Ārstēšanās Vācijā – luksusa lieta. To spēj atļauties šeihi, oligarhi un Latvijas ziedojumu saņēmēji 4
Kas kopīgs smagu slimību pacientiem Latvijā ar miljonāriem un miljardieriem? Ja vien izdodas savākt pietiekami lielus ziedojumus, viņi bez rindas var piekļūt luksusa klases medicīnai. Tādai, kāda nemaz nebūtu pieejama lielākajai daļai salīdzinoši bagātākās Vācijas iedzīvotāju, kuri par veselības apdrošināšanu ik mēnesi maksā simtiem eiro.
Sabiedrība kļūst humānāka
Cik fantastiski atsaucīga, līdzjūtīga un sirsnīga tomēr ir mūsu sabiedrība!
Reizēs, kad apbrīnojamā ātrumā izdevies savākt ziedojumus ārstēšanai kādam ar smagu slimību sirgstošajam, šādi atzinības vārdi mēdz izskanēt no slimnieku tuviniekiem un ziedojumu kampaņu organizatoriem.
Izrādās, ka ļaudis, kas paši dzīvo trūcīgi, gatavi dalīties savā mazumiņā, ja vien jāglābj nelaimē nokļuvis līdzcilvēks. No atsevišķajiem eiro kopā saplūst tūkstoši. Cerības piepildās, neiespējamais top iespējams.
Mērķis, kam nauda tiek vākta, nereti ir kāda inovatīva un dārga terapija vai operācija “ārzemēs”. Piemēram, slavenajā Berlīnes Šaritē klīnikā. Ne bez pamata: galu galā tā ir lielākā universitātes slimnīca Eiropā. Tur strādā tūkstošiem augstas kvalifikācijas medicīnas speciālistu, koncentrējas zināšanas, tehnoloģijas, inovācijas.
Tur ārstējās arī pazīstamais mūziķis un raidījumu vadītājs Valters Frīdenbergs, kurš ilgajā cīņā ar vēzi diemžēl neuzvarēja. Viņa ārstēšanai Berlīnē tika saziedoti vairāk nekā 130 tūkstoši eiro, no tiem lielākā daļa pat vienas dienas laikā.
Šie un citi gadījumi, kā arī ziedojumu kopējā apjoma pieaugums vedina domāt: mūsu sabiedrība kļūst humānāka, labdarība tajā nostiprinās kā vērtība.
Uz šo fenomenu gan var paskatīties arī no cita skatpunkta. Nebūt nenoniecinot atsevišķo ziedotāju vai ziedojumu organizatoru labos nodomus un pašaizliedzību, bet tuvplānā aplūkojot mehānismus, kā strādā labdarība, tiklab var secināt: patiesībā šī ir ciniska, cietsirdīga un necilvēcīga sabiedrība.
Izstādīti ziedojumu tirgū
Kā tad tā? Kāds gan labdarībai sakars ar cietsirdību?
Tāds, ka labdarības modelis, ja kļuvis par vispārpieņemtu sistēmu, paredz lemšanu par cilvēku veselību un dzīvību pēc sociāldarviniskiem principiem.
Citiem vārdiem: izdzīvo (vai gūst iespēju pagarināt dzīvi) “jaunākais”, “veiklākais” “skaistākais”. Tikmēr “vecākajam”, “neveiklākajam”, “neglītākajam” tiek spriesta nāve vai invaliditāte.
Selektīvā attieksme pret cilvēka dzīvības un veselības vērtību atkarībā no sociālā statusa vai īpašiem nopelniem, parādās pat līdzjūtības vārdos: “Viņš/viņa taču ir tik dzīvespriecīgs/a, gudrs, jauks/a, strādīgs/a, uzcītīgs, viņam/ai ir trīs bērni, ģimene, tik daudz talantu un dzīves plānu. Cik žēl, ka tieši ar viņu tā noticis.”
Bet ko tas nozīmē apvērsti? Acīmredzot: ja vien viņš būtu vecs, slinks, ļauns, depresīvs alkoholiķis un narkomāns, bez bērniem un tālejošiem dzīves mērķiem, kļūt vesels vai palikt dzīvs būtu pelnījis mazāk.
