dievu ik dienu, gan tie, kam kristietība šķiet esam tikai ģimenē mantota kultūras tradīcija vai kuri vēl meklē savu garīgo ceļu.
Cik tad cilvēku mūsu sabiedrībā uzskata sevi par kristieti? Ieskatīties pārskatos, ko baznīcas ik gadu iesniedz Tieslietu ministrijai, rosināja ne vien Lieldienu tuvums, bet arī kāds cits iegansts. Rakstot par naturalizācijas procesu, ieskatījos Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes mājas lapā. Tajā cilvēkiem, kas vēlas naturalizēties, tiek piedāvāts “Latvijas vēstures un Latvijas Satversmes pamatnoteikumu zināšanu testa paraugs”. Testā ir jautājums: “Kura no minētajām ir lielākā reliģiskā konfesija Latvijā?” Atbilde jāizvēlas no trim variantiem: a) baptisti, b) adventisti, c) pareizticīgie. Izlasot atbilžu variantus, bija jādomā, vai ar atbildēm cilvēkos netiek rosināta asociācija, ka pareizticīgie ir vislielākā konfesija Latvijā?
Pēc jaunākajiem datiem, kas atrodami Tieslietu ministrijas reliģijas lietu nodaļā, mūsu valstī ir 500 000 katoļu, 708 773 luterāņi un 370 000 pareizticīgo. Salīdzinot ar valsts iedzīvotāju skaitu – diviem miljoniem –, būtu jāsecina, ka esam visnotaļ kristīga sabiedrība.
Taču, vai šie dati no baznīcu puses nav stipri optimistiski, bija jāvaicā pagājušogad, kad parādījās pārsteidzoša ziņa. Proti, luterāņu skaits gadā teju dubultojies – no 431 447 cilvēkiem 2010. gadā pieaugot līdz 708 773 luterticīgajiem 2011. gadā. Kad Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas draudžu nodaļā interesējos par šī straujā pieauguma cēloņiem, uzzināju, ka ticīgo skaits rēķināts pēc citas formulas nekā iepriekš, tas arī viss.
Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas datiem, pērn no 168 438 pamatskolas skolēniem kristīgo mācību skolās apguva 9314 bērni un vēl 411 mācījušies konfesionālo ticības mācību. Maz, ja salīdzina ar baznīcu pārskatu skaitļiem par konfesijām piederīgo skaitu.
Šomēnes man bija jādomā par to, cik daudz mūsu tautai nozīmēja ticība Dievam un kā tā palīdzēja dzīvot un nesalūzt vissmagāko likteņa triecienu brīžos. Katoļu baznīcas rīkotā konferencē bīskaps Antons Justs atcerējās godājamā priestera Viktora Pentjuša stāstījumu par to, kā viņu pratinājuši padomju okupācijas varasvīri un kā nometuši zemē Svētos rakstus un likuši mīdīt kājām. Sodot par to, ka priesteris nevis darīja, kā likts, bet pacēla Svētos rakstus un noskūpstīja tos, spīdzinātāji viņu piekāva. Taču viņi varēja sist miesu, bet nejaudāja salauzt kristieša gara spēku.
Un cita epizode, ko pie Brīvības pieminekļa 25. martā man stāstīja Ārija, kurai deportāciju brīdī 1949. gadā bijuši tikai trīsarpus gadiņi. Viņa Sibīrijā lūgusi Dievu par slimo mammu un mazo māsiņu. Un tagad saka: “Laikam Dievs sargāja, mēs visas trīs izdzīvojām un atgriezāmies Latvijā.”
Lieldienās ceļu uz baznīcu atrod daudz vairāk ļaužu nekā citās dienās, un par to ir patiess prieks. Jo baznīcā cilvēks mācās lūgt, un ne tikai par sevi, bet arī par citiem un par savu valsti. Katrs labs darbs sākas ar labu domu, un gan viens, gan otrs mūsu sabiedrībai ir ļoti vajadzīgs.
