Ko sagaidām, ko mums sola II 29
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Latvijas Avīze” priekšvēlēšanu laikā turpina vērtēt partiju darbus un solījumus. Katru nedēļu līdz 14. Saeimas vēlēšanām varēsiet lasīt politiķu atbildes uz mūsu jautājumiem un žurnālista vērtējumu. Šajā reizē – politiķu atbildes uz jautājumiem par izglītības politiku Latvijā. “Latvijas Avīzes” 30. augusta numurā varējāt lasīt par iecerēm reģionālajā attīstības politikā. Turpmāk vēl – par darāmo veselības, labklājības, ekonomikas, drošības, aizsardzības jomā.
Uz 100 vietām parlamentā pretendē 1829 kandidāti no kopumā 19 sarakstiem. Bet “Latvijas Avīzes” redakcija konkrētos jautājumus, uz kuriem saņemtās atbildes šeit publicējam, uzdeva tām partijām, kurām ir lielākas izredzes pārvarēt 5% vēlētāju balsu barjeru; neaptaujājām atsevišķas partijas, kuru reitingi aptaujās ir salīdzinoši augsti, bet kuru līderu izteikumi un darbība redakcijas ieskatā neatbilst Latvijas valsts nacionālajām interesēm.
Aizejošā 13. Saeima iesāka darbu pedagogu protestu ēnā un tādā pašā atmosfērā to arī noslēgs. Varētu domāt, ka nekas nav mainījies. Taču patiesībā pēdējos četros gados ir gan pieņemti, gan īstenoti daudzi nozīmīgi lēmumi. Jautājums ir tikai par to, kādā kvalitātē tas paveikts.
“Jaunās Vienotības” pārstāvis Arvils Ašeradens, kurš visus četrus 13. Saeimas darbības gadus vadījis Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju, valdošās koalīcijas paveikto šajā politiskajā ciklā vērtē gana augstu: 10 ballu sistēmā viņš sev un kolēģiem liktu septiņas vai astoņas balles. Tikmēr bijusī izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska vērtē, ka Saeimas darbības sākumposmā varētu likt četras vai piecas balles, pēc tam bijis uz septiņi, bet nu jau atkal noslīdējis līdz četrām ballēm. Viņas ieskatā izglītībā ir dziļā krīze.
Skolotāji un viņu algas
Sapulcējoties 13. Saeimai un izveidojot valdību, atklājās, ka iepriekšējās valdības sagatavotajā valsts budžetā nav finansējuma pedagogu algu pieauguma grafika izpildei. Tāpēc pedagogi draudēja ar protestiem.
Tagad, pēc gandrīz četriem gadiem, pedagogi izsludinājuši streiku, protestējot gan pret darba slodzi, gan, skolotāju arodbiedrības ieskatā, nepietiekami straujo algu kāpumu.
Salīdzinot skolotāju atalgojumu pirms četriem gadiem un tagad, jāsaka, ka tas ir audzis. 2018. gada 1. septembrī skolotāju minimālais atalgojums bija 710, bet tagad tas ir 900 eiro. Summa it kā nav liela, taču jāņem vērā, ka daudzviet skolotāju atalgojums ir lielāks par minimālo likmi, turklāt minētā summa ir par 30 darba stundām nedēļā. Skolotāju vakanču kartē no aptuveni 360 vakancēm ir vien ap 20 tādām pedagogu amata vietām, kur par pilnu likmi maksātu tikai 900 eiro.
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) piedāvājums turpmākajam algu kāpumam ir 976 eiro zemākajai algas likmei no nākamā gada 1. septembra. 2025. gada 1. septembrī tā būtu jau 1147 eiro, gadu un divus gadus vēlāk attiecīgi – 1243 un 1347 eiro. Tikmēr Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) prasa 1114,25 eiro no nākamā 1. septembra. Summa aprēķināta, ņemot vērā, cik sabiedriskajā sektorā pelna citi ar augstāko izglītību. Pedagogu algu piesaisti šādam rādītājam paredz Izglītības politikas pamatnostādnes – vēl viens šīs Saeimas sasaukuma laikā paveikts darbs izglītības jomā.