Izredzes saņemt lielus individuālus ziedojumus ir proporcionālas resursiem, kādi jau ir cilvēka rīcībā. Tie var būt arī tīri ķermeniski resursi, piemēram, jaunība un piemīlīga seja, jo ziedojumu “tirgū” vizuālajam efektam ir liela nozīme. Lomu spēlē arī slimība. Tas, cik briesmīgs ir tās nosaukums, cik pēkšņi tā piemeklējusi. Tāpat vajadzīgs labs aprakstnieks, kurš dzīvesstāstu spēj “iepakot” pēc iespējas veiksmīgākai pārdošanai ziedojumu tirgū. Ja lūdzējs ir sabiedrībā pazīstama persona, varbūtība savākt lielus ziedojumus gan ievērojami paaugstinās pat bez visa iepriekš minētā, jo talkā nāk mediju uzmanība.
Nevienlīdzība pāri valstu robežām
Bet ko tad, ja pozitīvo faktu nav? Ja nu nav nekādu nopelnu? Vai varbūt dzīves gājums ir tāds, ka vispār izraisa riebumu un nepatiku?
Tad, visticamāk, arī naudas būs mazāk. Jo tā strādā lēmumu pieņemšana ziedošanā. Lai arī cēlu nodomu vadīta, tā funkcionē kā “linča tiesa”, tikai apvērstā veidā. Valda nevis universāli likumi, bet gan simpātijās balstīts pūļa balsojums. Nekad jau nebūs tā, ka varēs ziedot pilnīgi visiem. Droši vien šī žēlsirdīgā nežēlība nav nekāds jaunums tiem, kuriem ar ziedošanu bijusi darīšana.
Bet tam līdzās ir vēl kāda mazāk pamanīta iezīme: nevienlīdzībai, kuru stiprina ziedošanas kultūra kā sabiedrībā iecementējusies sistēma “caurumu aizbāšanai” medicīnā, ir arī starptautiska dimensija.
Proti, tie Latvijas iedzīvotāji, kuriem ir augstas izredzes savākt lielus ziedojumus ārstēšanai Vācijā, būtībā atrodas izdevīgākā situācijā nekā lielākā daļa Vācijas iedzīvotāju, jo var tikt pie augstākas – luksusa – klases ārstēšanas un apkalpošanas.
Dažādās labklājības valstis
Kā tas var būt?
Lai to paskaidrotu, vispirms neliela atkāpe par sociālās labklājības valsti Vāciju.
Dažkārt mēdz runāt par “Rietumu sociālās labklājības valsti”, ar to domājot valsts modeli, kurā iedzīvotāji tiek sociāli sargāti no brīvā tirgus spēkiem un var pretendēt uz atbalstu krīzes situācijās. Praktiski gan pastāv ļoti dažādas Rietumu sociālās labklājības valstis.
Viens no pazīstamākajiem labklājības valstu pētniekiem dāņu zinātnieks Gesta Espings Andersens tās iedala trīs tipos atkarībā no sociālpolitiskās ievirzes: sociāldemokrātiskā, liberālā un konservatīvā.
Viņa versija: iemesli, kādēļ dažādās Rietumu valstīs sociālā aizsardzība tiek organizēta pēc tik atšķirīgiem principiem, ir senu vēsturisku procesu mijiedarbības rezultāts. Pirmkārt, izšķirīgi ir tas, kāds kristietības novirziens kurā reģionā vēsturiski dominējis un cik spēcīgs bijis absolūtisms. Tas veidojis noteiktu sabiedrības mentalitāti, kura izpaužas līdz pat mūsdienām un ir priekšnoteikums, lai pieņemtu vai noraidītu noteiktus sociālās valsts režīmus.
Lai gan palīdzība nabadzīgajiem un slimajiem nav kristietības jaunievedums, tā pastāvējusi jau Senajā Ēģiptē, tieši reformators Martins Luters iezīmēja pagrieziena punktu priekšstatos par tās organizācijas principiem. Proti, viņš lika priekšā atteikties no katoļu principa, ka slimajiem un nabagajiem bagātākie palīdz individuāli, tā vietā tos pašus resursus novirzot “kopējā katlā” jeb draudzes kasē (Gemeindekasse) un centralizēti to arī sadalot.
Sociāldemokrātiskās jeb protestantiskās valsts tipisks piemērs ir Skandināvija. Tur atbalsts ir īpaši dāsns un pārsvarā tiek īstenots no valsts budžetu pēc universālisma principa. Tātad, cik iespējams, vienlīdzīgi, šķirojot pilsoņus nevis pēc individuālā ieguldījuma, bet pēc objektīvās vajadzības. Medicīnas gadījumā tas nozīmē dārgas manipulācijas, līdzīgi kā Latvijā, tādēļ neizbēgami veidojas rindas.
