Cietums šķeļ koalīciju, igauņi grib pārdot salu latvietim. “LA” nedēļas apskats 0
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Izglītības vezumnieks
Kučieri pārguruši vai, biedru nosviesti, krīt no bukas, bet čaklais zirdziņš – vezuma vilcējs – paliek tas pats: tā gribas teikt par Valsts izglītības satura centra (VISC) vadītāju Guntaru Catlaku (attēlā), kurš paliek savā vietā, kad izglītības un zinātnes ministri mainās.
Šonedēļ G. Catlaks atkal bijis ziņu virsrakstos un tālrāžu ekrānos, jo sākusies centralizēto eksāmenu sesija, kā arī noslēdzies daļēji attālinātais mācību gads. Dažbrīd gan šķiet, G. Catlaks visu laiku ir redzams, jo norises izglītībā aizvien ir sabiedrības uzmanības lokā.
Nu jau pagājuši pieci gadi, kopš G. Catlaks uzvarēja konkursā uz VISC vadītāja amatu un pameta darbu Briselē – starptautiskās izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību federācijā “Education International”.
Interesanti, ka G. Catlaks bija pieteicies arī uz Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja amatu, taču savu kandidatūru atsauca.
VISC vadītāja amatā viņš stājās ministres Mārītes Seiles laikā, bija drošs balsts Kārlim Šadurskim, kad ministrs sita cauri izglītības satura reformu, nu stāv kā klints aiz Ilgas Šuplinskas, gan rīkojot centralizētos eksāmenus pandēmijas laikā, pret ko iebilda daļa sabiedrības, gan daudzinot attālināto mācību ieguvumus.
Diez vai vienmēr G. Catlakam ministru lēmumi ir pa prātam, taču ārēji nekādas nesaskaņas nav redzētas.
VISC vadītāja amats ir terminēts, viņu amatā ieceļ uz pieciem gadiem. Izrādās, šogad maijā ministrija lēma jaunu konkursu nerīkot un pagarināt G. Catlaka līgumu vēl uz pieciem gadiem.
Lēmums saprotams, jo vezums vilkts apzinīgi, turklāt izskatās, ka G. Catlaks spējīgs vienlaikus veikt gan rutīnas darbu, gan strādāt paaugstināta stresa apstākļos un rast (vai vismaz likt padotajiem rast) neordinārus risinājumus, kā, piemēram, šogad nodrošināt iespēju ārzemēs esošajiem skolu absolventiem kārtot eksāmenus vēstniecībās.
Vienīgais, par ko VISC tiek kritizēts katru gadu, ir nespēja saglabāt slepenībā centralizēto eksāmenu uzdevumus. Allaž vismaz vienā eksāmenā tie noplūst.
Šaubas. Kurš labākais variants grožu atlaišanai?
Valdība ir gatava pēc 9. jūnija atcelt ārkārtējo situāciju un līdz ar to, ņemot vērā Veselības ministrijas priekšlikumus, paplašināt cilvēku pulcēšanās un ceļošanas brīvību.
Sākotnēji plānots atļaut pasākumus, kuros dalībnieku skaits nepārsniedz 100 personas iekštelpās un 300 cilvēkus ārpus telpām. Bet jūlijā dalībnieku skaits varētu tikt palielināts līdz 500 iekštelpās un 1000 cilvēkiem ārpus telpām.
Ministrija šoreiz ir paļāvusies uz sarunām ar nozaru pārstāvjiem, kurus nepatīkami skāruši šie ierobežojumi, nevis epidemiologu un infektologu ieteikumiem, kuri, visticamāk, nepieļautu tik plašu brīvību.
Uzmanīgu dara fakts, ka daži no pēdējās dienās reģistrētajiem Covid-19 pacientiem ir inficējušies ārvalstīs.
