“Cienu latviešus, saku to no visas sirds” 0
Lai gan ziemīgajā dienā uzspīdējusi saule, jūra krastā pie Lapmežciema veļ smagus, pelēkus viļņus. Netālu selgā šūpojas vairākas gulbju ģimenes. Izrādās, šie putni uz siltajām zemēm nelido, ziemo tepat netālās upītes ietekā, kas neaizsalst. Bet Lapmežciemā sastaptajiem iedzīvotājiem jautāju, kādas ir viņu ikdienas lielākās vērtības.
Ieva Oborenko, SIA “Legāts” īpašniece: “Mūsu firma nodarbojas ar teritorijas labiekārtošanu – tas ir darbs, kuru visi redz un novērtē. Pirms diviem gadiem ierīkojām plašu parku ar estrādi, iestādījām kokus, sakārtojām celiņus, kur māmiņām ar bērnu ratiņiem pastaigāties. Vēl joprojām no iedzīvotājiem dzirdu labas atsauksmes. Tiesa, ārzemēs par šādiem darbiem maksā trīs reizes vairāk. Bet es uz ārzemēm neskatos. Nedomāju braukt tur strādāt. Kāpēc? Tāpēc, ka man vajadzīgs mājas zupas katls. Esmu no tiem cilvēkiem, kas, nedēļu nodzīvojot kaut vai Rēzeknē, brēc pēc Lapmežciema. Kur nu vēl ārzemes!”
Ilva Pastore, sekretāre: “Manas lielākās vērtības ir darbs, ģimene, sports. Apmeklēju trenažieru zāli, skrienu. Arī dēlu vedu uz sporta nodarbībām. Drīz būs februāris, un mūsu ģimenē sākas lielais jubileju mēnesis. Gandrīz visi dzimuši februārī – dēls, brālis, mammas brālis, es pati arī. Gandarījumu sniedz darbs. Esmu kā vienas pieturas aģentūra, kur iedzīvotāji vēršas ar savām ikdienas likstām un vajadzībām. Zvana pat tad, kad atslēgusies elektrība. Vismaz sameklēju telefonu numuru, lai var sazvanīt meistarus.”
Dace Galandere, Lapmežciema pagasta pārvaldniece: “No pēdējā laika notikumiem spilgtā atmiņā ir palicis ceļojums uz Meksiku. Pirms gada februārī apciemoju savus draugus latviešus. Dzīvojām Karību jūras krastā. Silts, saule no agra rīta līdz vēlam vakaram, pie debesīm neviena mākonīša, kamēr Latvijā visīstākā ziema. Domāju, tieši saules pārpilnības dēļ Meksikā cilvēki, lai gan trūcīgi, ir tik optimistiski, laipni, visi smaida, ne par ko neiespringst. Tas mani pārsteidza. Mēs Latvijā lielākoties esam sabozušies, dusmīgi. Pēc brauciena secināju – pie tā, ka mēs tik maz smaidām, vainīgs saules trūkums.”
Boriss Hohrjakovs, pensionārs: “Mums ar sievu ir mazas pensijas, kopā 400 eiro, tāpēc izdzīvot nemaz nav viegli. Jāmaksā par zālēm, ārsta apmeklējumiem, arī nodoklis par zemi un māju. Bet man vēl ir spēks, strādāju dārzā, audzēju puķes un vedu uz Kauguru tirgu pārdot. Tā iztiekam. Apkārtējie cilvēki, latvieši, ir atsaucīgi, izpalīdzīgi, atnes mums ābolus, plūmes, citas ogas, lai gan neko nevienam neprasām. Kad biju jaunāks, strādāju zvejas brigādē. Laivā bijām desmit cilvēki, es viens pats krievs – manas saknes ir Udmurtijā –, bet visi runāja krieviski. Tomēr iemācījos latviešu valodu. Un pirms septiņiem gadiem ieguvu Latvijas pilsonību. Un līdz pat šai dienai turpinu mācīties latviski. Cienu latviešus, saku to no sirds. Jūs esat maza tauta, bet garīgi ļoti bagāta.”
