Ciemos sakoptā sētā, kur notiek arī uguns un Jāņu rituāli 3
Gatavojoties sagaidīt Līgovakaru un Jāņus, gribas ieskatīties sakoptās un Jāņiem bagātās saimniecībās, lai nolūkotu kādu ideju apkārtnes daiļumam un svētku svinēšanai.
“Spāriņu” mājās Priekuļu novada Jaunraunas pagastā vienmēr valda ideāla sakoptība. Atjaunotas senču celtās ēkas, labiekārtots pagalms, iekoptas košas puķu dobes un perfekts sakņu dārzs. Vasaras saulgriežos te ierodas ap piecdesmit cilvēku – radi un draugi, jo vārds Jānis te pārmantots četrās paaudzēs. Šajās mājās izauguši jau četri Jāņi Grūbes!
Viena gada vecumā – uz Sibīriju
Tagad te pensijas gadus kopā ar sievu Ausmu vada trešais Jānis Grūbe. Lielo dzīvojamo māju un plašās saimniecības ēkas ar vērienu 1876. gadā uzbūvējis viņa vectēvs, un līdz 1949. gadam te saimniekoja tēvs. Jānim un Ausmai ir divi dēli – vecākais Gints un jaunākais Jānis, kuri dzīvo un strādā pilsētā, taču bieži apciemo vecākus viņu viesmīlīgajās mājās.
Ciemojoties skaistajā sētā, pārņem miers un harmonija. Taču ne vienmēr tā bijis, ģimenei nācies iziet arī ērkšķainu ceļu. Kad 1949. gadā ģimeni izsūtīja uz Sibīriju, Jānim bija tikai viens gadiņš. Izsūtīšanu viņš atceras tikai no citu stāstītā, bet Sibīrijas gadi ir skaidrā atmiņā. Dzīvojuši Tomskas apgabala Čainskas rajonā. Bērni tolaik bijuši patstāvīgi, puikas vieni paši gājuši uz taigu ķert burundukus, jo par šo zvēriņu ādām varēja dabūt kādas kapeiciņas, un vākt garšīgos un barojošos ciedru riekstus.
Latvijā ģimene atgriezās 1957. gadā, izņemot vectēvu, kurš nomira Sibīrijā. Mājā jau bija citi iemītnieki. Sākumā Grūbes apmetās kaimiņu mājās, pēc tam ievācās “Spāriņu” vienā istabā.
Neilgi pirms Atmodas ģimene dzimtas mājas atpirka no Priekuļu selekcijas un izmēģinājumu stacijas. Te saimniekoja Jāņa vecāki, bet viņš ar Ausmu no netālajām Cēsīm katru brīvu brīdi brauca palīdzēt. Vēlāk savu dzīvokli pārdeva un pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi laukos. Nolēma pārdot arī mantoto mežu un naudu ieguldīt ēku atjaunošanā.
Šis darbs paveikts perfekti. Dzīvojamā māja izremontēta, tai izbūvēts otrais stāvs, piebūvēta veranda. Visām no laukakmeņiem būvētajām saimniecības ēkām uzlikti jauni, zaļi Onduline jumti. Lopus vairs netur, tikai vistas, tāpēc klēts un ratnīca pārbūvēta par ģimenes atpūtas telpām, bet lielajā govju kūtī ierīkota garāža. Izbruģēts plašs pagalms, lai nav pa dubļiem jābrien.
Simtgadīgās ābeles un mammas puķes
Puķes un dārzs ir Ausmas pārziņā. Sākumā, kad vēl nebija skaidrs, kā labāk veidot dārzu, viņa konsultējusies ar ainavu arhitekti. Speciāliste visu apskatījusi un sākusi stāstīt savas ieceres: tā, vecās ābeles ņemam ārā… Ausmai tas šķitis barbariski, un viņa nolēmusi rīkoties pa savam. Pie mājas augošajai ‘Baltajai Dzidrajai, kurai pāri par simt gadiem, viņi saudzē katru zariņu. – Kur tad putni dziedās, ja nebūs koku? – saka Jānis.