Tikmēr partijas savās priekšvēlēšanu programmās biežāk sola sasaistīt pedagogu algu ar vidējo algu valstī, nevis atalgojumu, ko saņem augsti izglītotie. Tā “JV” gādāšot, lai skolotāju darba samaksa par 20 procentiem pārsniegtu vidējo darba samaksu valstī. Nav gan minēts termiņš, līdz kuram tas jāsasniedz.
“Konservatīvie”, no kuru rindām nāk esošā izglītības un zinātnes ministre, sola katru gadu paaugstināt pedagogu algas, kā arī novērst nevienlīdzību starp pirmsskolas izglītības iestāžu un skolu pedagogu algām. Jāatgādina, ka LIZDA jau ilgstoši cīnās par to, lai bērnudārzu pedagogi nebūtu diskriminēti, taču tikai šīs Saeimas pēdējā darbības gadā no IZM puses parādījušies kādi konkrēti piedāvājumi, kā šo nevienlīdzību novērst.
Opozīcijas partijām ir vaļa solīt vēl vairāk. Tā, piemēram, Zaļo un zemnieku savienība pedagogu atalgojuma modeli izstrādāšot sadarbībā ar skolotāju arodbiedrību.
Jāpiebilst, ka esošā valdība mainījusi skolu finansēšanas principu, nosakot, ka valsts finansējums skolotāju algām vairs netiek katrai skolai, bet gan pašvaldībām, kas to sadala tālāk starp izglītības iestādēm. Kā jaunā sistēma ietekmēs katra skolotāja algu, to redzēsim oktobra sākumā, kad pedagogi saņems pirmo darba samaksu šajā mācību gadā. Vēlēšanas tad jau būs garām, un, ja būs neapmierinātība, to vairāk izjutīs tikko ievēlētie deputāti.
IZM ieskatā jaunā sistēma vairāk stimulēs kārtot skolu tīklu. Pirms vairākiem gadiem, kad šāda finansējuma sadales sistēma jau bija, gan bija tieši otrādi: pašvaldības uz lielo skolu rēķina dotēja mazās skolas. Rezultātā visās skolās bija pārāk zemas pedagogu algas, pie kā vainota, protams, tika valdība. Jācer – ja izrādīsies, ka šī valdība ar skolu finansēšanas sistēmas maiņu nošāvusi greizi, jaunie ministri nekavēsies kļūdu labot.
Jāpiebilst, ka iepriekšējās ministres laikā bija izstrādāts cits skolu finansēšanas modelis, kas bija balstīts uz tā sauktajiem klašu komplektiem. Taču tā īstenošana bija dārgāka. I. Šuplinska vērtē, ka viņas pēctece Anita Muižniece gan lēmumu par skolu finansēšanu, gan citus balstījusi vēlmē saglabāt valdošās koalīcijas stabilitāti, nevis rūpēs par nozares attīstību.
Kurš vainīgs?
Runājot par darba slodzi, skolotāju prasība, lai tikai 60 procenti tajā būtu kontaktstundas, bet pārējie 40 procenti būtu atvēlēti citu pienākumu veikšanai, valdošo politiķu ieskatā ir īstenojama, taču ne tūlīt un tagad. Izveidot sistēmu skolotāju darba slodzes sadalījumam būs nākamās valdības uzdevums, un jau tagad skaidrs, ka tas nebūs vienkārši paveicams, jo, ieviešot skolotāju prasīto slodzes sadalījumu, skolotāju trūkums būtu vēl lielāks nekā pašreiz.
Skolotāju slodze lielā mērā saistīta ar skolotāju izdegšanu un arī pedagogu trūkumu.
Kā tagad, trīs gadus pēc tam, kad sākts ieviest jauno izglītības saturu, atzīst gan izglītības ministre Anita Muižniece (“Konservatīvie”), gan A. Ašeradens, bijusi kļūda sākt ieviest skolās jauno saturu, kamēr nav atbilstošu mācību materiālu un katram skolotājam jārada tie pašam. Tas veidojis pārslodzi, veicinājis to, ka skolotāji pamet darbu skolā, bet jaunie potenciālie pedagogi, dzirdot, ka caurām naktīm jāgatavojas stundām, nav vēlējušies pat sākt darbu skolā.
