Cietumā par “spiegošanu Latvijas labā” 2
Krievijā jau gadu apcietinājumā atrodas kāda sieviete – Kaļiņingradas iedzīvotāja Antoņina Zimina, kura tiek vainota valsts nodevībā un spiegošanā Latvijas labā. Nesen Krievijas Federālais drošības dienests (plašāk pazīstams ar saīsinājumu FSB) aizturēja arī viņas dzīvesbiedru. Tikmēr medijos izskan versija, ka apsūdzības ir safabricētas, jo patiesībā abi Kaļiņingradas aktīvisti dedzīgi strādājuši savas dzimtenes labā, nesot pāri robežām “krievu pasaules” idejas.
Kā jau kārtīgā spiegu stāstā notikumi ir diezgan samudžināti un pretrunīgi.
Pierādījumi – kāzu fotogrāfijas?
Zimina tika aizturēta 2018. gada jūlijā Kaļiņingradā un tūlīt pat tika pārvesta uz Maskavu. Līdz pat šim laikam viņa atrodas speciālajā izmeklēšanas izolatorā. Apsūdzība valsts nodevībā it kā balstīta uz to, ka viņa esot atklājusi Latvijas izlūkdienestam Krievijas FSB darbinieka personību. Tie gan ir Ziminas advokātu, radinieku un paziņu izteikumi, Krievijas varas iestādes šo lietu līdz šim faktiski nav komentējušas.
Viens no juristiem, kas iesaistījies aizstāvībā, ir Ivans Pavlovs, kurš specializējas tieši šādās politiskās lietās. (Piemēram, plašu rezonansi ieguvušajā Svetlanas Davidovas lietā pret kādu Smoļenskas apgabala iedzīvotāju, kas 2014. gadā bija piezvanījusi Ukrainas vēstniecībai un pastāstījusi par dzirdētu sarunu, ka Krievijas militārpersonas tiekot gatavotas slepenai misijai nosūtīšanā uz Ukrainu. Arī Davidova tika vainota valsts nodevībā, tomēr vēlāk lieta pret viņu izbeigta.)
Par Ziminas lietu I. Pavlovs bija sniedzis komentāru interneta izdevumam “newkaliningrad”: “Apsūdzības ir pilnīgi nepamatotas. Vai tad var sodīt, ja izplata informāciju par FSB darbinieku, ja visi jau tāpat zina, ka šis cilvēks ir FSB darbinieks. Kur te noslēpums?” Viņš kategoriski noliedzis, ka Zimina būtu sadarbojusies ar Latvijas specdienestiem, kā arī norādījis, ka apsūdzībai neesot nekādu pierādījumu, izņemot “dažas kāzu fotogrāfijas”.
Ilgu laiku Ziminas lietā nebija nekādu jaunumu, līdz šā gada jūlijā sekoja vēviens pavērsiens – tika apcietināts arī viņas dzīvesbiedrs Konstantīns Antoņecs.
Darbojusies Gorčakova fondā
Kas tad ir šie “Latvijas spiegi”? Apkopojot informāciju par viņu aktivitātēm, varētu rasties pretējs priekšstats, ka viņi drīzāk darbojušies kādu Krievijas dienestu uzdevumā. 2012. gadā Zimina beidza studijas Kanta vārdā nosauktajā Baltijas federālajā universitātē Kaļiņingradā un drīz pēc tam kļuva par tās līdzstrādnieci, kā arī par organizācijas “Baltijas kultūras dialogu centrs” vadītāju. Viņa arī aktīvi iesaistījās Gorčakova vārdā nosauktā publiskās diplomātijas atbalsta fonda aktivitātēs; fonds tieši tolaik sāka izrādīt pastiprinātu interesi par Baltijas valstīm.