Tikmēr liberālā labklājības valsts – kā anglosakšu sabiedrībās – vairāk uzticas brīvajam tirgum, visiem vienādu garantējot tikai minimumu. (Lielbritānijā gan sociāldemokrātisks izņēmums ir Nacionālās veselības dienests jeb NHS.) Šīs tad arī ir tās valstis (kā ASV), kur par pašsaprotamu lietu tiek uztverta ziedojumu vākšana un mecenātisms, lai, turīgākajiem un spēcīgākajiem personīgi atbalstot nabagākos un vājākos, kompensētu to, ko valsts nenodrošina.
Trešais modelis konservatīvā jeb katoliskā sociālā valsts – kā Vācija – ir nedaudz dīvains. Šī valsts arī it kā apzinās, ka iedzīvotāji ir jāaizsargā pret brīvā tirgus spēkiem, tomēr vienlaikus arī iecementē sociālu nevienlīdzību. To dēvē arī par Bismarka tipa valsti, jo sociālā aizsardzība lielākoties tiek organizēta nevis no valsts pamatbudžeta, kā Skandināvijā, bet gan dažnedažādu apdrošināšanu veidā: sociālā, bezdarba, pensiju, negadījumu, aprūpes, slimības utt.
Obligātā un privātā apdrošināšana
Uz apdrošināšanu Vācijā balstās arī veselības aprūpe. Turklāt eksistē pat veselas divas apdrošināšanas. Lielākā daļa Vācijas iedzīvotāju jeb gandrīz 71 miljons cilvēku apdrošināti kādā no 110 obligātās jeb likumiskās apdrošināšanas slimokasēm, bet vēl ap deviņiem miljoniem cilvēku izmanto kādu no 44 apdrošināšanas sabiedrību privātajām polisēm. Obligātās apdrošināšanas pamatā ir solidaritātes princips jeb turīgākie maksā par trūcīgākajiem. Ik mēnesi par apdrošināšanu jāmaksā vidēji 14,6% no algas, dalot šo maksājumu uz pusēm ar darba devēju.
Tikmēr privātajā apdrošināšanā iemaksu apmērs nav tieši proporcionāls ienākumiem, bet gan atkarīgs no vecuma, veselības stāvokļa, piederības riska grupām. Pie tam privātā apdrošināšana nav pieejama visiem. Privāti drīkst apdrošināties vien trīs grupas: valsts darbā strādājošie, pašnodarbinātie un lielo algu saņēmēji (vismaz 4800 eiro mēnesī).
Privātajā apdrošināšanā pacientiem garantēts ir tas, kas iekļauts līgumā. Ja kāds izmeklējuma, operācijas, terapijas veids tur ierakstīts, tad apdrošināšanai pienākums par to maksāt. Turpretī obligātajā apdrošināšanā pieejamais pakalpojumu grozs visiem ir vienāds. Pašas inovatīvākās un dārgākās metodes, ja to efektivitāte nav pilnīgi droša, apmaksājamo pakalpojumu klāstā nemēdz iekļaut. Uz tām valsts pārraudzītajām slimokasēm attiecas likuma prasība: medicīniskajiem pakalpojumiem jābūt ne tikai pietiekamiem, bet arī lietderīgiem un “ekonomiski pamatotiem”. Tie nedrīkst pārsniegt “nepieciešamo apjomu”.
Medicīnas tūristi – arābu šeihi, Krievijas oligarhi
Grūti pateikt, cik plaši ir šīs parādības mērogi, taču, kā liecina vācu mediju pētījumi, mēdz būt gadījumi, kad mediķi, lai nenovestu smagi slimus pacientus frustrācijā, vienkārši noklusē, ka pastāv kāda moderna, īpaši dārga terapija vai izmeklējums, kas dāvātu cerības uz izveseļošanos. Jo obligātā slimokase to tāpat neapmaksā vai ārsti baidās riskēt. Nesaskaņoti nozīmējot kādu ārstēšanās metodi, kas, pārbaudītāju ieskatā, izrādās pārlieku izšķērdīga vai lieka, mediķiem var nākties šo naudu slimokasei atmaksāt regresa prasības veidā.
