Anda Buševica: Cietoksnis 0
Mēs zinām Daugavpils cietokšņa veiksmes stāstu. No slēgtas armijas pilsētiņas tā kļuvusi par starptautiski atpazīstamu vietu, kurā apskatāmi Marka Rotko darbu oriģināli, notiek starptautiski simpoziji. Bet Rīgā arī ir cietoksnis! Daugavgrīvas cietokšņa tuvs radinieks, tāpat tapis Daugavas grīvā, pat gadsimtu agrāk par Daugavpils radinieku – 17. gadsimtā.
Taču Daugavgrīvas cietoksnis Bolderājā vēl tikai gaida savu atmodu, un pamatīgs solis pamošanās virzienā tika sperts jūlija sākumā, kad cietoksnī notika biedrību “Kaņepes kultūras centrs” un “Bolderājas grupa” rīkotais festivāls “Komēta”. Nosaukums atbilstošs, jo izvēlētais vēriens bija komētas cienīgs – jau pirmajā reizē četru dienu garumā, turklāt pēdējā no tām – svētdiena – bija atvērtā diena, kad festivāla koncertus un pašu cietoksni bez maksas baudīt tika aicināti rīdzinieki un apkaimes iedzīvotāji. Jau pirmajā reizē tas norisinājās visa cietokšņa mērogā – tie ir 22 hektāri padomju armijas pamestas teritorijas, kas pēc tam, kad pilsētas tēvi neveiksmīgi teju divdesmit gadu garumā tika meklējuši investorus, pirms diviem gadiem tika nodota “Bolderājas grupas” pieskatīšanā. Jau pirmajā reizē – ar daudzskaitlīgu pasaules mūzikas grupu līdzdalību. Pati no tām paspēju dzirdēt tikai trīs, bet varu apliecināt, ka katra bija lieliska. “Yemen Blues” – izcilu mūziķu plejāde, kas meklē blūzu Āfrikas tautu mūzikā. Jums vajadzēja redzēt, kā “Grammy” nominētā Ganas mūziķa Rokija Davuni regejs spēja “Komētas” publiku pārvērst Dziesmu svētku rūdītā, dejojošā kopkorī! Trešie bija nesenā pasaules mūzikas festivāla “Porta” zvaigznes – mūziķu kvartets no Kijevas “DakhaBrakha”, kuri, savienojot ukraiņu folklorai raksturīgās griezīgi augstās sieviešu balsis ar čellu un citām mūsdienu skaņām, prata uzburt satriecošus muzikāli teatrālus stāstus.
Un tieši festivāla “Komēta” norises laikā varēja pa īstam novērtēt Daugavgrīvas cietokšņa potenciālu kultūras pasākumu rīkošanai: festivāla rīkotājiem nav jāceļ sēta, iezīmējot teritoriju, jo tāda jau aizsargvaļņu veidā uzcelta 17. gadsimtā. Starp citu, no vaļņiem paveras tik krāšņi skati uz Rīgas ūdeņiem, kādus pilsētas centrā mītošie pat nespēj iedomāties! Daugavgrīvas cietoksnim piemīt vēl kāda privilēģija, par kuru man pastāstīja “Bolderājas grupas” radītāja Sandra Jakušonoka, kad atgādināju viņai par Lucavsalā notiekošā festivāla “Kubana” nedienām, proti – Daugava lieliski vada skaņu, un Lucavsalā notiekošo “Kubanas” koncertu troksnis sitas Ķengaraga iedzīvotāju logos. Izrādās, ka Daugavgrīvas cietokšņa vaļņi veido tādu kā amfiteātri, kas spēlējas ar skaņu, radot spokainu akustiku cietokšņa iekšienē, bet ārpus mūriem tikpat kā nekas nav dzirdams. Savukārt zem aizsargvaļņiem ir kazemāti – skaisti velvētu telpu rinda, savulaik izmantota munīcijas glabāšanai. “Komētas” laikā šīs kādreizējās noliktavas bija pārtapušas bāros, darbnīcās un lekciju telpās, jo festivālā darbojās arī Akadēmija – pašizglītošanās un sarunu vieta, kino zāle, kurā tika demonstrēta Vinsenta Mūna dokumentālo filmu retrospekcija, kas, tāpat kā festivālā skanošā pasaules mūzika, mācīja mīlēt šīs pasaules skaistumu, kas ieslēpts tik dažādo tautu etniskajā kultūrā.
Viena no Akadēmijas sarunu tēmām bija Daugavgrīvas cietokšņa tālākais liktenis. Kā likt tam kalpot Bolderājas un visas pilsētas iedzīvotāju interesēs? Varbūt ir pat labi, ka Daugavgrīvas cietoksnis tik ilgi bijis pamests neapdzīvots, jo tas dod ideju lādiņu arī negaidītiem risinājumiem. Piemēram, šī varētu būt pašpietiekama pilsētas ekoloģiskā teritorija, kas spētu apgādāt sevi ar ūdeni no dziļurbumiem, ražot vēja enerģiju. Ja vien varas iestādes nevēlas pašas kļūt par cietoksni un izvēlēties neredzēt jau notikušo: Daugavgrīvas cietokšņa varonīgā militārā vēsture šobrīd jau kalpo par iedvesmas avotu mūzikai, sarunām un vīzijām labākai nākotnei. Kādam tikai būtu jāizskaidro pilsētas tēviem, ka Rīgā ir sevi pieteicis jauns festivāls “Komēta”, kas spēj sapulcināt un noturēt pilsētā domājošus ļaudis. Bet valstij, kuras Privatizācijas aģentūras pārziņā iestrēdzis Daugavgrīvas cietoksnis – ka pamestajai teritorijai nav jāmeklē jauna vīzija, jo tāda jau ir un tagad ir arī sevi pierādījusi darbībā.
