Čigānu piemiņai 0
Nupat, 24. oktobrī, Vācijas prezidents Joahims Gauks un kanclere Angela Merkele Berlīnē atklāja memoriālu nacistu varas laikā masveida iznīcināšanai pakļautajiem čigāniem. Tas, tāpat kā holokausta upuru piemiņas memoriāls, atrodas Berlīnes centrā iepretī federālā parlamenta ēkai. Ir vismaz daži īpaši iemesli, kāpēc šis notikums pelna ievērību.
Pirmkārt, jāteic, labāk vēlu nekā nekad, jo viss, kas attiecas uz Eiropas lielākās mazākumtautības – romu jeb čigānu – traģēdiju Otrajā pasaules karā, ir ticis atzīts vai apzināts ar lielu novēlošanos un nepilnīgi. Pat vēl šodien nav īsti zināms upuru daudzums. Rietumvācija tikai 1982. gadā sāka politiskā līmenī runāt par Trešā reiha īstenoto genocīdu pret čigāniem, un tikai 1997. gadā toreizējais Vācijas prezidents Romans Hercogs pateica, ka arī šā nacistu nozieguma mērķis bija veselas tautas iznīcināšana. Citu valstu politiķi vispār ir izvairījušies šai tēmai pievērsties. Un var diezgan droši apgalvot, ka tā ir iekustināta, lielā mērā pateicoties Eiropas Savienībai.
No Briseles vai Strasbūras politiskajām tribīnēm čigānus gan pārsvarā piesauc saistībā ar smagajām problēmām, ar kādām ikdienā saskaras aptuveni septiņi miljoni ES romu, vai varasiestādes, kurām šīs problēmas jārisina. Palaikam skarbajās diskusijās vai pētījumos par viņu stāvokli un integrāciju dažādās Eiropas valstīs nereti tieši Latvija minēta ar atzinīgu vārdu, kaut gan, protams, jebkādi sasniegumi šajā ziņā ir ļoti nosacīti. Un nepietiekami arī vēstures apzināšanas jomā. Ja runājam par piemiņu, tad varbūt zīmīgākais piemērs ir pašu Latvijas čigānu gādātā piemiņas plāksne Sabiles pilsētas galvam Mārtiņam Bērziņam, kuram 1944. gadā izdevies pasargāt mazpilsētas čigānus no nošaušanas. Savukārt viņi pēc kara cik spēdami palīdzējuši Bērziņam izvairīties no komunistu represijām. Bet konkrētie ar šo notikumu saistītie fakti paliek pagātnes miglā un tos, šķiet, ir centušies izdibināt vien daži vēstures entuziasti.
Taču šodien, ja tā drīkst sacīt, čigānu (un ne tikai viņu) jautājums iegūst arī kādu plašāku nozīmi.
Daži mūsu politiķi un pat politologi Latvijā arvien saredz “divas kopienas”, no kurām viena esot latvieši, kas gan vispār ir absurds, un otra krievi vai, citā versijā, krievvalodīgie. Būtībā šis augstprātīgais binārais skatījums ir Latvijas mazākumtautību noniecinājums.
Jo tajā vienkārši nav vietas, piemēram, Latvijas igauņiem un gandrīz visām pārējām mazākumtautībām, to skaitā čigāniem. Iespējams, kāds arī viņus ir gatavs iestumt vienā no maģistrālajām “divām kopienām” (interesanti – kurā?) ar, sacīsim, aizbildinājumu, ka viņu šeit nav nemaz tik daudz. Īstenībā tomēr pietiekami, lai Latvijā joprojām dzīvotu lielākā čigānu kopiena Baltijas valstīs. Patiesība gan ir tā, ka demokrātijas, tātad arī Latvijas, pienākums būtu pirmām kārtām rūpēties ne jau par tiem, kas visskaļāk auro, bet par aizmirstajiem, kam atbalsts nepieciešams visvairāk.