Latvijas Satversmes aizsardzības biroja (SAB) 2012. gada atskaitē ir atrodams šāds atzinums: “Gorčakova fonds kā starpnieks īsteno valsts atbalstu sabiedriskajām organizācijām, kas darbojas ārpolitikas jomā. Gorčakova fonds finansiāli atbalsta pasākumus, kuru mērķis ir imitēt pilsoniskās sabiedrības un ekspertu atbalstu Krievijas ārpolitikai un arī iekšpolitiskajiem procesiem. Gorčakova fonds finansē konferences un forumus, veido zinātniski izglītojošas programmas, kuru ietvaros ar mērķtiecīgi atlasītu auditoriju strādā Krievijai un tās ārpolitikai lojāli eksperti.” Gorčakova fonds pieminēts arī SAB 2013. gada atskaitē.
Starp tā laika aktivitātēm, kurās, kā var saprast, aktīvi līdzdarbojusies arī Zimina, ir konferenču “Baltijas dialogs” organizēšana. Pirmā 2012. gada jūnijā notika Rīgā. Priekšstatu par tā ievirzi var apjaust, uzzinot uzaicināto “ekspertu” vārdus: no Latvijas tie bija toreizējais Saeimas deputāts no “Saskaņas” Aleksandrs Sakovskis, ilggadējais Tatjanas Ždanokas palīgs Miroslavs Mitrofanovs, kā arī bēdīgi slavenais politiskais aktīvists Einārs Graudiņš.
Savukārt no Maskavas uz pasākumu atbraukuši kādreizējie Kremļa polittehnologi Modests Koļerovs un Fjodors Lukjanovs. Uzaicināti arī vairāki prokrieviskie politiķi no Igaunijas un Lietuvas. Pasākuma publiski deklarētais mērķis – uzlabot Baltijas valstu un Krievijas attiecības.
Tomēr tiem, kas sekoja Gorčakova fonda aktivitātēm, radies iespaids, ka ir arī citi mērķi – ievākt informāciju par noskaņojumu Baltijas politiskajā elitē, kā arī izveidot tēlu, kas palīdzētu izvērst darbību Eiropā.
Bijušais Austrumeiropas politikas pētniecības centra (APPC) izpilddirektors Andis Kudors stāsta, ka APPC savulaik monitorējusi Kanta universitātes, Gorčakova fonda un citu līdzīgu organizāciju aktivitātes: “Toreiz Maskavā tika izsludināti konkursi Baltijas valstu politiskās un ekonomiskās elites izpētei.
Kremļa mērķis bija atrast reālos lēmumu pieņēmējus un tad strādāt ar viņiem. Kaļiņingrada šajā lietā bija kā priekšpostenis.
Tātad divas lietas: izpēte un kontaktu veidošana – kā Krievijas publiskās diplomātijas (labākajā gadījumā) un ietekmes operāciju (sliktākajā jeb reālajā gadījumā) īstenošana.”
Latvijas pētnieki tikuši intervēti ar e-pastu starpniecību, kā arī aktīvi aicināti uz dažādiem pasākumiem. “Baltijas dialoga idejas tika pasniegtas no Krievijas puses jau ierastā mērcē, proti, ES un Krievijas ekspertiem pašiem jāsarunājas, jāmeklē saskarsmes iespējas. Eiropā jau parasti uzķērās uz to, jo dialogs eiropiešiem ir mērķis pats par sevi, aizmirstot, ka Kremlim “dialogs” ir destruktīvas ietekmes instruments.
Piemēram, ja Krievijas augstskola, fonds vai domnīca vienojas par sadarbību ar līdzīgu institūciju Latvijā, tad viņi to izbazūnē un atsaucas uz kādu Latvijas organizāciju, lai leģitimētu savu darbību Eiropā. Ja izveido “diskusiju laukumu”, tad saka “mēs ar partneriem Latvijā apspriedām ES attiecību uzlabošanas nepieciešamību ar Krieviju”. Bet patiesībā varbūt diskusijā bija pilnīgi pretēji viedokļi Eiropas un Krievijas pārstāvjiem. Formāli jau nav melots – jautājums tika apspriests, bet tam tiek piešķirta Kremlim nepieciešamā nokrāsa,” vērtē A. Kudors.
Lai nu kā, jau pavisam drīz Baltijas valstīs uz Gorčakova fonda darbībām sāka skatīties ar aizdomām.
