Cik bagātas ir ekrāna sejas? 0
Autori: Madara Briede, Dace Kokareviča
Šovasar Lielbritānijas sabiedriskā raidorganizācija BBC pēc valdības lūguma publiskoja savu labāk atalgoto darbinieku gada algas. Tādējādi sabiedrībai tapa zināms, cik pelna visi tie slaveno šovu un raidījumu vadītāji, kuru algas pārsniedz 150 tūkst. britu mārciņas (169 tūkst. eiro) gadā. Lai gan līdz šim BBC ir pastāvīgi iebildusi pret šādas informācijas izpaušanu, uzsverot, ka tas paaugstināšot algas plašsaziņas līdzekļu industrijā un ļaušot korporācijas konkurentiem pārvilināt tās darbiniekus, tomēr sakarā ar jauno karalisko līgumu, kas garantēs, ka raidsabiedrība saņems licences maksu vēl 11 gadus, šī valdības prasība pirmo reizi tomēr izpildīta.
Televīzijas un radio raidījumu vadītājs Kriss Evanss saņem visprāvāko atalgojumu – 2,2 miljonus mārciņu (2,5 miljoni eiro) gadā. Otrais atalgotais sarakstā ir futbola raidījumu vadītājs Gerijs Linekers, kurš saņem vairāk nekā 1,75 miljonus mārciņu (1,97 miljoni eiro). Greiema Nortona 850 tūkst. mārciņu (930 tūkst. eiro) atlīdzība padara viņu par trešo augstāk atalgoto zvaigzni sarakstā. Tiesa, kā ziņo “Telegraph” un “The Guardian”, saraksts parāda tikai tiešos ienākumus no licences maksas (publiskā finansējuma) un nav visaptverošs. Norādītajos skaitļos nav iekļauta alga vai tās daļa, kuru slavenībām maksā neatkarīgas producentu kompānijas vai korporācijas komercatzars, meitasuzņēmums “BBC Worldwide”. Tāpēc daudzu zvaigžņu kopējie ienākumi esot krietni vien augstāki.
Publiskotie atalgojumu apmēri izraisīja plašas diskusijas britu sabiedrībā. Piemēram, BBC sieviešu kārtas darbinieces izteica neapmierinātību, jo dati liecināja, ka pastāv būtiska nevienlīdzība atalgojuma apmērā – sievietes par to pašu darbu saņem mazāku atalgojumu nekā vīrieši. No publiskotā saraksta izriet, ka visaugstāk atalgotā sieviete BBC darbinieku vidū ir pārraides “Strictly Come Dancing” vadītāja Klodija Vinkelmane, kas gadā nopelnījusi 450 – 500 tūkst. mārciņu (500 – 550 tūkst. eiro).
Latvijā aizbildinās ar komercnoslēpumu
Šis fakts kārtējo reizi liek uzdot jautājumu, vai arī Latvijā beidzot tiks atklāts, kādu atalgojumu saņem mūsu sabiedrisko mediju darbinieki, jo arī Latvijas Televīzija un Latvijas Radio tiek uzturēts par nodokļu maksātāju naudu. Tomēr LTV joprojām atsakās atklāt savu žurnālistu un raidījumu vadītāju algas, atrunājoties ar komercnoslēpumu. “Izvērtējot, vai šādas informācijas izpaušana nenodarīs kaitējumu LTV kā valsts kapitālsabiedrības, tātad komersanta, interesēm, LTV ir pieņēmusi lēmumu to neizpaust, jo komersantam ir ļoti būtiska komercnoslēpuma aizsardzība. No tā ir atkarīga komersanta uzņēmuma vērtība un tā attīstības iespējas. Komercnoslēpuma neatļauta nonākšana konkurenta rīcībā dod tam saimnieciskas priekšrocības un ir pretēja godīgām saimnieciskās darbības paražām,” skaidro LTV komunikācijas direktore Dace Jansone. Vienlaikus viņa norāda uz stundu likmēm vai mēnešalgas diapazonu amatu grupās. No tām gan grūti ko izsecināt. Jo, piemēram, pamatdarbības funkcijas veicēji, kas ir žurnālisti un raidījumu vadītāji, var saņemt no 604,72 līdz pat 3234,35 eiro mēnesī, 2,42 – 13,93 eiro stundā vai 9 – 230 eiro gabaldarba samaksu. LTV ģenerāldirektors Ivars Belte, jautāts, vai ir pareizi slēpt to, kas lielā mērā tiek finansēts no valsts līdzekļiem, telefonsarunā norādīja, ka savu viedokli šai jautājumā nevēlējās paust.