Putni te vītero daudzbalsīgā korī. Ziemā tos baro, un pavasarī putni saimniekus atalgo ar dziesmām, kā arī nolasa dārza kaitēkļus. Šeit dzīvo strazdi, sīļi, mājas baloži, sarkankrūtīši, cielavas, dzeņi, zīlītes. Pļavā mīt irbes, bet pūpolā pie dīķa katru gadu pīle izperē bērnus. Kamēr jaunie putnēni nav iemācījušies kārtīgi lidot, kaķim noteikts mājas režīms.
Saglabātas un rūpīgi tiek koptas gan simtgadīgās ābeles, gan lielās ‘Rietumu’ tūjas (parastās, no sēklām audzētās, nevis modernās šķirnes). Ausma atceras, ka Jāņa mamma par dārzu ļoti rūpējusies, te vienmēr ziedējušas krāšņas puķes, un ar pietāti izturas pret senču dārza plānojumu. Vietā palicis arī vectēva stādītais spožo klinteņu dzīvžogs. Atjaunots un kārtīgi cirpts, tas norobežo ābeļdārzu no pagalma. Arī kuplais jasmīnkrūms aug kopš Latvijas brīvvalsts laikiem. Māju remontējot, to nogrieza līdz zemei, bet atauga vēl kuplāks.
Dārzā zied mammas mīļās puķes – lielās pīpenes, ķeizarkroņi, seno šķirņu dienziedes, zilie īrisi, baltās lilijas, lupīnas, magones, lauztā sirds, miķelīši, flokši. Agrās, koši sārtās peonijas šeit ir divreiz lielākas nekā citviet. Ausma tās sauc senā vārdā par svētajām rozēm.
Pagalmā nepūš auksti vēji, jo to pasargā lielu ošu rinda gar iebraucamo ceļu, kā arī kļavu un ošu stādījums sētas pretējā malā. Šajā dīvainajā ziemā visur izsala daudzas ziemcietes, taču “Spāriņu” dārzā zāliena paklājs kā piebērts baltiem mārpuķīšu ziediņiem, labi pārziemojušas pīpenes un citas puķes. Tas tāpēc, ka vectēva stādītie koki veido labu mikroklimatu.
Skaistais zāliens ieaudzēts no sēklām, ko profesionāli audzē kaimiņš Viesturs Mūrmanis. Zāle aug labi, jāpļauj ik pēc piecām dienām. Pagalmu izpļauj ar pļaujmašīnu, bet tālāko dārza daļu – ar traktoriņu.
Par sētas labo plānojumu varam pārliecināties, apskatot tās fotogrāfiju no gaisa. Ausmai draugi uzdāvinājuši lidojumu no Cēsu lidlauka, un tad arī tapusi šī fotogrāfija.
Rabarbers no pirmskara laikiem
Šeit viss aug lekni. Laikam likti kūtsmēsli? Nē, te ir pasmaga, auglīga zeme, atzīst saimnieki. Augsnei dod bioloģisko mēslojumu. Rudenī zem ošiem un kļavām nobrauc ar zāles pļaujamo traktoriņu, tas lapas iesūc savā kastē, sasmalcina, un tās tiek iestrādātas sakņu dārza zemē. Pagalma vienā malā aug gigantisks rabarbers. Izrādās, tas saglabājies no pirmskara laikiem!
No mammas mantojumā palikušas arī vistas. Sākumā dēli Ausmai teikuši, ko viņa ar tām ņemas, bet tagad prasa, vai nav svaigu oliņu. Mājputni staigā iežogotā aplokā lielo koku paēnā. Ausma dējējām gatavo kaltētu nātru slotiņas. Interesanti, ka svaigas nātres vistas neēd, bet kaltētas nolupina tā, ka paliek tikai resnie kāti. Tādām olām ir pavisam cita vērtība, jo satur daudz vērtīgu minerālvielu.