Jau 2013. gadā Igaunijas dienesti liedza iebraukt valstī pieciem šīs organizācijas pārstāvjiem, lai piedalītos līdzīgā konferencē. Bet 2015. gadā, kad pasākums notika Viļņā, Antoņinu Ziminu Lietuvas drošības dienests aizturēja un vēlāk izraidīja no valsts. Kopš tā laika viņa bijusi Lietuvas “melnajā sarakstā”. “Gorčakova fonds Lietuvā, maigi sakot, nebija cieņā,” portālam “newkaliningrad” komentējis kāds Ziminas kolēģis.
Medijos atrodama arī informācija, ka Zimina 2012. gadā esot centusies organizēt toreizējā Latvijas tieslietu ministra Jāņa Bordāna tikšanos ar Kaļiņingradas politiķiem. J. Bordāns, kurš arī pašlaik ir tieslietu ministrs, uz “LA” jautājumu par šādu gadījumu atbild: “Man nav bijis nekāda sakara ar šiem cilvēkiem. Varbūt 2012. gadā bija kādi jaunieši, kas no Krievijas viesojās Rīgā un tikās ar “Demokrātiskajiem patriotiem” (organizācija, kuru tolaik vadīja Bordāns. – Red.), jo īpaši ņemot vērā, ka mēs arī pie sevis tolaik uzņēmām Konstantīnu Borovoju un Valēriju Novodvorsku (Krievijā pazīstami opozīcijas politiķi. – Red.). Bet tieši šādus cilvēkus es neesmu sastapis.”
Satversmes aizsardzības birojs “Latvijas Avīzei” atteicās komentēt Ziminas un Antoņeca lietu, taču sniedza vērtējumu par Gorčakova fonda aktivitātēm: “SAB apliecina, ka Gorčakova fonds ir Krievijas federācijas veidota un finansēta organizācija, kas ir kļuvusi par visai būtisku ārpolitikas īstenošanas sastāvdaļu. Fonda mērķi ir kontaktu dibināšana ar citu valstu NVO, ekspertiem, jauniešiem, žurnālistiem, amatpersonām un politiķiem.
Šajā ziņā organizācijas mērķi pilnībā atbilst Krievijas specdienestu interesēm.
Gorčakova fonds piešķir naudu dažādiem projektiem, kas kalpo Krievijas ārpolitikas interesēm. Piemēram, fonda sadarbības partneri Baltkrievijā ir gados jauni eksperti, kas iestājas par ciešākām Krievijas un Baltkrievijas attiecībām. Fonda darbības analīze liecina par demokrātisku procesu imitāciju, lai radītu atbalstu dažādās vidēs Krievijas idejām, ārpolitikai un vēstures skatījumam. Fonda mērķi un darbība nav mainījušies. Šīs organizācijas aktivitātes pašlaik ir vairāk vērstas uz citiem reģioniem, kur Krievijai ir būtiskāk aizstāvēt savas ārpolitiskās intereses.”
Apsūdzētās tēvs: “Ja viņa būtu spiedze, mēs dzīvotu pārticībā.”
Tad kā gan Antoņina Zimina, kas izteikti darbojusies Krievijas interesēs, pamanījās kļūt par “Latvijas spiedzi”?
Pēc viņas radinieku versijas, iemesls esot kāzu svinības, kas 2015. gadā notika kādā Kaļingradas restorānā. “Uz tām viņa uzaicināja savus draugus no Gorčakova fonda un arī paziņas no Rīgas. Starp viesiem bija arī sens Antoņinas draugs, kurš strādā FSB Kaļingradas nodaļā. Viņš toreiz kārtīgi iedzēra un mēģināja izcelties latviešu priekšā, stāstot, ka strādā specdienestos,” medijiem stāstījis apsūdzētās tēvs Konstantīns Zimins, kurš arī pats sadarbojies ar Gorčakova fondu kā eksperts Baltijas jautājumos.
Pēc viņa teiktā, viesi no Latvijas esot kādā brīdī Antoņinai pajautājuši, vai tiešām tas cilvēks esot FSB darbinieks, uz ko viņa atbildējusi apstiprinoši. Un, kā jau visās kāzās, esot bijusi fotografēšanās, bet vēlāk fotogrāfijas sūtītas viesiem, kas tagad tiekot vērtēta kā informācijas nodošana.