Arī Latvijas Radio (LR) norāda uz amatu algām pa amatu kopām, kas ietver visai plašu atalgojuma amplitūdu. LR pārstāve Ginta Subbota gan atklāj, ka, piemēram, amatu grupā “Radio raidījuma vadītājs”, 76% no visām raidījumu vadītāju algām esot līdz 1000 eiro mēnesī.
Noknābās Gesti un Vondu?
Ja amatpersonas izvairās runāt par sabiedrisko mediju darbinieku algām, ko saka paši atalgotie? Žurnāliste Inga Spriņģe, kas veidojusi un vadījusi raidījumus gan sabiedriskajā, gan komerctelevīzijā, atklāj, ka raidījumu vadītājiem vienmēr maksājot daudz vairāk nekā žurnālistiem: “Mediji maksā par vārdu – daudzi skatās konkrētu raidījumu tāpēc, ka to vada konkrēts cilvēks. Bet arī labiem un atzītiem pētnieciskajiem žurnālistiem algas nav sliktas.” Spriņģe uzsver, ka, strādājot sabiedriskajā medijā, ieguvums ir tas, ka par visiem ienākumiem tiek maksāti visi nodokļi, komercmedijos vairumā gadījumu dominē autoratlīdzības: “Varbūt komercmedija žurnālists naudas izteiksmē pelna kādus divus simtus vairāk, bet ir mazāk sociāli aizsargāts.” Pati savus ienākumus viņa nevēlas atklāt, taču zina stāstīt, ka LTV daudziem žurnālistiem ienākumu apmērs atkarīgs no sižetu daudzuma, kas varētu būt 40 – 70 eiro par sižetu, bet raidījumu vadītājiem biežāk maksā noteiktu summu par katru raidījumu.
“Jā, vienmēr sakām, ka algas jāatklāj sabiedrības labuma vārdā, taču šajā gadījumā īsti neredzu, kāds labums varētu būt sabiedrībai, ja viņi zinātu, cik LTV pelna Jānis Geste vai Laura Vonda. Es esmu par datu atklātību, bet, zinot, cik cilvēki sīkumaini un aizspriedumaini metas noknābāt un apspļaudīt, es tomēr nebūtu par to, ka sabiedriskās televīzijas “seju” algas būtu jāpublisko,” uzskata Spriņģe.
Bet pieredzējusī televīzijas šovu vadītāja Baiba Sipeniece-Gavare, kura vairāk darbojusies komercmediju spārnā, uzskata, ka sabiedriskā televīzijai tāpat kā ierēdņiem būtu jāatskaitās par visiem izlietotajiem līdzekļiem, tostarp izmaksātajām algām: “Ja komerctelevīzija par savu naudu noalgo štruntīgu šova vai raidījuma vadītāju, pati vainīga, bet, ja tādu noalgo sabiedriskā televīzija, tad rodas jautājums, kāpēc par valsts naudu veido štruntīgu produktu, jo taču arī es, maksājot nodokļus, to uzturu.” TV dīva gan arī piebilst: “Mani vienmēr kaitina, kad kāds sarūgtināti stāsta – jā, man, redz, maksā tik, bet Amerikā, Krievijā vai Lielbritānijā es nopelnītu tik. Algu Latvijā salīdzināt ar šīm valstīm ir neprāts.” Labu raidījumu un šovu vadītāju Latvijā gan neesot nemaz tik daudz, jo tā nav profesija, kuru var tā vienkārši iemācīties, jābūt arī talantam. Viņasprāt, vidējā atlīdzības summa, kas komercmedijos figurējot šovu vadītājiem Latvijā, varētu būt aptuveni 500 eiro par raidījumu. Tas var svārstīties atkarībā no projekta mēroga – auditorijas lieluma, ieguldītā darba apjoma, tā, vai raidījums tiek ierakstīts vai filmēts tiešraidē u. c. apstākļiem. “Ja kāds tagad saņem par raidījuma vai šova vadīšanu 1000 eiro, tad es patiešām priecājos, jo tas ir ļoti labi,” viņa stāsta. “Bet par tiem honorāriem, ko maksā ziņu diktoriem un rīta raidījumu vadītājiem, es pat negribētu izteikties. Šos cilvēkus apskaust nav par ko.”
Krauze: lai publicē!
