Ko paveicis biodejas apskāviens? 0
Šo jautājumu esmu uzdevusi pieredzējušiem dejotājiem, kuri pieņemoši un atvērti apskauj nu jau arī svešiniekus. Atbilžu stāsti ir dažādi, dalās Antra. Par to, cik sākumā bija grūti – vienkārši iedot otram roku, kur nu vēl apskaut svešinieku. Vēl kādam bija grūtības apskaut jaunpienācējus. Kādam, kuram grupā apskāviens jau bija kļuvis par dabisku un pašsaprotamu vajadzību, nebija viegli pieņemt to, ka mājās tuvinieki nav tik pretimnākoši. Aizkustinoši, ka kāds, kuram tik ļoti gribējies visus samīļot pat darba kolektīvā, tikai ar grūtībām sevi atturējis. Cits beidzot izveidojis tuvas attiecības. Kāds pirmo reizi dzīvē uzdrīkstējies apskaut savu mammu, kāds – tēti, arī attiecības ar bērniem palikušas tuvākas. Un vēl kāds iemācījies teikt – „nē, es šobrīd negribu”.
Biodejas nodarbībās mēs mācāmies staigāt, brīvi un patiesi apskaut otru, arī laipni norādīt, ja to nevēlamies. Līdz ar to apskāviena prakse mudina un rosina veidot kvalitatīvas un pilnvērtīgas attiecības ar sevi un otru. Biodanza ir kā ceļš – pie sevis un savas dvēseles. Ceļš, kur prāts ar sirdi vienojas vienā dejā, un, pavisam nemanot – tu kļūsti par vienu veselumu, tādējādi – arī par savas dzīves saimnieku. Tās ir daudz godīgākas un patiesākas attiecības ar sevi, otru un pasauli kopumā.