Kā uzskata apsūdzētās tēvs, tieši “draugs no FSB” arī esot nodevis Ziminu. “Es viņiem jautāju, par kādu gan valsts nodevību vispār var būt runa. Antoņinai nav pieejas slepenai informācijai. Lai to iegūtu, ir jābūt pieejai dokumentiem, jāstrādā valsts struktūrās. Bet, ja pastāsta kaut ko “tirgus laukumā” dzirdētu – tas taču ir absurds. (..)
Varbūt viņa ar vīru kādas divas reizes bija aizbraukuši uz Latviju, bet vai tad tāpēc uzreiz kļuva par spiedzi?
Viņa taču visu laiku man prasīja naudu. Ja jau viņa strādātu ārvalstu izlūkdienestā, tur taču maksātu labus honorārus un mēs dzīvotu pārticībā,” portālam “newskaliningrad” emocionāli izteicies Konstantīns Zimins.
Pankratovs “spiegu ielenkumā”
Vienīgais “liktenīgo” kāzu viesis no Latvijas, kura vārds līdz šim parādījies medijos, ir bijušais Rīgas domes deputāts no “Saskaņas” Ruslans Pankratovs, kurš 2017. gadā tika izslēgts no partijas. Pankratovs pazīstams kā aktīvs “krievu pasaules” ideju aizstāvis, kuru kā “ekspertu” iecienījuši arī dažādi Krievijas propagandas rupori, piemēram, “Sputņik”.
“LA” neizdevās sazināties ar Pankratovu, kurš, spriežot pēc bildēm soctīklos, jūlijā atradās Maskavā. Taču viņš savu versiju iepriekš stāstījis Krievijas televīzijas kanālam ”Doždj” un paudis uzskatu, ka FSB diez vai varētu kļūdīties. Viņš gatavs noticēt, ka Zimina tiešām ir Latvijas spiedze.
Lūk, R. Pankratova teiktais TV “Doždj” 2018. gada septembrī: “Tāda organizācija kā FSB neko nedara pavirši. Tas nozīmē, ka bija precīza, skaidra informācija, kas pārbaudīta nevis no diviem, bet kā minimums no trim vai pat pieciem avotiem. Ziniet, ir tāda nodevības, vilšanās un riebuma sajūta.
Nu kā tā var, mums bija attiecības, personiskas attiecības, bet izrādās, ka cilvēks strādā ienaidnieka labā – tas mums visiem bija trieciens. (..)
Ja tā būtu bijusi kaut kāda sievišķīga muļķība, kas nejauši pastrādāta… Taču es saprotu, ka viņa mērķtiecīgi sadarbojusies, informējusi šos cilvēkus.”
Iepriekš, 2017. gadā, Pankratovs “Sputņik” sniedzis interviju, apgalvojot, ka viņu centušies savervēt ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes darbinieki. Stāstītais gan izklausās pēc kaut kādas parodijas. “Lai nokļūtu izlūkošanā, jāparakstās ar asinīm,” apgalvojis Pankratovs, piebilstot, ka CIP aģenti solījuši viņam naudu un varu, mēģinājuši piespiest strādāt viņu labā. Pankratovs no solītajiem labumiem atteicies, tāpēc sākušies draudi.
Arī iepriekšminētajā TV “Doždj” intervijā Pankratovs žurnālistiem apgalvo, ka Rīgā jūtoties “spiegu ielenkumā”, te esot “ap 150 CIP spiegu, neskaitot (britu) MI6 un (Izraēlas) “Mossad” aģentus”.
Vai viegli kļūt par “spiegu”?
No Kremļa neatkarīgie Krievijas mediji vērsuši uzmanību uz to, ka Krievijā jau labu laiku vērojama “spiegu mānija”, un Ziminas gadījums nebūt nav vienīgais.
