Kauņa gatavojas kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu 2022. gadā 0
“Ja man vajadzētu raksturot šo pilsētu vienā vārdā, tad es teiktu – Kauņa ir kā ezis. Sevī noslēgusies, spītīga, spuraina, mazliet rezervēta pret svešiniekiem. Pilsēta – cietoksnis,” tā savu dzimto pilsētu raksturo žurnālists Rītis Zemkausks. Es atrodos Lietuvas otrajā lielākajā pilsētā Kauņā, Laisves jeb Brīvības alejā nr. 36, kur atrodas projekta “Kaunas 2022” birojs. Tieši blakām cara armijas vajadzībām celtajai pareizticīgo katedrālei, tagad erceņģeļa Mihaila Romas katoļu baznīcai.
Nedaudz vēstures
Lai labāk saprastu neparasto pilsētas salīdzinājumu ar ezi, paraudzīsimies vēsturē.
Hronikās Kauņa pirmo reizi minēta 1361. gadā. 1441. gadā pilsēta iestājas Hanzas savienībā. 1795. gadā pēc trešās Polijas dalīšanas Kauņa nokļūst Krievijas impērijas sastāvā un 1842. gadā iegūst guberņas galvaspilsētas statusu, bet īpašu nozīmi pilsētai piešķir cietoksnis, ko Krievija sāk būvēt 1879. gadā. Tā mērķis – impērijas rietumu robežu aizstāvēšana.
Tieši šajā laikā pilsētas iedzīvotājos sāk veidoties savdabīgā “cietokšņa mentalitāte”. Tiesa, tie gan nebija lietuvieši. 1897. gadā pilsētā dzīvoja 70 000 cilvēku. No tiem 35% bija ebreji, 26% – krievi, 23% poļi, 6% – lietuvieši un 5% vācieši. Beidzās Pirmais pasaules karš, bruka vecās impērijas un dzima jaunas valstis. 1918. gada 16. februārī Viļņā tika parakstīta Lietuvas neatkarības deklarācija, kurā kā jaunās valsts galvaspilsēta minēta Viļņa. Bet jau 1920. gada 8. oktobrī Polijas armija okupēja Viļņu, un Kauņa tika pasludināta par Lietuvas faktisko jeb “pagaidu galvaspilsētu”, kā to nemitīgi uzsvēra paši lietuvieši.
Nākamos deviņpadsmit gadus Lietuva dzīvoja ar lozungu “mes be Vilniaus nenurimsim”, ko pat bez tulkošanas saprot katrs latvietis – “mēs bez Viļņas nenorimsim”. Šajā laikā Lietuvas propaganda centās iztēlot Viļņu kā nolaistu, panīkušu, Dieva un cilvēku pamestu pilsētu. Daļēji Viļņa tāda arī bija – Polija nebija bagāta valsts, investīcijas kavēja Viļņas neskaidrais politiskais statuss.
Tikmēr Lietuvas “pagaidu galvaspilsēta” auga un attīstījās. Zirgu vilktos tramvajus nomainīja autobusi, pilsētā izbūvēja centralizētu ūdensvadu, uzcēla 6000 jaunu ēku, lietuvieši izcīnīja Eiropas basketbola čempionāta zelta medaļas.
Viļņas ēnā
Viļņu lietuvieši atguva 1939. gada 27. oktobrī. Uz īsu brīdi tā kļuva par neatkarīgās Lietuvas, bet pēc 1944. gada – par padomju Lietuvas galvaspilsētu. Nevarētu teikt, ka pa šiem gadiem Kauņa tiktu atstāta novārtā. Tomēr padomju laikos prioritāte bija Viļņa. Abu dvīņu pilsētu attiecībās varēja vērot sacensību, pat greizsirdību. Turklāt vēl jāņem vērā “bijušās” un “jaunās” galvaspilsētas statuss!
Vienu gan nevar noliegt – okupācijas gados Kauņa palika Lietuvas garīgais centrs, lietuviešu valodas un kultūras cietoksnis.
1972. gada 15. maijā, protestējot pret Lietuvas okupāciju un rusifikāciju, uz Laisves alejas sevi publiski aizdedzināja deviņpadsmitgadīgs lietuviešu jauneklis Roms Kalanta. Viņa nāve izraisīja plašus protestus, demonstrācijās piedalījās ap trīs tūkstošiem cilvēku, galvenokārt studenti, no kuriem vairāki simti tiek aizturēti. Ilgi gaidītā Lietuvas neatkarības atgūšana piešķīra Viļņai jaunu, vēl augstāku statusu. 1991. gadā tajā sāka atvērties ārvalstu vēstniecības, uz Viļņu brauca karaļi un prezidenti. Savukārt Kauņa atkal palika mazliet nomaļus, tai nācās pārdomāt un no jauna definēt savu identitāti, nu jau atgūtās brīvības apstākļos.
Mērķis – moderna pilsēta
Viens no notikumiem, kas Kauņas vārdam liks izskanēt pasaulē, ir Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss 2022. gadā (kopā ar Luksemburgas pilsētiņu Ešu pie Alzetes).
Kauņā sastapos ar trim jauniem, enerģiskiem cilvēkiem no “Kaunas 2022” komandas – Dalju Drevinski, Jūrati Tutlīti un Rīti Zemkausku. Kā uzsvēra projekta preses pārstāvis Daljus, tad “šajos svētkos vēlamies ne tikai īstenot daudzus kultūras pasākumus, kas ir pats par sevi saprotams, bet pirmām kārtām rosināt pašas pilsētas maiņu – gan vizuālo, gan vēl jo vairāk garīgo”.