Kurš bijis tas ministrs, kas atzīstams par vainīgu mācību materiālu trūkumā, – Ilga Šuplinska, kas bija pirmā izglītības ministre šīs Saeimas sasaukuma laikā, vai Kārlis Šadurskis (“JV”), kurš bija ministrs pirms 13. Saeimas ievēlēšanas un kura laikā tika pieņemti svarīgākie jautājumi par jauno izglītības saturu? Uz šo jautājumu A. Ašeradens skaidru atbildi nesniedz.
Arī I. Šuplinska teic, ka viena vainīgā nav. “Skola2030” uzstādījums, ka katrs skolotājs ir radošs un pats spēj radīt mācību materiālus, savā būtībā bijis pareizs, taču tas nav atbildis Latvijas reālajai situācijai un cilvēkresursiem skolās. Tikai 30 procentu pedagogu spējot strādāt tā, kā iecerēja “Skola2030”. Tikmēr 70 procenti esot izmisumā, ja nav gatavu mācību materiālu.
I. Šuplinskai, nonākot amatā, pamatskolas izglītības jaunā standarta ieviešanu vairs nav bijis iespējas apturēt.
Vienlaikus tā gluži nav, ka skolotāju trūkums ir tikai pēdējo divu trīs gadu problēma. Jau 2019. gadā “Iespējamā misija” rīkoja forumu, kurā viens no tematiem bija, kā piesaistīt skolām jaunus darbiniekus, bet A. Ašeradens pauda, ka nepieciešams skolotāju vakanču prognozēšanas rīks.
Attiecībā uz jauno izglītības saturu, tagad politiķi sāk arī atzīt, ka, iespējams, bija kļūda to ieviest attālināto mācību laikā.
Vēl viena neizdarība: visu skolēnu apgāde ar datoru, ko izmantot mācībām. Iepirkums buksē nu jau otro gadu.
Runājot par attālinātajām mācībām, jāpiebilst, ka tās Latvijā kovida dēļ bija vienas no ilgākajām Eiropā. Un, kaut sākumā tā bija visas valdības nostāja, ka skolām jābūt slēgtām, pēc tam, kad Ilgas Šuplinskas vietā stājās A. Muižniece, pamazām tika izplatīts vēstījums, ka ilgās attālinātās mācības bija kļūda, bet ne visas valdības kļūda.
Kādas sekas attālinātās mācības atstājušas uz izglītības kvalitāti un mācību sasniegumiem, redzēs jau nākamā Saeima un valdība. Ja gribēs redzēt… Jo līdz ar jauno izglītības saturu ieviesti arī trīs līmeņu centralizētie eksāmeni, līdz ar to dažādu mācību gadu rezultāti vairs nebūs tik vienkārši salīdzināmi savā starpā.
A. Ašeradens kā vienu no aizejošās Saeimas panākumiem min izmaiņas Izglītības likumā, nosakot, ka katram ir tiesības ne tikai uz izglītību, bet gan uz kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību. Daudz strādāts arī pie izglītības kvalitātes monitoringa sistēmas ieviešanas. Vai tas dos reālu pozitīvu ietekmi uz skolēnu izaugsmi un skolas vidi, to redzēsim jau nākamās Saeimas darbības laikā.
Kādas pārmaiņas skolās gaidāmas?
Kaut publiskajā retorikā jo sevišķi opozīcijas spēki mēdz kritizēt izglītības politikas veidotājus par daudzajām reformām, daļa partiju savos priekšvēlēšanu solījumos sola jaunas reformas. Tā “Latvija Pirmajā vietā” vēlas panākt, ka, “beidzot vidusskolu, bērni runās vismaz četrās valodās. Svešvalodu apmācību sāksim pirmsskolā”.
“KUK” savukārt grib ieviest obligātu vidējo izglītību. To sola arī “JV”. “Attīstībai/Par” rosina arī daudz plašāku reformu: pārņemt valsts ziņā vidusskolas.
Viens no 13. Saeimas darbiem, kas gandrīz jau pabeigts, ir pāreja uz mācībām tikai valsts valodā. Nacionālā apvienība un arī “Konservatīvie” arī savā priekšvēlēšanu programmā sola nodrošināt sekmīgu pāreju uz izglītību latviešu valodā visos izglītības posmos. Tā kā šīs partijas arī līdz šim bijis virzošais spēks virzībā uz izglītību tikai latviešu valodā, var lielā mērā ticēt, ka nākamajā Saeimā solīto centīsies pildīt.
