Cietušais ruksis un cūka upē. Patiesi mednieku stāsti 0
Pirmais medījums ar jauno karabīni
Gribēju izstāstīt īsu stāstu par savu veiksmi. Esmu 43 gadus vecs mednieks bez lielas pieredzes, arī savu pirmo karabīni iegādājos burtiski pirms mēneša. Faktiski tas bija pirmais medījums. Kopā ar draugiem devāmies uz gaides medībām Ķeguma novadā. Tā sanāca, ka paveicās tieši man – ap pulksten pusseptiņiem iznāca pieci rukši, no kuriem, kā man likās, noskatīju vismazāko un vilku virsū. Diemžēl ruksis uzreiz nekrita, apmēram pēc stundas ieradās medību vadītājs Kārlis. Kopā ar viņu un mednieku Robertu devāmies mežā. Gājām apmēram pusotru kilometru, pāris reizes konstatējām, ka ruksis metis cilpu un pārgājis pāri mūsu pēdām. Beidzot panācām dzīvnieku un ar pāris šāvieniem to piešāvu.
Interesanti – izrādījās, ka viņš jau kādreiz bija cietis, par to liecināja ilkņu anomālija, apakšžoklī dīrājot atklājām renkuļus. Pievienoju dažas bildes, diemžēl trofeja fotografēta ar telefonu, kvalitāte nekāda. Bet tās emocijas, ko pārdzīvoju, nav iespējams aprakstīt, sevišķi to, kā apmēram 130 kg smago medījumu vilkām metrus 700 – 800 pa cieši aizaugušu mežu.
Ar cieņu, Igors Taburs
Neparedzēts medību nobeigums
Ar medībām ir tāpat kā ar bitēm – kas būs, skaidri nevar zināt. No rīta, ejot uz medībām, domā – būs precīzs trāpījums, būs ragi. Pēc medībām izrādās, ka var būt arī citi, gluži negaidīti rezultāti, arī negadījumi. Un tātad.
Pirms gadiem divdesmit pieciem bija kāda ļoti auksta ziemas diena. Misas upe aizsalusi. Neaizsalušas ir tikai straujākās vietas. Baldones mednieki rīko aļņu govs medības. Ar mums kopā ir arī ļoti labs dzinējsuns – Doris. Aļņa pēdas ir redzētas mastā pie Misas. Pēc obligātās rīta lekcijas – ko šaut, kā šaut, cik šaut – mednieki izlozē stāvēšanas vietas un aiziet stāties. Sākas pirmā masta dzīšana.
Pēc brīža dzirdam dzinēju klaigas, vēlāk arī sāk strādāt mūsu Doris. Paiet kāda stunda. Blīkšķa nav! Drīz vien mednieki ar dzinējiem sanāk pulcēšanās vietā. Ierodas arī medību vadītājs. Liek visiem nostāties ierindā, lai paziņotu: “No masta Doris izdzinis skaistu briežu bulli, kuru šaut nedrīkst. Tas pārskrējis pāri pļaviņai un nozudis aiz Misas krasta. Doris sekojis pa pēdām. Mednieks, kurš stāvējis upes krastā, redzējis, ka briedis ielēcis straujajā, neaizsalušajā upes vietā, ar savām garajām kājām atspēries, izrausies ārā no upes otrā krastā un aizskrējis. Doris kā jau kārtīgs dzinējsuns sekojis briedim. Ielēcis upē, to pārpeldējis, bet otrā krastā uz slidenā ledus izlēkt nav varējis. Ar katru mēģinājumu tikt krastā straume Dori pa metram vien nesusi uz leju, kur ir dziļš un kur upe aizsalusi. Pēc vairākiem veltīgiem mēģinājumiem Dora spēki izsīkuši un straume bez žēlastības viņu ierāvusi savā valstībā zem ledus.”
