Jānis Vētra: Turpinās sāga par RPIVA. Katrs stāsta, ko grib 7
Latvijas augstākā izglītība jau ar 2017. gada pirmajām dienām ir iegājusi attīstīta populistiskās postpatiesības laikmetā. Nozīme ir tikai daudzkārt atkārtotiem stereotipiem vai maksimāli primitivizētiem priekšstatiem par augstākās izglītības jēgu, mērķiem un uzdevumiem. Faktiem nozīmes nav.
Sāga par RPIVA likvidēšanu turpinās jau otro nedēļu. Tieši sāga, tāda mutvārdu daiļrade, jo dokumentu ar argumentiem un pamatojumiem jau nav. Procesā iesaistītie katrs stāsta, ko grib. Bet procesa iniciatori katras sarunas vai prezentācijas beigās noskaita mantru: “Un tomēr tā Kartāga ir jānodedzina, proti, RPIVA ir jālikvidē!”
No izziņotā augstskolu reorganizācijas procesa joprojām ir redzami tikai atsevišķi “puzles” gabaliņi. Šķiet, tā ir jauna, patentējama tehnoloģija. Sākt ar diviem gabaliņiem, tad pamazām veidot nākamos un pieņemt, ka galarezultātā sanāks “bilde”, kuru ir iespējams ne tikai salikt, bet var arī saprast un novērtēt.
Jau pirmie pieejamie darba dokumenti (bez parakstiem vai norādēm par to sagatavotājiem) raisa jautājumus. “Studiju programmu īstenošanas turpināšanā” detalizēti aprakstīts, kur turpmāk notiks RPIVA studiju īstenošana. Vienu augstskolu (RPIVA) ar astoņām filiālēm reģionos plānots sadalīt uz deviņām augstskolām, turklāt RTU programmas īstenotu Rīgā un filiālēs Cēsīs, Daugavpilī, Liepājā un Ventspilī! Resursu koncentrācija? Augstskolu konsolidācija? Specializācija?
Augstskolu un koledžu struktūra, sistēmiskā organizācija valstī nav akmenī iecirsta. Tā atbilst un tai arī turpmāk jāatbilst Latvijas valsts, sabiedrības, indivīdu, tautsaimniecības un, kas ne mazāk svarīgi, studējošo un akadēmiskā personāla interesēm un iespējām.
Augstākās izglītības padome, plašu diskusiju un daudzveidīgu viedokļu apmaiņas gaitā 2013. gadā apstiprināja “Latvijas augstākās izglītības un augstskolu attīstības nacionālo koncepciju 2013. – 2020. gadam”. Lūk, neliels citāts no vairāk nekā 100 lapaspušu apjomīgā dokumenta.
“Latvijas AI sistēma būtu vienā vai vairākos studiju virzienos specializētu AII sistēma, kas, nepieciešamības gadījumā savstarpēji sadarbojoties, radītu Latvijas kontekstā unikālus “nišas produktus” – studiju, pētniecības un inovāciju risinājumus. Kopējo studiju programmu izveide tiktu uzskatīta par optimālu veidu reģionālās AI nodrošināšanai un attīstībai resursu ietilpīgajos studiju virzienos. Sistēmas izveides pamatā būtu nepieciešamība atrast līdzsvaru starp AII konverģenci un diversitāti, ņemot vērā to, ka AII apvienošana ir spēcīgs, bet vienlaikus bīstams rīks un daudz efektīgākus rezultātus var sasniegt, izmantojot ne tikai apvienošanas mehānismus, bet arī augstskolu tīklus un konsorcijus.”
Likvidējot augstskolu, iespējamie ieguvumi, ja arī ir, tad tikai īstermiņā. Bet ilgtermiņā akumulējas zaudējumi no nebūtībā aizgājušās institucionālās pieredzes un izpratnes studiju procesa nodrošināšanā, kā arī izjauktas akadēmiskās kopības.
Baiļu atmosfēra, kurā jebkura Latvijas augstskola var kādu rītu ziņās izlasīt, ka tās liktenis ir izlemts – likvidēšana, var šķist ērta pārvaldes forma. Tomēr dzīvotspējīgu sabiedrību raksturo kaut neliela cieņa pret akadēmiskajām institūcijām, akadēmisko personālu un studentiem. Plašākā nozīmē – cieņa pret zināšanām un to kopējiem.