Savukārt Latvijas Krievu savienība sola aizstāvēt tiesības uz brīvu krievu un citu valodu izmantošanu izglītības sistēmā. LKS stabulē pūš arī “Saskaņa”: “Jānodrošina plašākas iespējas izvēlēties mācību valodu visu līmeņu izglītības iestādēs atbilstoši laika izaicinājumiem un darba tirgus prasībām, kā arī ņemot vērā pašu audzēkņu un viņu vecāku vēlmes.”
Augstskolu jaunā dzīve
Viens no apjomīgākajiem darbiem, ko izglītības jomā paveikusi 13. Saeima, ir izmaiņas Augstskolu likumā, kas, pirmkārt, mainīja augstskolu pārvaldības modeli, kurā nu iekļautas arī padomes, un, otrkārt, noteica augstskolu tipoloģiju. Arī I. Šuplinska priecājas, ka izdevies to paveikt, neraugoties uz augstskolu pretestību, un uzskata, ka, pateicoties izmaiņām, augstskolas būs pievilcīgākas studētgribētājiem.
Tūlīt pēc augstskolu klasifikācijas un padomju ievēlēšanas gan sākās arī kārtējā konsolidācija, tās mēģinot apvienot vai pievienot. A. Ašeradens, vaicāts, vai nebija lieks darbs konsolidējamām augstskolām veidot padomes un lemjot, kuram augstskolu tipam tās piederēs, atbild, ka nē: nevienam nekādi statusi netiek piešķirti uz mūžu, viss plūst un mainās.
Iepriekš bija plānots, ka lēmumu par konsolidāciju pieņems jau šī valdība, taču IZM nav līdz 1. septembrim izskatīšanai valdībā iesniegusi nepieciešamos dokumentus. Līdz ar to nav skaidrs, vai lēmumus vēl pagūs pieņemt esošā valdība vai arī to paveiks jaunie ministri.
Tāpat nav saprotams, kurš lems par jauno augstskolu finansēšanas modeli, kas cita starpā paredz atteikšanos no valsts finansētām studiju vietām un jau saņēmis daudz iebildumu. Arī I. Šuplinska ir neizpratnē, kāpēc plānots piedāvāt valsts apmaksātas studiju vietas un stipendijas pēc sociālām pazīmēm, bet nav domāts, kā atbalstīt un piesaistīt izcilos studentus.
Tieši 13. Saeimas darbības laikā augstākajā izglītībā gan notika iepriekš nebijuši skandāli: tas, cik tiesiski tika pārvēlēts Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks, tika izskatīts pat tiesā, bet nu pašam I. Muižniekam būs jāstājas tiesas priekšā par pabalstu nelikumīgu izmaksu. Aizdomās par korupciju jau iepriekš tika arestēta viņa vietniece Baiba Broka. Savukārt attiecībā uz Ventspils Augstskolu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam radušās aizdomas, ka tur nelikumīgi izmantoti Eiropas struktūrfondu līdzekļi.
Vai pie šīm nebūšanām kādā ziņā vainojami arī izglītības politikas veidotāji vai tikai augstskolas pašas? A. Ašeradens teic, ka augstskolu autonomija ir gana liela un tās padomēm jāraugās, lai reputācija netiktu aptraipīta.
To, ko nav izdevies sasniegt šīs valdības laikā, pie varas esošās partijas sola sagādāt nākamajā pilnvaru laikā. Piemēram, “JV” investēšot zinātnes universitāšu konkurētspējā, vismaz divām zinātnes universitātēm sasniedzot augstas vietas starptautiskos reitingos. To sasniegt tika solīts jau esošās valdības deklarācijā.
Vēl viens liels 13. Saeimas darbs izglītības jomā: jauns Profesionālās izglītības likums. Kaut izmaiņas var šķist birokrātiskas, piemēram, noteikti izglītības iestāžu tipi un uzdevumi, nākotnē tam vajadzētu dot labumu, jo profesionālās izglītība.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.s sistēma padarīta sakārtotāka un elastīgāka.
