Ciešanas, mīlestība, piedošana 0
Atklājot šā gada Rīgas festivālu, Rīgas Domā sestdien, 26. aprīlī, pirmatskaņoja Zigmara Liepiņa “Transcendentālo oratoriju”.
Daudziem koncertu apmeklētājiem vēl nesenā atmiņā palicis cikls “Bahs. Pasija. Rīga” ar Johana Sebastiāna Baha un Ērika Ešenvalda pasijām un festivāls “Latvijas Jaunās mūzikas dienas” ar Pētera Butāna kantāti “Zvaigznes un ūdeņi”. Tāpēc var secināt, ka Zigmara Liepiņa jaundarbs pirmoreiz izskanējis īsteni piemērotā laikā, jo tajā, tāpat kā iepriekšminētajās partitūrās, risinātas līdzīgas tēmas – par visaptverošām un gluži personiskām ciešanām, mīlestību, glābšanu un piedošanu. Arī “Transcendentālās oratorijas” autors savas izjūtas un pārdomas ietērpis samērā tradicionālā mūzikas valodā. Un arī šai interpretācijai izvēlēti izcili profesionāli mākslinieki – Valsts akadēmiskais koris “Latvija” un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ar Jāni Liepiņu pie diriģenta pults, solisti Inga Šļubovska un Aleksandrs Antoņenko, ērģelnieki Tālivaldis Deksnis un Roberts Hansons un aktieris Gundars Āboliņš, kurš iejuties teicēja lomā. Tātad – darīts viss, lai skaņdarbam nodrošinātu kā sapratni, tā veiksmi. Iznākums gan saucams par mākslinieciski neviendabīgu, bet tāpat apliecinājis arī iepriekšzināmo – ka Zigmara Liepiņa radītos lielas formas darbus ir vērts iepazīt.
Izvērstajam opusam, kura libretu veido Andras Manfeldes vārdi un Bībeles psalmi, piemīt gana prasmīgi būvēta muzikālā dramaturģija, kas palīdzēja autora vēstītajam stāstam kļūt par loģiski strukturētu un emocionāli iedarbīgu. Vienlaikus jaušams, ka oratorijas formveidei varētu rast vēl precīzāku variantu, jo tās ritējums skaņdarba otrajā trešdaļā nedaudz iestrēgst, bet ievada nesteidzīgajam plūdumam pretstatītajiem kontrastiem palaikam pietrūkst mērķtiecīguma. Taču, no otras puses, oratorijas fināls izveidots spriegi un kolorīti, no tā īpaši neatpaliekot arī daudzu citu epizožu virzībai. Pretrunīgu iespaidu atstāj arī partitūras skaņuraksts. Pie “Transcendentālās oratorijas” labākajām ainām noteikti pieder tenora un soprāna izdziedātās ārijas, kam raksturīgs gan emociju dziļums un melodisko līniju intensitāte, gan harmoniska izteiksme un dabisks mūzikas plūdums. Tieši solistiem paredzētajās oratorijas lappusēs viskrāšņāk izpaudās komponista talants un skaņdarbā paustais mākslinieciskais vispārinājums, kas mūzikas un libreta autoru idejas īstenojumam arī piešķīra papildu vērtību.
Mazāk uzrunāja komponista izvēlētie izteiksmes līdzekļi kora un orķestra rakstībā. Gan harmoniskās vertikāles, gan faktūras un instrumentācijas paņēmieni un izklāsts liecina, ka darbs pie “Transcendentālās oratorijas” bijis visnotaļ nopietns, tomēr opusa skaņurakstā pārsteigumu ir maz. Nav šaubu, ka lielāka ritmiskā, tembrālā un harmoniskā diferenciācija orķestrālā skanējuma ietvaros oratorijas sniegtos mākslinieciskos iespaidus tikai bagātinātu. Tāpat arī tik profesionāla muzikālā vienība kā Valsts akadēmiskais koris “Latvija” pavisam noteikti spētu iekļauties ne tik lielā mērā konvencionālā estētikā, kur tiktu izmantota ne tikai visa kora vērienīgā kopskaņa, bet arī izsmalcinātāki un daudzveidīgāki sabalsojumi. Savukārt oriģinālā ideja par divu ērģelnieku līdzdalību – Tālivaldis Deksnis spēlēja Rīgas Doma lielās ērģeles, bet Roberts Hansons – portatīvo instrumentu – pamatā palika tikai pieteikuma līmenī, jo to pašu patiesībā iespējams pateikt ar Domā vienmēr pieejamo romantisko ērģeļu palīdzību, un katrā ziņā šo ieceri varēja īstenot daudz drosmīgāk un neordinārāk. Tiesa, skaņdarba gaitā bija arī brīži, kad Zigmara Liepiņa fantāzija gāja vēl nebijušus ceļus un lika ar pastiprinātu interesi ieklausīties ne tikai tenora un soprāna dialogos ar orķestri un kori – gan skaņdarba dramatiskā kulminācija, gan arī tai sekojošās ainas izdevušās spilgtas un plastiskas. Sevišķu ievērību pelna fināla koris ar tā ambivalento tēlainību, kur triumfāla spozme sakausēta ar psiholoģiski daudznozīmīgiem vaibstiem.
“Transcendentālās oratorijas” interpretācija radīja patiesu prieku gan Aleksandra Antoņenko tembrāli un dinamiski košā un bagātīgā dziedājuma, gan Ingas Šļubovskas emocionāli niansētā vokālās partijas lasījuma, gan arī abu ērģelnieku veikuma dēļ. Arī Jānis Liepiņš sevi atkal apliecināja kā diriģents, kura rīcībā ir plašs un izkopts muzikālo noskaņu un pārdzīvojumu spektrs un ne mazāk pārliecinošas dotības skaņdarba dramaturģiskās arhitektonikas izveidē. Tādēļ arī nepārsteidz, ka viņa vadībā koris un orķestris uzstājās droši, stabili un pilnskanīgi. Noslēgumā vien jāizsaka cerība, ka “Transcendentālās oratorijas” pirmatskaņojumam pārskatāmā nākotnē sekos arī citi šī opusa lasījumi. Vienlaikus jāatgādina arī, ka Zigmars Liepiņš jau labu laiku iepriekš publiski vēstījis, ka vēlas kādreiz uzrakstīt divus konkrētus lielformāta darbus – mesu un operu “Meistars un Margarita”. Gaidu ar nepacietību.
