“Lai kļūtu par ministru, cietais mandāts ir obligāts!” Egila Līcīša feļetons 10
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Bez steigas pa galvu pa kaklu, cēlā jūtu un emociju apmaiņā partiju pārrunās iezīmējas nākamās valdības kontūras un aprises. Precīzāk sakot, iezīmējas, kāda tipa cilvēki būs mūsu vadītāji saskaņā ar potenciālā Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa vēlmēm un iecerēm.
Tie būs no sevišķi izturīga materiāla kalti ļaudis, kas sīvā konkurencē, nopietnā atlases procedūrā, kvalifikācijas izvērtēšanā guvuši Latvijas vēlētāju atzinību un uzticību un ievēlēti par 14. Saeimas deputātiem. Šādi vilkta mēraukla uzreiz samazina un ierobežo ministru amatu kandidātu skaitu līdz 54 cilvēkiem, proti, valdošās koalīcijas vairākumam.
Jāatskaita ievēlētie ar ministra amatam neatbilstīgu izglītību un nodarbošanos, kā, piemēram, dzejnieces vai bijušie sporta žurnālisti, mīnus tie, kam nav ambīciju ieņemt augstāko pakāpienu valsts pārvaldē un kam nav pielaides valsts noslēpumam, un konkursantu daudzums sarūk vēl vairāk.
Ja jau postenim izbrāķēts pat ilggadējais premjera ceļabiedrs un uzticamais līdzgaitnieks, finanšu ministrs Jānis Reirs, kurš nedaudz vairāk kā saraksta kolēģi izsvītrots un noslīdējis no pirmās uz ceturto vietu, kopumā saglabājot pozitīvu krustiņu, mīnusiņu attiecību, tad lietas ir nopietnas – lai kļūtu par ministru, cietais mandāts ir obligāts.
It neviens no malas netiks par valdības locekli, lai cik liela nozares speciālista un dūža godā skaitītos. Kariņa vadītajā valdībā nebūšot atpakaļrāpuļu un šauru interešu aizstāvju, krējumlaižu, kuri pārstāv varai pietuvinātos spekulantus ar vēlmi tikt trekniem uz nodokļmaksātāju rēķina.
Tas nav katram uz pieres rakstīts, valdības līderim vēl jāieskatās, jāizlasa acīs un jāsaprot, kurš politiķis grib atkāpties no novadu pārvietošanas reformas un bremzēt iesāktos pārmaiņu darbus, bet drīz tāda sapratne pienākšot. Tādā gadījumā izredzēto kandidātu loks amatu sadales tīklā tiks saraukts līdz minimumam.
Jūtams, šajā valdībā nebūs negaidītu tikšanos un iepazīšanos, nebūs jaunu seju. Būs zināmi zelta gabaliņi, zēni uz goda, būs vairākas atgriešanās. To komplektēs no rūdītiem profesionāļiem, ķeneriem, kas ir katras koalīcijas partijas rīcībā – piemēram, Māris Kučinskis vai Raimonds Bergmanis, vai Ināra Mūrniece.
Iespējamā premjera Kariņa jaunajam kabinetam būs jāsaduras un jācīnās ar kosmiskiem spēkiem, tāpēc pieredzes bagāža būs noderīga, kļūstot par uzbrūkošās energokrīzes risinātājiem un par ekonomisko reformu smago nastu nesējiem. Būs liela atbildība par sasāpējušiem jautājumiem, vai pietiks ogles un šķelda apkurei, vai izaugs agrie dārzeņi. Tāpēc valdības namdaris premjerministrs uzskata par būtisku sakausēt Ministru kabineta locekļus vienotā saskanīgā ansamblī, nevis ka katrs nolīdis savā sfērā un ved neatkarīgu tukla ministra dzīvi.
Ministriem jābūt kolektīvā saslēgumā, tikpat kā asinsbrāļiem, un pašam valdības galvam – kā ģimenes goda glabātājam. Ministriem jābūt apveltītiem ar lielu fizisku spēku, svarcēlājiem, kas jaudātu pārnest mājās koferus ar palielināto, gandrīz 7500 eiro mēnešalgu. Tāda summa, protams, ir vilinājums tiekties pēc amatvietas, taču par naudu daudz nerunāsim. Ministru algas tāpat vēl ilgi būs īpaši Latvijas nabadzīgāko ļaužu apspriežu viela, gaužoties par pasaules netaisnībām un nesamērībām.
Bet nu, kad prezidents Egils Levits prasa plānoto darbu detalizētāku iztulkojumu, gaišajam cilvēkam Krišjānim nav ko atbildēt. Viņš var vienīgi saukt – mēs par demokrātisku virzību Latvijā, lai nebūtu kā Krievijā, kur drīz noteiks, cik daudz un bieži katram jāiet uz mazmājiņu. Priekšvēlēšanu kampaņa nesa gaužām nepatīkamu faktu, kas darīja kaunu “Jaunajai Vienotībai”.
Āre, varenais ietekmīgais spēks nav atradis laiku un patikšanu, lai izstrādātu partijas programmu, kurā punktu pa punktam tiktu atskaņots, kādi ir partijas sasniedzamie plāni pārskatāmā nākotnē veselības aprūpē, izglītībā, tiesiskumā un visās citās jomās. Un tas ir tieši tas, ko detaļās grib zināt un prasa Levita kungs. Nav!
Ja “Vienotībai” ir tik vāja intelektuālā jaunrade, vai nevar likt pie darba partijas rakstītpratējas meičas, noalgot pusjukušu vietējo zinātnieku vai samaksāt indiešu IT speciālistiem, lai izgatavotu pilnvērtīgu programmatisko materiālu uz dažām A4 formāta lapām! Arī Nacionālā apvienība var “palepoties” ar priekšsēdētāja Raivja Dzintara pavecu brošūru par nacionālas valsts būtību un saukli “Mēs – par latvisku Latviju”. Tas nav vērtējams citādi kā nevīžība no abu vadošo partiju puses.