Tādēļ nav brīnums, ka daudzām ārstu privātpraksēm daudz labāk nekā obligātā patīk privātā apdrošināšana – nav tāda taupības spiediena un atskaitīšanās par “lieko” vai “vajadzīgo” kā no obligātajām slimokasēm. Kamēr obligātajā apdrošināšanā var nākties stāvēt rindā uz manipulācijām nedēļām vai mēnešiem ilgi, privātās apdrošināšanas pacienti var pie speciālistiem nokļūt bez rindas.
Otrkārt, ārstējot privāti apdrošinātos, honorāri mēdz būt divas līdz piecas reizes augstāki. Labvēlība pret privātpacientiem iet tik tālu, ka arī sabiedriskajās slimnīcās tiek ierīkoti atsevišķi “privātpacientu stāvi”. Slimnīcu virtuvēs tiek gatavots klašu ēdiens – izsmalcinātāks “privātajiem”, bet pieticīgāks – “parastajiem” slimniekiem.
Vēl līdzās šīm abām klasēm pastāv arī trešās kategorijas pacienti – “pašmaksātāji”. Nereti – pacienti no ārzemēm jeb medicīnas tūristi. Viņiem tātad pieskaitāmi arī cilvēki no Latvijas, kuri uz Vāciju ārstēties brauc par personiskiem vai saziedotiem līdzekļiem.
Precīzas statistikas par to, cik liela ir medicīnas tūrisma industrija Vācijā, nav. Daži pētnieki lēš, ka vismaz miljards eiro gadā, citi runā pat par divciparu miljardu skaitli. Skaita ziņā tie varētu būt ap 250 000 pacientu gadā. Tātad ne īpaši daudz, bet no finansiālā viedokļa šie pacienti klīnikām ir īsta medusmaize. Viņi par visu maksā paši saskaņā ar izrakstīto rēķinu. Turklāt maksā vairāk. Kā izpētījis Bonnas-Reinas-Zīgas augstskolas medicīnas tūrisma pētnieks Jens Jušcaks, viens ārzemju pacients par ārstēšanu samaksā vidēji trīsreiz vairāk naudas, nekā slimnīca par līdzīgu ārstēšanu varētu saņemt no Vācijas obligātajām slimokasēm.
Lai arī mediķi teorētiski nedrīkstētu prasīt lielākus honorārus no ārzemju pacientiem, “ekonomiskuma” un “nepieciešamības” prasības šeit nav, kā arī nav institūciju, kas to kontrolētu. Kamēr, piemēram, par ceļa protezēšanas operāciju slimnīca no obligātās apdrošināšanas saņem noteikta apmēra vienreizēju maksājumu, pašmaksātājiem tā aprēķina samaksu par ikkatru ārsta veiktu darbību vai iztērētu materiālu.
Medicīnas tūrisma tematu apspriežot presē, tipiski uzmanības centrā ir divas grupas: arābu šeihi, kā arī Krievijas vai NVS valstu bagātākie cilvēki, miljonāri un miljardieri. Maksājot no savas kabatas desmitiem un simtiem tūkstošus eiro, šie turīgie pacienti nereti ārstniecības ceļojumus apvieno ar iepirkšanos un atpūtu. Atbilstoši pieprasījumam un maksātspējai arī medicīnas iestādes cenšas sniegt luksusa klases pakalpojumus: ar izsmalcināti iejūtīgu attieksmi, vienvietīgām palātām, svešvalodās runājošiem mediķiem un pat atsevišķiem tulkiem, palielinātu skaitu aprūpes personāla. Dažkārt pat VIP stāvvietām pie slimnīcām, kur rindojas viespacientu limuzīni.
No vienas puses, Vāciju šie pacienti izvēlas, jo ir objektīva nepieciešamība. Medicīnas sistēmas viņu valstīs ir tik sliktā stāvoklī, ka pat par lielo naudu, ko gatavi maksāt, nav iespējams saņemt augstvērtīgu ārstniecību. No otras puses, “Made in Germany” starptautiski labi kotējas daudzās jomās, tostarp medicīnā – ārstēšanās tur dažkārt mēdz būt arī kā statusa apliecinājums.
