Čigānu greznība Moldovā – māja kā dolārs un smaidīgi nelaiķi. Ceļo Juris Lorencs 0
Viens no padomju laiku un arī šodienas mītiem – Moldova, nelielā, nabadzīgā postpadomju valstiņa, kas iespiesta starp Ukrainu un Rumāniju, esot pilna ar čigāniem. Patiesībā, procentuāli rēķinot, čigānu Moldovā ir tikpat daudz kā Latvijā – vien 0,3 % no iedzīvotāju skaita.
Bet vienu lietu gan nevar noliegt – Moldovas čigāni ir ļoti pamanāmi. Modernā valodā runājot – viņi prot “profilēties”. Pašos valsts ziemeļos, tieši uz Dņestras (moldāvu valodā – Nistru) upes atrodas neliela pilsētiņa Soroki, ko pamatoti dēvē par Moldovas čigānu galvaspilsētu. Pirmkārt, viņu šeit ir visai daudz, vairāki tukstoši. Otrkārt, viņi ir ja ne bagāti, tad turīgi gan. Treškārt, te dzīvo “čigānu barons”, kurš gan parasti atrodoties izbraukumos. Un, visbeidzot – čigāni šeit ir sacēluši ļoti neparastas ēkas, kuras cilvēki brauc aplūkot no malu malām.
Ierodoties Sorokos ceļinieks tūlīt pamana paliela paugura (Latvijā tas būtu kalns!) nogāzi, kurā sarindojušās visai neparastas būves – ne īsti pilis, ne baznīcas. Tas ir Čigānu kalns, bet ēkas – ģimenes mājas, kas šeit sabūvētas pēdējos trīsdesmit gados.
Viss sācies Gorbačova perestroikas laikā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās. Izmantojot sakarus un iedzimto veiklību, šejienes čigāni ar kontrabandas preču tirdzniecību sarausuši pamatīgus kapitālus. Sākusies sacensība – kurš uzcels lielāku, greznāku un ekstravagantāku ģimenes māju. Līdz ar PSRS sabrukumu un robežas ierīkošanu starp Ukrainu un Moldovu (robežupē Dņestrā šodien neredz nevienu laivu!) naudas straume gan sarukusi, tomēr pilnībā tā apstājusies nav. Tagad galvenais ienākumu avots esot došanās peļņā uz Eiropu vai Krieviju.
Nopelnītie līdzekļi transformējušies trīsstāvīgos, pat četrstāvīgos veidojumos. Es pat nezinu, kā tos nosaukt. Ēkas ir milzīgas, bezgaumīgas, kičīgas, izrotātas ar neskaitāmām figūriņām un bareljefiem. Aplūkojama pat samazināta Maskavas Lielā teātra kopija, kādas mājas celtnieki iedvesu smēluši Amerikas dolāra banknotē. Un tomēr nevar noliegt, ka “kaut kas tomēr tajā visā ir”. Bildes runā pašas par sevi!
Apkārtējo ieliņu labirintā (mājas celtas visai haotiski) redzami vien veci cilvēki, dažas sievietes un daudz, daudz bērnu, kuri ļoti vēlas fotografēties. Vīrieši esot aizbraukuši peļņā. Kāda vecāka kundze piedāvā pazīlēt “uz rokas”. Es viņai iedodu dažas lejas, bet tomēr atsaku.
“Kāpēc? Vai tad tu tādām lietām netici?”
“Tieši otrādi – ticu. Tāpēc arī negribu neko zināt.”
“Tu esi gudrs cilvēks!”
Turpat netālu atrodas tikpat interesants objekts – čigānu kapsēta. Pieminekļi te ir ļoti grezni, darināti no melna un acīmredzot dārga marmora. Daudzi aizgājēji uz pieminekļiem smaida, pat smejas. Iespējams, šo mazliet vieglprātīgo attieksmi pret nāvi čigāni atnesuši līdz no savas dzimtenes Indijas. Bet tas vēl nav viss! Te aplūkojamas pat īstas kapenes, kurās mirušos gulda kopā ar televizoru, mobilo telefonu un konjaka kasti.
Pie kāda kapa divi čigānu jaunekļi patlaban krāso metāla žogu. Ieraudzījis manu fotoaparātu, viens no viņiem bez ceremonijām jautā:
“Ko tu te dari, ko meklē?”
“Neko. Vienkārši atnācu apskatīt šos varenos pieminekļus.”
“Uz kapsētu nāk nevis skatīties pieminekļus, bet gan pieminēt mirušos.”
Nu ko, čigānam atkal taisnība.
Juris Lorencs