Kaut gan patlaban Baltijas valstīs ir vērojama mērena koronavīrusa izplatība, valsts galvenais infektologs Uga Dumpis šaubās, vai tā saglabāsies, redzot, ka daudzi ir nocietušies, mājās sēdēdami, un uz pilnu klapi metas baudīt ceļošanas prieku, ar autobusiem dodoties pat uz Itāliju, kā arī pērkot aviobiļetes uz Frankfurti, Berlīni un citām vietām.
Jau maija brīvdienās gan ministre Ilze Viņķele, gan infektologs Dumpis konstatēja, ka sabiedrība ar savu uzvedību neveicina inficēšanās samazināšanos. Vai to samazinās vēl plašāka pulcēšanās?
Ceļošanas prieku saviem cilvēkiem pamatīgi joprojām ierobežo, piemēram, Norvēģija. Kaut šī valsts nav stipri cietusi no koronavīrusa, tā atļauj iebraukt tikai tiem EEZ pilsoņiem, kuri tur ir nodarbināti, kā arī tiem, kuriem Norvēģijā dzīvo laulātais.
Turklāt laulībā jābūt divus gadus vai arī ir gaidāms ģimenes pieaugums. Drīkst ierasties arī saderinātie, kuri Norvēģijā plāno salaulāties tuvākā pusgada laikā, kā arī, lai tiktos ar saviem bērniem un pusaudžiem, kas jaunāki par 18 gadiem.
Turklāt visiem, kas ielido Oslo ar “Air Baltic”, ir jāatrodas desmit dienu karantīnā. Tur ikdienas dzīves atsākšana notiek ļoti pakāpeniski un kontrolēti.
Latvija ņem piemēru no Igaunijas, kur ierobežojumi tiek atcelti daudz straujāk un kur pastāv daudz lielākas šaubas par to, vai tādā veidā netiek radīti labvēlīgi apstākļi, lai pieklusinātais koronavīruss atkal aktivizētos.
Neskaidrība. Cietums šķeļ koalīciju
Valdība konceptuāli atbalstījusi tieslietu ministra Jāņa Bordāna (JKP) piedāvājumu jau nākamgad sākt īstenot Liepājas cietuma būvniecības projektu, kura izmaksas lēšamas ap 147 miljoniem eiro.
Ministrs objekta nepieciešamību pamato ar sabiedrības drošības interesēm, jo esošās ieslodzījumu vietas vairs neatbilst starptautiskajām mūsdienu prasībām. Taču šis kļuva par jau kārtējo jautājumu, kas demonstrē pretrunas starp Jauno konservatīvo partiju (JKP) un “KPV LV”.
Iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (“KPV LV”) valdības sēdē minēja virkni citu vajadzību, kurām nepieciešama nauda, sākot ar nepietiekamo finansējumu iekšlietu sistēmai, operatīvās krīzes vadības centra izveidei un beidzot ar ieguldījumiem eksportējošo uzņēmumu attīstībā, kur, viņaprāt, būtu racionālāk investēt līdzekļus.
“Liepājas cietuma būvniecība nevar būt prioritāte,” uzskata Ģirģens. Viņa viedokli dienu vēlāk “KPV LV” nostiprināja oficiālā paziņojumā medijiem, kurā frakcijas vadītāja vietnieks Ēriks Pucens uzsvēris: “Tā ir utopija un sabiedrības maldināšana, ka viena šāda objekta celtniecība pacels Latvijas ekonomiku.”
Ilgas diskusijas par JKP principiāli tik svarīgo Liepājas cietuma projektu jau notika pagājušajā vasarā, atliekot celtniecību līdz 2022. gadam.
Izmantojot valdības apņēmību sildīt ekonomiku pēc Covid-19 krīzes, JKP ir panākusi, ka projekts tiks uzsākts agrāk. Pērn JKP ar savu vēlmi bija viena, bet tagad kaut kas ir mainījies.
Tomēr tagad JKP var cerēt uz Nacionālās apvienības atbalstu, jo abas nesen parakstījušas memorandu, un “KPV LV” pozīcija var palikt mazākumā.