Agresīvs mārketings un starpnieku industrija
Par veselības tūrisma attīstību, protams, priecājas jebkura valsts. Tomēr ir eksperti, kas norāda uz ēnas pusēm, kuras rada nozares necaurspīdība. Nebūtu nekā nosodāma, ka ārzemju pacientu ārstēšanā specializējas privātas medicīnas iestādes, taču: vai šajā biznesā ar mērķtiecīgām investīcijām, atverot īpašas “ārzemju pacientu nodaļas”, vajadzētu piedalīties arī sabiedriskajām klīnikām, kā Šaritē slimnīcai?
Otrkārt, starptautiskā cīņā par ārvalstu pacientu piesaisti nereti tiek iesaistītas agresīva mārketinga metodes. Organizējot ārzemju pacientu piegādi, šajā biznesā darbojas arī paliela starpnieku industrija. No vienas puses, starpniekfirmas dara vajadzīgu un labu darbu: palīdz smagi slimiem cilvēkiem atrast viņiem atbilstīgākos ārstus, nokārtot dokumentus, sniedz noderīgus padomus. Tomēr starpnieki nestrādā labdarības, bet gan peļņas vārdā. Naudu viņi mēdz ņemt no abām iesaistītajām pusēm. No ārzemju pacientiem – par palīdzību, no klīnikām – par pacientu piesaisti.
Daži retoriski jautājumi
Minētais gan nenozīmē, ka tādēļ vien, ka ārzemju pacienti ir laba naudas ādere, vajadzētu vācu klīnikas un ārstus turēt aizdomās. Protams, arī šādi skandāli ik pa laikam uzpeld. Kaut vai, piemēram, žurnāla “Der Spiegel” aprakstītais “Krievu pacients” jeb ar vēzi slimā Sarka Sargsjana stāsts. Uzticoties naudas kāriem starpniekiem un negodīgiem vācu ārstiem, ārstēšanās Minhenē viņam beidzās ne vien ar vējā izmestiem daudziem tūkstošiem, bet arī vēl vairāk sabojātu veselību.
Tomēr kādu apsūdzēt var tikai gadījumos, kad ir konkrēti fakti. Un galu galā ne jau vēlme saņemt kādu labāku apkalpošanu, bet gan izmisums ir tas, kas smagi slimus pacientus pamudina spert šo cilvēka cieņu pazemojošo soli – uzdrošināties lūgt līdzcilvēku palīdzību. Tā ir cīņa par dzīvību. Tādā situācijā ir gluži dabiski censties izmantot jebkuru līdzekli, kas sola kaut tikai cerību stariņu.
Tajā pašā laikā pāris retorisku jautājumu gan var uzdot. Pirmkārt: varbūt ir vērts aizdomāties par to, kas ir tās izsmalcināti iejūtīgās attieksmes un individualizētās apkalpošanas pamatā, par kuru mēdz stāstīt Latvijas pacienti, kuriem ar ziedojumu palīdzību bijusi iespēja ārstēties Vācijā? Cik daudz tā vēstī par vispārējo kultūru un Vācijas medicīnas līmeni un ciktāl – par elites klases medicīnu, uz kādu 71 miljonam Vācijas iedzīvotāju nemaz nav iespēju pretendēt?
Otrkārt: cik cilvēcīga patiesībā ir ziedojumu kultūra? Vai tā nenostiprina arī vispārēju netaisnības izjūtu sabiedrībā, ja pretstatā tūkstošiem citu trūcīgu un smagi slimojošu pacientu kādai nelielai daļai, kas nāk no tās pašas samērā trūcīgās valsts, tiek dāvāta iespēja spēlēt arābu šeihu un oligarhu miljonāru līgā?
Tiesa, arī Vācijā tiek vākti ziedojumi. Piemēram, līdzcilvēku palīdzību onkoloģiskām operācijām dažkārt nākas lūgt cilvēkiem, kam nav nekādas veselības apdrošināšanas – tādi ir apmēram 80 000 no visiem iedzīvotājiem. Neapdrošināto vidū ir ne tikai bezpajumtnieki, darba meklētāji no ES valstīm, noraidīti vai nereģistrēti patvēruma meklētāji, bet arī pašnodarbinātie ar zemiem ienākumiem, kuri ilgāku laiku nav spējuši samaksāt minimālās obligātās apdrošināšanas iemaksas (vairāk nekā 300 eiro mēnesī). Tomēr lūgums ziedot tādēļ vien, lai pārvietotos no vienas kategorijas uz otru jeb no obligātās apdrošināšanas uz “luksusa klasi” jeb privātklīniku ar inovatīvām, bet nepārbaudītām metodēm, diez vai rastu atsaucību.
