Sandra Vensko: Grāmatas neizraisa vardarbību un nesalipina rindās vienu pie otra 2
Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Aizejošais gads atgādina kaujas lauku. Vientulība un apmulsums iestājās pavasarī, nu dzimst vientulības bērni. Aktiera Ulda Pūcīša balss kā atgādinājums šobrīd notiekošajam. Rolanda Kalniņa 1967. gadā režisētajā kinofilmā “Četri balti krekli” (vēlākais nosaukums “Elpojiet dziļi…”) jaušams kas līdzīgs norādei – iztikt bez labsajūtas.
Jēdziens labsajūta arī pēc pusgadsimta, kopš radusies filma, simbolizē skumjas un pārdzīvojumus, kas cilvēkam nupat šķiet dabiski, pat ne kā pretmets ietiepībai vai pretošanās lēmumiem. Joprojām spēcīgs un maigs atgādinājums par varu un neiedziļināšanos.
Jaunā gada tēma ir ieskicēta. Visiem kopā un katram individuāli saglabāt normāli funkcionējošu valsti, kad jānotur svarīgākais – veselība, sākot no cilvēka piedzimšanas līdz nomiršanai.
Ārkārtējās situācijas laikā nedrīkst sniegt pakalpojumus, kas saistīti ar izklaidi un labsajūtu, līdz 11. janvārim nedrīkst notikt publiski pasākumi klātienē.
Simto dzimšanas dienas dāvanu šajās dienās saņēma dzejniece, jogas praktiķe Velta Sniķere, kuras dzeja izplūst gluži kā no sudraba plaukstām un ieplūst Visuma esmē.
Caur šo prizmu literatūrzinātnieki atnesa dāvanas lasītājiem, atgādinot par tiem kultūras cilvēkiem, kurus savulaik okupācijas vara no Latvijas tika vardarbīgi izstūmusi un kuru grāmatu ceļš pie lasītājiem tika aizslēgts.
Būtu labi, ja ārkārtas situācijā no garīgās vides neizstumtu lasošo sabiedrības daļu. Ciešāk, pilsoņi, ciešāk…
Tas, ka grāmatu iegāde nav pirmās nepieciešamības prece, skan nedaudz sarkastiski laikā, kad visā valstī esošo skolu un kultūras centru ierastie modeļi nefunkcionē.
Šajos lēmumos netieši atspoguļojas stereotips, ka grāmatas nelasa.
Gluži pretēji, grāmatas ir un paliks neatņemama kultūras sastāvdaļa – ne tā saspiež, ne salipina pircējus rindā cieši citu pie cita, ne izraisa vardarbību, ne liek kauties publiskajā telpā, ne kāds no malas izrīko, cik labsajūtas pikseļu drīkst paņemt no plaukta.
Varbūt politiķi uzkarsē reālo sabiedrības termometru, lai beidzot katrs ielāgotu, ka grāmatai ar izdzīvošanu nav nekāda sakara, tās nav sviestmaizes, tortes vai pīrāgi.
Ak, šī labsajūta! Tāds bezsvara stāvoklis. Grāmatas nekad nespēs konkurēt ar precēm, kas veido pircēju rindas pie kasēm lielveikalos.
Var ironizēt un skumji pasmaidīt par nepārdomātiem lēmumiem, kļūdu labojumiem, kā paraustīt sabiedrību, ļaujot tai manipulēt, pašai izdarīt secinājumus un tad tracināt citam citu, izveidot frontes līniju, kurš gudrāks, stulbāks.
Lai konstatētu, kā lēmumu izraisītās sekas iedarbojas uz indivīdu, kolektīvo apziņu, vai, gluži otrādi, lēmumu pieņēmēji aptvertu, ka aiz pašu uzceltā žoga atstāj cilvēkus, kuriem šobrīd labsajūta nemaz nav prātā, jo iztikas līdzekļu vienkārši nav. Tā vienkārši – maize vai jauna grāmata.
Lielā globālā cepure kā smaga birka pie kājas – vai būsi eko, vai arī būsi jau piedzimis ar silikona korķi galvas vietā, vai būsi visa sasniegtā prom slaucītājs, kur grāmata tāds atavisms vien ir.
Labsajūtas noliegums ir biedējoša parādība. Grāmata ir visa izglītības sistēma, zinātne, vēsture, latviešu valoda. Līdzās aug vientulības bērni, 2020. gads paliks pagātnē kā neiepazīts rakstnieks Kārlis Skalbe un baltais kaķītis ceļmalā.
Grāmatu lasīšanas maratons būtu saudzējošs, arī profilaktisks pasākums un, nudien, neapdraudētu cilvēci.
Ziemassvētku laiks paies, un horizonta līniju iezīmēs vasaras ekrānos modelēti skatītāju aplausi mūziķiem, dziedātājiem, aktieriem.
Šobrīd ārēji spožās, valsti ietverošās gaismas pilsētās, ārpus tām – dabā – parkos, laukumos – viss ir daļa no labsajūtas, kosmiska saplūsme bez smalkās latviskuma nots. Ir gaisma, kas izgaismo realitāti bez robežām. Spīva un neparedzama vīrusa gaisma.
Kultūra nekad nespēs izdzēst neskaitāmos veidos atainoto sproggalvi vīrusu, mēģinās tam atrast vietu starp nogāztām pagātnes skulptūrām, jaunas vietā neradot.
Vientulība, ko izdiedzē šis gads, atver durvis Ziemassvētkiem, ceļš, pa kuru aiziet kaķītis ar sniegpārslu uz purniņa.
Uzzīmēts, tehnoloģiju apskauts. Labsajūtu nejūtošs. Vientulības diedzēts, robotizēts un spožs savā kaismē visu reducēt līdz pamatvajadzībām.
Varbūt tāpēc katrs pieskāriens kultūras segai atgādina, ka padarītais paliek tieši tāds, kādu dūrienu izdara, – rodas smalks krustdūriens vai samudžināts diegu murskulis. Cieši, cieši un ciešāk.
