Jelgavnieks Harijs Krūze jau bērnībā aizrāvās ar humoristisko dzeju – valdzināja un uzjautrināja Jānis Dreslers, Mirdza Ramane, Pēteris Ēteris. Vēlāk arī pats strādājis “Dadzī”,  raksta gan nopietnus, gan nenopietnus dzejoļus.

Lasītākie

Zinātnieki atklājuši, kas izraisa specifisko, tā dēvēto “vecuma smaku”: 7 ieteikumi, kā no tās atbrīvoties

Eiropa par mata tiesu izvairījusies no liela mēroga katastrofas, ko mēģinājusi izraisīt Krievija. Atklātas notikušā detaļas

Kokteilis

Negaidīti! Vai līdz ar bērniņa atnākšanu mīlestība starp Dāvidu un Arnitu uzplaukst no jauna?

Lasīt citas ziņas

Piedalās Zemgales dzejražu pasākumos, publicējies kopkrājumos “Skaņa pār Lielupi” un “Zemgales vācelīte”. Par paša līdzekļiem 2013. gadā iznācis dzejas krājums “Atrasto vārdu birojs”. Pilnveidojies Ro­nalda Brieža Dzejas meistardarbnīcā, rakstījis dažādos žanros. Ir doma izdot bērnu grāmatiņu, kurā būtu arī mīklas un pasakas, publicējies bērnu žurnālā “Ezis” un pastāvīgi darbojas Jelgavas skolēnu dzejas konkursu žūrijās, kuros meklē jaunos talantus. Ar Izglītības pārvaldes un Latviešu biedrības atbalstu iznākuši Jelgavas skolēnu dzejas krājumi “Es klusēt nevaru” un “Aizdedzini manī dzirksteli”. Tagad rit darbs pie trešā krājuma darbu vērtēšanas.

– Ko jums nozīmē Jelgava?

H. Krūze: – Jelgavā rit visa mana dzīve, izņemot trīs dienesta gadus. Te piedzīvoti gan prieki, gan bēdas. Man ir kā daudziem – bērni, mazbērni – ārzemēs, bet vecīši, tepat – Bērzu kapsētā. Žēl vecās, pirmskara, Jelgavas, kuras šarmu nojaušu pēc bildēm. Mammīte, jau slima būdama, kādu rītu pamodās laimīga, esot sapnī izstaigājusi veco Jelgavu – kā Kaspara māte “Mērnieku laikos”. Tagad tā atkal top skaista. Tikai baidos, lai nepāršauj pār strīpu ar tām dekorācijām promenādē.

Gobzemu apsūdz par iespaidīgas summas izspiešanu un neslavas celšanu

Vai aprīļa pēdējā diena sagādās pārsteigumu? Laika prognoze rītdienai!

Skaistajam mīlas stāstam starp LTV “Panorāmas” vadītāju un operatoru pienākušas beigas

– Rakstāt arī humoristisko dzeju. Kā jūs formulētu, kāda nozīme cilvēka dzīvē ir humoram?

– Daudzi nemaz neapjauš, cik daudz laba garastāvoklim un veselībai dara labs, smalks humors. Tāds, kas nav zem jostasvietas, neizsmej valstis un tautas, slimos, nabagos, cilvēkus bez noteiktas dzīvesvietas. Mūžam atcerēšos vecāko “Dadža” kolēģu vārdus: “Par tiem nesmejies, tu nezini, kas ar tevi pašu var notikt rīt!” Žēl, ka mūsu valdniekiem nevajag humora un satīras izdevumu. Pietiek ar dzelteno presi. “Dadzim” darba tagad būtu atliku likām. Sākot ar analfabētiskajiem tekstiem ziņu portālos, suņu būdām un citām smalkām padarīšanām.

– Kurus dzejniekus pats vislabprātāk lasāt?

– Jāni Dresleru, Juri Kronenbergu, Mirdzu Ramani – par māku pasmaidīt un ielikt četrās rindiņās, turklāt labās rindiņās, veselu sadzīves ainu. Tas ir ļoti grūti. Vēl man tuvi Kārlis Skalbe, Fricis Bārda, Alfreds Krūklis, Ārija Elksne, Jānis Peters, Knuts Skujenieks, Imants Ziedonis, Vizma Belševica un visi citi, kuri prata un prot gleznot ar vārdiem, mīl latviešu valodu un zina, ko grib pavēstīt lasītājam.

Cik ātri

Cik ātri mainās viss –

Kā aina vilcienā aiz loga.

Man šodien saules glāstu gribas vēl,

Kas nesen izlikās par slogu.

Cik ātri mainās viss –

Kā kalendārs pie ķēķa sienas.

Kā gribējās reiz pieaugušam kļūt,

Bet tagad pārāk steidzas dienas.

Cik ātri mainās viss –

Kā svītriņa, ko atstāj lidmašīna,

Kā krūšu gals, kas maiga skūpsta saviļņots,

Kā paģiras, kas tūdaļ gaist no viegla vīna.

Cik ātri mainās viss –

Kā kārtis spēlētāju rokās.

Cik žēl ir to, kam neveicas

Un tad, ja kādam nežēlīgi sokas.

Cik ātri mainās viss –

Re, sadeg krāšņie varavīksnes tilti

Un tuksnesī zūd brīnišķīgā sapņu pils

Zem aizmirstības vienaldzīgām smiltīm.

Kad mēs būsim

kad mēs būsim vieni

tu man dejosi ap stieni

kad mēs būsim divi

iedzersim par skaistu dzīvi

kad mēs būsim trīs

baumu vainagi galvas vīs

kad mēs būsim četri

laimes būs atlicis daži metri

kad mēs būsim pieci

tu teiksi – taisies ka tieci

kad mēs būsim seši

mēs būsim gan

bet sveši

Pacelti tilti

todien lietus lija

ar muti kad iebraucu rīgā

darbi palika mājās

kur circenis aizkrāsnē čīgā

toreiz parīzē saule

sildīja ūdeni sēnā

kad laukos pie elizejas

ielaidu vasaru vēnā

lai Blaumani satiktu vaigā

uz ledus peipusā braucu

krāsni uzspridzināju

par čomu Edgaru saucu

toreiz pacēla tiltus

kad iekritu upē ņeva

kurš teica ka cilvēkam mīla

spārnus kā putnam deva

lai satiktu šveiku vaigā

toreiz iebraucu prāgā

ar bezšķirnes kucēnu azotē

un pusspaini alus māgā

toreiz decembris bija

kad ziemsvētki ciemos brauca

kā sabvūferi tiem bumsīja

kā riepas svila un kauca

toreiz Daugava putoja

debesīs spokojās kāvi

kāpēc tu skolotāja

dzeju man rakstīt ļāvi

Mākslinieku kalniņā

pie jums esmu tāpat vien atbridis

pa čaukstošām krāsainām lapām

uz brīdi

lai cepuri noņemtu –

paldies

ka labāki tapām

jūsu radīto pasauli pieņemot

par dvēseles mugursomu

kur iekšā daudz brīnišķu ieliktu

gan vārdu

gan tēlu

gan domu

atmiņu priekškaram veroties ciet

skan vēja aplausu švīksti

tik dzirdētas balsis atvadām skan –

nāc ciemoties biežāk

tu drīksti