Žurnālists un TV3 ziņu diktors Arnis Krauze pirms vairākiem gadiem pameta ilggadējo darba vietu sabiedriskajā televīzijā un tagad jau vairākus gadus strādā komercmedijā – vada TV3 ziņas. “Man nav stingri pamatota viedokļa, vai sabiedriskajā televīzijās strādājošo algas vajadzētu publiskot,” spriež A. Krauze. Ja pats joprojām strādātu LTV, viņam nebūtu lielu iebildumu, ka algas publicē, kaut vai tāpēc, lai kliedētu mītu, ka ekrāna sejas ir stāvus bagātas. Viņš atceras attieksmi autoservisā: no tevis taču var prasīt vairāk, jo tu daudz pelni! “Bet nemaksā jau par to, ka esi ekrāna seja, bet par darba stundām!”
Augusta beigās ir publiskots skaitlis – vidējā alga valstī pirms nodokļu nomaksas ir 927 eiro. “Domāju, ka tuvu tam daudzi žurnālisti arī saņem, ja vien nedara kaut ko papildus.” Arnis pats šovasar strādāja papildus, Latvijas Radio aizstājot Aidi Tomsonu.
A. Krauze vēl piebilst, ka blakus atalgojumam katram ir arī citi kritēriji, principi un mērķi, kāpēc strādā žurnālistikā: “Ir cilvēki, kam nauda ir pats pirmais noteicošais; taču daudziem, tajā skaitā arī man, tā ir profesija, kurā varu sevi īstenot un darīt ko labu sabiedrībai.”
Domburs: vajadzīga diskusija par saprātīgu atalgojumu
Abās frontēs – gan sabiedriskajā, gan komerctelevīzijā – pabijis arī Jānis Domburs. Vai, viņaprāt, vajadzētu publiskot sabiedriskās televīzijas raidījumu vadītāju un žurnālistu atalgojumu? Domburs, abstrahējoties no savas pieredzes, spriež, ka jautājums, “vai vajag to darīt”, ir saistīts ar jautājumu, “kā to darīt”. Un atsaucas uz jau pirms gadiem desmit BBC uzraudzības padomē veikto analīzi par “zvaigžņu honorāriem” pa grupām – cik no ētera personībām pelna robežās no tik līdz tik. Un cik lielā mērā tas ir motivējoši, lai zvaigznes, kas vajadzīgas Anglijai, “neaizpeld” uz ASV.
J. Domburs uzskata, ka tā ir demagoģija, ja LTV, nevēloties kaut ko publiskot, kā ieganstu min, ka daļa no LTV budžeta ir pašu ieņēmumi no reklāmām. Jo LTV to naudu nopelna, izmantojot ēteru.
Otra lieta – Latvijā nav izdiskutēts tas, kādi būti arī citās nozarēs publiskā sfērā maksājamie saprātīgie atalgojumi, piemēram, “AirBaltic” vadībai, ostu pilnvarniekiem, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas, Latvijas Bankas darbiniekiem un citur – uzņēmumos un iestādēs, ko vai nu finansē no valsts budžeta, vai kas izmanto valsts, tas ir, visu kopējos resursus. “Tāda saruna būtu svētīga,” uzskata J. Domburs.
Ideālais scenārijs būtu, ja LTV publiskotu ienākumus kopā ar LTV vadības skaidrojumu, kāpēc konkrētajam cilvēkam maksāts tik un tik. Attiecībā par atalgojumu politiku LTV J. Domburs spriež, ka atalgojuma grupām vajadzētu būt tādām: pirmkārt, izcilajām zvaigznēm (kopskaitā 1 – 5) gadā būtu jāpelna daudzi desmiti tūkstoši eiro (bruto), lai pārējie redz, ka var nonākt šajā virsotnē un cīnās par to. Otrkārt, nākamajā grupā būtu darbinieki, kas pelna dažus desmitus tūkstošus gadā. Tas būtu konkurētspējīgs atalgojums, lai labi speciālisti neaizietu uz sabiedrisko attiecību firmām, kur “īpaši neiespringstot”, var nopelnīt mēnesī drusku zem diviem tūkstošiem “uz rokas”, piebilst J. Domburs.
Viņaprāt, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) arī šeit būtu sava loma saistībā ar augstāku mērķu izvirzīšanu sabiedriskajā pasūtījumā un analīzē, kāpēc tie nav sasniegti. Domburs uzskata, ka tieši NEPLP jābūt tam, kurš pasaka: lai taptu kvalitatīvs produkts, ir jābūt atalgojumam tik un tik. Bet, ja rezultāti nav sasniegti, nav bijis pareizs ieguldījums cilvēkos.