Sakņu dārzā vagas izravētas ideāli tīras, jāņabērniem nebūs ko aplīgot.
Garšaugu dārzā aug vērmele (labākai kuņģa darbībai), mātere (sirdij), lupstājs (brīnišķīga piedeva daudziem ēdieniem), estragons (gurķu sālīšanai), piparmētra un citronmelisa tējai, koši zied maurlociņi.
Ūdeņi, uguns un Jāņu rituāli
Ūdens te pietiek gan dzeršanai, gan pirtiņā iešanai, gan peldēšanai. Šeit ir ļoti garšīgs avota ūdens. Reizi nedēļā saimnieki divas trīs stundas velta pirts procedūrām – izkarsējas, noperas, nopeldas dīķī, bet ziemā izvārtās sniegā. Nākamajā dienā tad ir pasakaina sajūta! Kad nopērušies, pasaka paldies labajam un mīļajam pirts gariņam. Ausmai patīk vasaras vakaros sēdēt pie dīķa un vērot saulrieta atspulgu ūdenī. Tā viņai ir pasakaina vakarēšana.
Vasaras saulgriežos galvenā loma ir uguns stihijai. Ugunskuram izvēlas dārza tālāko stūri. Diena sākas ar sētas sakopšanu, mielasta gatavošanu, meiju griešanu un godavārtu likšanu. Ciemiņi ierodas, ģērbušies tautastērpos vai arī apģērbā ar tautisku akcentu.
Vakara sākumā jāņabērni nodzied “Spāriņiem” veltītu dziesmu, kurā lūdz svētību un pateicas saimniekiem un Jāņa vecākiem. Kurina lielu ugunskuru. Apkārt laiž apaļu siera ritulīti. Katrs no tā nolauž pa gabaliņam un klusi pie sevis izdomā vēlēšanos. Ja grib atbrīvoties no tā, kas nomāc, Jāņi ir īstais laiks! Klētiņā uz lapiņas katrs uzraksta visu slikto, kas noticis kopš iepriekšējiem Jāņiem, un iemet ugunī, lai izplēn! Ugunij tiek arī ziedots – iemet nedaudz graudu un nelielus maizes gabaliņus, lai būtu laimīgs gads. Sētā sanāk aptuveni piecdesmit līgotāju. Ausma priecājas, ka viņu vidū ir daudz bērnu, un viņiem šie rituāli ļoti patīk.
Līdz ugunskuram iet trokšņodami, pūšot taures, sitot bungas. Veselības stiprināšanai dzer avota ūdeni, kas ņemts Līgodienā, un uzēd dažādus zaļumus – baziliku, rukolu, lupstājus, dilles, salātlapas. Tie salikti traukā, katrs var ņemt, ko grib. Nakts garumā notiek dziedāšana, apdziedāšanās, jokošanās. Daļa iztur līdz saullēktam, bet citi vispār neiet gulēt.
Ar alus dzeršanu pārlieku neaizraujas, jo nākamajā dienā neatkarīgi no laika apstākļiem notiek sporta svētki. Liek futbola vārtus, velk volejbola tīklu, bērniem ir arī velosacensības. Lietainā dienā vēlāk izkarsējas pirtī.
Kamēr jaunie sporto, vecākā paaudze lielajā katlā uz ugunskura vāra sātīgu Jāņu asorti zupu. Lai darbs ritētu ātrāk, sastāvdaļas sagatavotas jau iepriekš.
Saimnieki stāsta, ka katru gadu mājās un sētā kaut ko uzlabo. Jāņos atskatās uz paveikto no iepriekšējiem saulgriežiem līdz šiem, taču dzīves maratons ir garāka distance. Ceļā bijis daudz šķēršļu, bet rezultāts ir labs – skaista māja, mīļi bērni un mazbērni, labi radi un draugi. Lai veicas arī turpmāk!
P.S. Šogad ikgadējais Puķu draugu saiets notiks Priekuļos 19. jūlijā. Apmeklējamo dārzu skaitā iekļauti arī “Spāriņi”.