Tālāk medību vadītājs teica, ka, cienot Dori kā labu dzinējsuni un izsakot viņam pateicību un godājot par izdzītiem daudziem zvēriem iepriekšējās medībās, šodien medības tiek pārtrauktas. Tā traģiski jau pēc pirmā masta beidzās medības, vēl pat lāgā nesākušās. No mednieku puses aiz cieņas pret nu jau nelaiķi Dori netika izteiktas nekādas pretenzijas par to, ka tiek atceltas medības. Žēl, bet dzīve ir skarba.
Un nu pēc 25 gadiem 2012. gada 28. janvārī atkal notiek medības Misas upes krastā. Šaujama ir viena mežacūka. Rīta pusē izdzenam vairākus mastus – rezultātu nav! Pēc pusdienu maltītes braucam uz Misas malu. Medības notiks apmēram 200 – 300 metrus uz augšu gar Misas upes krastu no Dorim liktenīgās vietas. Mastu dzīs paralēli Misai. No stigu krustpunkta, kur atrodamies, dzīs mastu pa kreisi. Arī pa labi ir neliels mastiņš, bet gadu gaitā tur zvēri nav manīti. Man kā večukam ir jāpaliek stigu krustpunktā. Dzinēji sāk dzīt un klaigāt. Dzinējsuns Čarlijs klusē. Pēc apmēram stundas mednieki ar dzinējiem sāk atgriezties stigu krustpunktā, jo cūku nav.
Te pēkšņi mazajā, izbrāķētajā mastā ārkārtīgi enerģiski sāk riet Čarlijs. Mednieki, protams, satraucas. Ja suns kaut ko izdzīs – zvērs skries vai nu pa kreisi uz izdzīto mastu, vai arī uz Misu un pāri tai. Mednieki bez medību vadītāja ziņas skrien ieņemt vietas pēc saviem ieskatiem. Arī es bāžu patronas stobrā un pagriežos uz otru pusi. Čarlijs lielā azartā turpina riet metrus 40 no manis. Pēc neilga laika dzirdu, ka Čarlija rejas kļūst klusākas. Dzīvnieks tiek dzīts Misas virzienā. Mednieks, kurš stāv pļavā, redz, ka tiek dzīta liela cūka. Viņš šaut nevar, jo pārāk tuvu ir Čarlijs. Arī mednieks skrien uz upes pusi, varbūt radīsies iespēja šaut. Pieskrējis viņš redz, ka cūka ir ielēkusi neaizsalušajā tecē un cenšas tikt ārā otrā krastā. Čarlijs skraida gar malu un nepārtraukti rej. Šaut cūku nav jēgas, jo straume paraus to sev līdzi zem ledus. Straumes un gludā ledus dēļ daudzie veltīgie mēģinājumi tikt ārā otrā upes krastā cūkai neizdodas. Straume vairāk un vairāk nes to uz vietu, kur upei ir uzlikts ledus vāks. Pēc ilgas cīņas pēc brīves un dzīvības cūka padodas straumes pārspēkam un pazūd zem ledus.
Mednieki notikuma vietā no tuvējām mājām atnes dēļus, trepes, āķus, ķekšus. Iespēju robežās pārmeklē vietu, kur pazudusi cūka, bet nekā! Sāk lauzt ledu, tausta upes gultni, arī nekā! Upes dziļums ap divarpus metriem. Ledus ļoti biezs, izlauzt vairs nevar. Arī tumsa sāk darīt savu darbu. Vienbalsīgi visi nolemj pārtraukt meklēšanu. Misa paņēmusi mūsu iekārotas cūciņas cepeti savā glabāšanā. Upes krastā bēdīgs sēdēja Čarlijs.
Tā mums beidzās divas medību dienas ar laika intervālu 25 gadi un ar tik līdzīgu, nepatīkamu rezultātu. Neko darīt. Liktenis. Lai šiem dzīvnieciņiem viegla dusa saltajā ledus pilī. Dabas māte mums solīja katru gadu ziemā mūsu cūciņai un Dorim atjaunot caurspīdīgo, spožo ledus pārsegu, lai citiem tā nenotiktu!
Ne spalviņas!
Arnolds Kaļēvics Baldonē