Piemēram, pērn FSB aizturēja enerģētikas uzņēmuma “Inter RAO” valdes locekli Karinu Curkanu, kas tiek apsūdzēta spiegošanā Rumānijas interesēs. Tajā pašā laikā aizturēts Maskavā izvietotā Centrālā mašīnbūves institūta zinātnieks, 74 gadus vecais Viktors Kudrjavcevs, kuram izvirzīta apsūdzība valsts nodevībā, jo viņš it kā nodevis Rietumiem informāciju par valsts bruņojuma programmām. Bijušais Kaļiņingradas ierēdnis Aleksandrs Vorobjovs, kurš vēnesen ieņēma augstu amatu Urālu federālā apgabala administrācijā, šovasar tika aizturēts par spiegošanu Polijas labā. Ir vēl citi gadījumi.
Krievijas TV “Doždj” norāda, ka FSB šādas lietas ļoti iecienītas. Tā esot iespēja dienestā veidot labu karjeru – saņemt apbalvojumus, prēmijas.
Tāpēc pie spiegu atklāšanas tiek mērķtiecīgi strādāts – tie Krievijas pilsoņi, kuriem ir kādi kontakti ar ārzemniekiem, varot viegli nokļūt aizdomu ēnā. Vēviena versija – Krievijas specdienesti paši šādi mēģina savervēt sev jaunus aģentus, lai tie ziņo par saviem ārzemju paziņām vai arī veic citus uzdevumus. Atteikšanas gadījumā viegli pašam tikt pie apsūdzības valsts nodevībā. Čekas metodes Krievijā joprojām esot cieņā.
Iepriekš bijuši divi skaļāki gadījumi, kad Krievija ziņojusi par noķertiem Latvijas spiegiem. Abi tika demonstratīvi pasniegti izvērstās televīzijas reportāžās.
Aleksejs Holostovs, bijušais Saeimas deputāts no partijas “Saskaņas centrs”. Televīzijas kanāla NTV sižets par viņu kā Latvijas spiegu parādījās 2014. gada novembrī. Tajā bija redzama Holostova pratināšana, kurā viņš atzīstas: “Krievijas teritorijā atrodos pēc Latvijas specdienestu, kas darbojas CIP vadībā, uzdevuma.”
Tāpat viņš apgalvo: “Vervēšana notika pirms septiņiem astoņiem gadiem Drošības policijas ēkā, uz kurieni es tiku izsaukts, telefoniski lietojot zināmus draudus, pret mani tika izdarīts psiholoģisks spiediens, izvērsta šantāža, un šajos apstākļos man nācās parakstīt papīru par sadarbību.”
Pēc Holostova teiktā, viņam vajadzējis vākt informāciju par Krievijas iedzīvotāju, arī amatpersonu, neapmierinātību ar valdību un prezidentu Putinu. Pēc nopratināšanas, kas atstāj diezgan teatrālu iespaidu, Holostovs tiek pavadīts uz lidostu un izraidīts no Krievijas.
Latvijā viņš par šo lietu nav runājis, un arī Drošības policija tolaik no komentāriem atturējās, lai gan ar drošību saistīti cilvēki atzinuši, ka “te bija darīšana ar dubultaģentu”.
Andrejs Dudarevs, aviācijas speciālists. Līdzīgi kā ar Holostovu, arī par “Latvijas un ASV specdienestu aģentu” Dudarevu 2015. gada martā paziņoja NTV. Arī šajā raidījumā centrālais ir ieraksts no viņa pratināšanas, lai gan stāsts atšķiras, jo Dudarevs izvirzītās apsūdzības noliedz.
Bijušais Latvijas armijas, vēlāk Civilās aviācijas aģentūras gaisa novērošanas speciālists apgalvo, ka pieteicies darbam Krievijā, lai paaugstinātu kvalifikāciju, taču darba intervijas vietā nokļuvis pie FSB darbiniekiem, kas viņam izvirzījuši apsūdzības. Pēc izraidīšanas no Krievijas Dudarevs atgriezās Latvijā, kur sniedza interviju “Latvijas Avīzei”, apgalvojot, ka NTV sižets apzināti veidots, lai viņš izskatītos aizdomīgi, bet apvainojumi neesot patiesi. Savukārt Latvijas aizsardzības ministrija tolaik norādīja, ka nevēlas komentēt Krievijas televīzijas “spiegu seriālus”.