Panākums. Finanšu injekcija kultūrai
Valdība piešķīra 10,6 miljonus eiro, lai kaut nedaudz absorbētu krīzes triecienu valsts teātriem, koncertorganizācijām, muzejiem u. c., kā arī izveidotu radošo personu nodarbinātības programmu.
5,9 miljoni eiro no tā tiks darbinieku atlīdzības izdevumiem no 13. marta līdz 1. oktobrim.
“Šis valdības lēmums dod vismaz kādu stabilitāti un iespēju sākt plānot – līdz oktobrim būsim pasargāti no dramatiskām turbulencēm un nebūs jāslēdz teātris. Nosacīti – ja Dailes teātra budžets kopumā ir virs pieciem miljoniem un no tiem 2,8–3 miljoni eiro pašu ieņēmumi, tad šī finanšu injekcija veido vismaz trešo daļu no ieņēmumiem, ļaujot noturēt teātri gatavībā atsākt darbu pilnā slodzē, līdzko tas būs atļauts. Galvenais, ka tas mums ļaus atdot skatītājiem naudu par pārdotām, bet nenospēlētām izrādēm – ap 400 000 eiro –, izmaksājot to no mūsu līdzekļiem,” teica Dailes teātra direktors Juris Žagars.
Gandrīz seši miljoni – šī summa šķiet liela, tomēr jāņem vērā, ka saņēmēju finansiālā situācija ir dramatiska, jo trīs mēnešu laikā nav bijuši praktiski nekādi pašu ieņēmumi, kas it sevišķi teātriem veidoja būtisku budžeta daļu (piemēram, Dailes teātrim 2018. gadā – 57%).
Ārpus valsts atbalsta redzesloka šobrīd atrodas pašvaldību kapitālsabiedrības – gan reģionālās koncertzāles, gan latviešu vecākais profesionālais – Liepājas – teātris, kura direktors Herberts Laukšteins sarunā ar “Latvijas Avīzi” neslēpa sarūgtinājumu: “Mūsu teātris pašlaik ir viens no profesionālākajiem Latvijā, bet sajūta ir, ka esam ārpus spēles.”
Joks. Salu vajag?
Nekustamo īpašumu sludinājumu portālā “City24” parādījies sludinājums, kas vēsta: “Pārdod skaistu salu 80 ha platībā Latvietim (sludinājuma oriģināltekstā ar lielo burtu. – Red.), kurš ir ieinteresēts salas privatizācijā. Vīrelaida atrodas Baltijas jūrā starp Sāremā salu un Igauniju, 3,5 h brauciena attālumā no Rīgas. Vēlamies, lai salu privatizē Latvieši, jo Latvijai nepieder neviena sala, kamēr Igaunijai to ir vairāk kā 2000.”
Sludinājuma teksts ir uzjautrinošs un, visticamāk, daļai Latvijas iedzīvotāju atkal atdzīvina seno sāpi par kādreiz zaudēto Roņu salu. Tomēr šķiet, ka piedāvājums ir nopietns. Acīmredzot salas pārdevēji nolēmuši latviešu uzrunāšanu pārvērst par savdabīgu mārketinga triku.
Vīrelaidā esot bāka un septiņas ap to izvietotas mājas.
Tur varot rīkot seminārus, kāzas, iet saunā ar burbuļvannu, esot arī vīna pagrabs un osta nelielām laivām. Uz salas dzīvo 1000 aitas, divi zaķi, lapsa, trīs cāļi un vista.
Par to visu tiek prasīti 1 919 968 eiro jeb gandrīz divi miljoni. Summa nav izvēlēta nejauši, jo igauņi piedāvā arī šādu iespēju: “Ja katrs latvietis ieguldītu 1 EUR, Latvijai būtu sava sala, ar kuru lepoties.”
Vilinoši, un interneta sociālajos tīklos jau sākusies rosība. Tomēr skaidrs, ka, pat privatizējot šo salu, Latvijas teritorijai to pievienot nebūs iespējams un tas tā arī paliks joks.
Sagatavojuši: Ilze Kuzmina, Māra Libeka, Māris Antonevičs, Anita Bormane, Ināra Egle
