Egils Līcītis: Nav patīkami regulāri redzēties ar nacionālista dūri 12
Pazīstamais antifašists, amatu apvienošanas kārtībā arī cīnītājs par cilvēktiesībām Jānis Kuzins, otro gadu pēc kārtas 16. martā dabūjis pa smeceri. Par notikušo stingru nosodījumu un sašutumu izteikušas Apvienotās Nācijas, Vācijas Demokrātiskā Republika, ASV un augstais EDSO komisārs Nils Muižnieks, tikām naciķu meklētājs Efraims Zurofs jau devies pa svaigi atstātām Jāņa ieboksētāju pēdām.
Raugi, sazilināto redzokli, iedragāto ķermeni organizācijas “Pret nacismu” vadītājs nodevis medicīniskai ekspertīzei, taču savā nesalaužamā garā ir svēti pārliecināts, ka ar ciklisku, atkārtotu iekaustīšanu nodarbojas Nacionālās apvienības aktīvisti. – Cik ilgi tā turpināsies! – lauza rokas jauneklis ar nevainīga bērna seju. – Sitīs, kamēr man sarma kritīs matos? Viņi domā, ka uz manas rudzupuķu zilās acs pārrakstīs vēsturi?
Kas tālāk ar Jāni? Invaliditāte? Dzīve ratiņkrēslā? Ja esi uzņēmies nepateicīgo likteni salauzt sprandu atdzimstošā fašisma nezvēram, jārēķinās, ka konfrontācija nav diskusija pie spirtotā glāzītes vai alus kausa ar skābu kāpostu un desiņu piedevām. Antifašistam arodā iespējamas darba traumas, cīņa ar neonacismu var bojāt fizionomiju. Tanī cilvēkā jāsavijas nelokāmībai ar augstu sāpju slieksni, pārliecībai, ka esi iededzies par taisnu lietu. Ja tā visa nav, ej, darbojies mazāk bīstamā sabiedriskā kustībā – kazi, Jānis būtu kļuvis par sabozušos mocekli emo vai kā Beness Aijo aizbraucis uz Krimu miera apstākļos izcīnīt pussalai neatkarību.
Taču Kuzina jaunskungs ir tepat dzimtenē noenkurojies galvenais cīnītājs pret brūno mēri un Ādolfa sekotājiem. Fašisti nav nekas hipotētisks, Jānis stāsta visiem, kas palātā klausās, es bieži viņus redzu iztēlē un atklāju pēc dedukcijas metodes.
Viņš pats ar sadauzīto galvu kā svina bumbu ir divkājains paraugeksemplārs tam, ka nacisms atdzimst, un arī kaujinieki demokrāta Kuzina priekšā izniruši, akurāt kā no krievu dokumentālistu televīzijas ekrāniem izkāpuši. Viņi nāca ar kāškrustiem. Kamēr vēl aci nesedza hematoma, cietušais atceras saskatījis atlocītas piedurknes, iededzinātu asinsgrupu delmā un pēc SS zīmotnēm šķiet, ka augstākais bijis štrumbanfīrers. Tāds masts un tēvainis kā Oto Skorcēni! Jānis vēl gribējis pa labam, iesaucies – es par mieru! Brīdinājis, kā tagad politiķi brīdina – es neesmu Valdis Zatlers! Bet uzbrūkošie nacionālisti šņākuši kā mežs – zinām tevi, putniņ, un jau brīkšķējuši kauli, un ķirbis, kas taču Kuzinam nav oderēts ar čugunu, šķitis nolikts kā starp āmuru un laktu. Lai cik antifašists cilājis hanteles, vienatnē nevar pretoties reiha zobu sitēju nometnēs sagatavotiem trenētiem kaujiniekiem. Visnepatīkamāk, ka, nodarījuši sāpes, nacionālisti atvadījušies ar auf wieder sehen, devuši uz redzīti citugad.
Laikam tak’ sitīs atkal. Līdzjūtīgi ļaudis var ziedot Jānim kompresēm un bindējamā materiāla marlei, zvanot uz “pret nacismu” biedrības telefonu.