Viņu papildina iniciatīvas “Radīt laimi” koordinatore Jūrate: “Mūsu uzdevums ir radīt modernu pilsētu ar atklātu, aktīvu sabiedrību. Tādu pilsētu, kurā pilsoņi iesaistās sabiedriskajā dzīvē, uzticas, palīdz viens otram. Vēlamies mazliet sapurināt Kauņu, atbrīvot cilvēkos apslēpto enerģiju. Lai viņi iznāk no mājām ne tikai svētku un sporta sacensību laikā, bet arī ikdienā. Lai biežāk sanāk kopā tie, kuri dzīvi vienā ielā, kvartālā un mājā, vienojas kopīgām aktivitātēm un projektiem, lai kaimiņi kļūtu arī draugi.”
Kad es izsaku izbrīnu, ka tas vajadzīgs etniski tik viendabīgā pilsētā, Rītis man iebilst: “Jums jāzina, kā veidojusies modernā Kauņa.
Patiesībā pilsēta ir jauna, tajā dzīvo iebraucēji no Lietuvas laukiem un mazpilsētām vai viņu tiešie pēcteči.
Un tagad iedomājieties – laucinieks no sava ciema, kurā cilvēki pazina viens otru, pēkšņi nonāk anonīmā pilsētas drūzmā. Reakcija ir pirmajā brīdī paradoksāla, bet patiesībā saprotama. Nesenie laucinieki, tagad jaunie pilsētnieki noslēdzas sevī, par savdabīgu cietoksni kļūst ģimenes un dzimtas.
Tieši tādēļ pēc neatkarības atgūšanas, kad sāka veidoties tirgus saimniecība, populārs kļuva tieši vienas ģimenes bizness.
Cilvēki turpina neuzticēties cits citam vēl šodien. Vēl viens iemesls, kāpēc Kauņu var salīdzināt ar ezi. Šāda mentalitāte varbūt bija vajadzīga padomju laikā, tā palīdzēja izdzīvot. Taču šodien, kad tautas pastāvēšana un lietuviešu valoda vairs nav apdraudētas, mums jābūt atvērtākiem pasaulei.”
Rītis koordinē projektu “Kauņas mīts”: “Mēs cenšamies radīt jaunu vēstījumu, jaunu vīziju par Kauņu. Pilsēta kā “maigās varas” avots, starptautiska metropole, kas nav iesalusi vēsturē. Jāatrod atbilde uz jautājumu – kā mēs atšķiramies no Viļņas? Un varbūt pats galvenais – saprast, ko nozīmē būt lietuvietim 21. gadsimtā.”
Bet kamēr “Kaunas 2022” birojā domā par pilsētas garīgo pārveidi, celtnieki un arhitekti jau ķērušies pie darba. Blakām Vītauta Dižā kara muzejam patlaban tiek iekārtots jauns pilsētas laukums. Turpat netālu aplūkojama Vītauta Dižā universitātes jaunā ēka. Bet Nemunas upes salā, kur atrodas modernā “Žalgiris” sporta arēna, tiks izveidots tā sauktais Jaunais Kauņas centrs. Te paredzēts iekārtot parku, uzcelt Mākslas muzeju, Ūdens sporta centru un gājēju tiltu pāri Nemunas upei. Savukārt upes pretējā krastā pacelsies Mīkola Čurļoņa vārdā nosauktā koncertzāle.
Kāpēc Kauņa
Bet nemaz nav jāgaida 2022. gads! Kauņa jau tagad ir ērti sasniedzams, viesmīlīgs un interesants ceļojuma galamērķis. Mazliet miegaina, mazliet provinciāla (kas gan nepatīk “Kaunas 2022” veidotājiem!), bet tāpēc jo mīļāka.
Pirmais, kas man krīt acīs šajā pilsētā, – tās iedzīvotāju viendabība. Šodien Kauņā dzīvo ap 400 000 iedzīvotāju, no tiem ap 95% ir lietuvieši.
Tā ir neparasta sajūta – staigāt pa lielu pilsētu un nepārtraukti dzirdēt vienu, turklāt mums tik tuvu, gandrīz vai saprotamu valodu.
Pilsētā ir ko apskatīt – divi mākslas muzeji, pilsētas Gleznu galerija, Vītauta Dižā Kara muzejs, Fotogrāfijas muzejs, lieliski saglabājusies vecpilsēta, cietokšņa forti, “Žalgiris” sporta arēna, Botāniskais dārzs, Zooloģiskais dārzs. Vasarā atpūtu piedāvā Kauņas ūdenskrātuve un Lampēda ezers ar labiekārtotām pludmalēm.
Īpaša burvība piemīt Laisves alejai, vienai no garākajām (1,6 kilometri!) gājēju ielām Eiropā.
Iespaidīga ir Kristus Augšāmcelšanās bazilika, pats lielākais dievnams Baltijas valstīs, celts no 1933. gada līdz 1940. gadam kā pateicība Dievam par atgūto Lietuvas brīvību. Un ir tikai simboliski, ka to cēlis latviešu izcelsmes arhitekts Kārlis Reisons (dzimis 1884. gadā Pabažos, miris 1981. gadā Austrālijā). Padomju okupācija gandrīz jau pabeigto dievnamu neļāva iesvētīt, vēlāk tajā iekārtoja radio rūpnīcu. Pēc neatkarības atgūšanas baznīca beidzot kalpo savam patiesajam mērķim. Uz 28 metrus augstā dievnama jumta izbūvēta terase, no kuras paveras lielisks skats uz pilsētu.
Bet es pats ļoti gaidu 2026. gadu, kad tiks atklāta “Rail Baltica” maģistrāle. Paredzams, ka ceļojums ar vilcienu no Rīgas līdz Kauņai aizņems vien pusotru stundu.
