No kāršu spēles zolītes līdz Zemgales rakstaino brunču aušanai. Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļautas sešas jaunas vērtības 3
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušā gada beigās Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma (NKM) sarakstā iekļautas sešas vērtības: danču tradīcija Rīgā, latviešu etnogrāfisko cimdu adīšanas tradīcijas un prasmes, Latvijas kāršu spēle zolīte, puzuri un to darināšana Jelgavā, tradicionālie psalmu un bēru dziedājumi Stirnienē un Zemgales rakstaino brunču aušana stellēs ar velkamo ierīci.
Nacionālo vērtību saraksts tiek papildināts ik gadu. Ko dod iekļaušana šajā sarakstā par to cienīgām atzītajām prasmēm un visai sabiedrībai kopumā?
Cimdi – krāšņi un daudzveidīgi:
Etnogrāfisko cimdu adīšana (pieteicējs: tautas tērpu centrs “Senā klēts”)
Daudzus gadsimtus adītie cimdi mūsu tautai ir bijuši siltuma virsdrēbe, kas cilvēku dzīvē kalpoja ne tikai praktiskām, bet arī estētiskām vajadzībām. Adījumu mūžs ir īss, kad tos novalkā, vietā ada jaunus. Mūsdienās, kad rakstainie cimdi arvien lielākā cieņā, tos pērk ne tikai Latvijas iedzīvotāji, bet arī mūsu zemes viesi, kuri novērtē meistaru gaumīgo rokdarbu. P
aveicies, ka Latvijā ir meistari, kas ada etnogrāfiskos cimdus un labprāt dalās ar savām prasmēm, tādējādi nodrošinot cimdu adīšanas tradīcijas nepārtrauktību.
Ziedīte Muze, tautas tērpu centra “Senā klēts” meistare, tautastērpu eksperte, stāsta: “Mēs šo tradīciju uzturam, arī izdodot grāmatas. Tā, piemēram, Marutas Grasmanes darbs “Latviešu cimdi” iznācis jau septiņās valodās un tūlīt nāks klajā jauna meistares grāmata, kas šoreiz vairāk būs domāta adīšanā iesācējiem. Šobrīd veidojam arī kolekciju – mums ir 350 cimdi, kas adīti, balstoties uz muzeja materiāliem. Un nupat esam mēģinājuši sākt strādāt pie Mērijas Grīnbergas cimdu kolekcijas.”
Daudziem būs prātā lieliskā režisores Kristīnes Želves dokumentālā spēlfilma “Mērijas ceļojums” par jaunu sievieti, Nacionālā teātra aktrises Daigas Kažociņas atveidoto Mēriju Grīnbergu, kura Otrā pasaules kara laikā izglāba lielu daļu Latvijas muzeju kolekciju.
Filma ir stāsts par Mēriju Grīnbergu jaunāko, bet rokdarbniece bija Mērija Grīnberga vecākā, viņas māte, kura Latvijas brīvvalstī aktīvi darbojās tautastērpu biedrībā, palīdzēja ar latviešu rakstu grāmatas veidošanu un kurai piederēja pirmais mākslas salons ar interesantu cimdu kolekciju.
“It kā jau tie paši mūsu rakstainie cimdi, bet kādi neparasti raksti!” saka Ziedīte Muze. “Tādus šobrīd nepazīst, tādēļ mēs tagad mēģināsim parādīt, cik krāšņi un daudzveidīgi cimdi 20. gadsimtā tika darināti Latvijā!”
Lūdzoties par aizmirstajām dvēselēm:
Tradicionālie psalmu un bēru dziedājumi Stirnienē (pieteicējs Stirnienes draugu biedrība)
Kā stāsta Ieva Zepa, Stirnienes draudzes ērgelniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes doktorante, psalmu dziedājumi raksturīgi visam Latgales reģionam. Jau pirms vairākiem gadiem šo tradīciju, kurai ir vairāk nekā divsimt gadu, nacionālo nemateriālo vērtību sarakstā iekļāva Ziemeļlatgale – Viļaka, Balvi un no Dienvidlatgales Līksnas un Vaboles pagasts.
Stirniene iezīmē Viduslatgales zonu. Ir psalmu dziedājumu mūslaiku ieraksti, pirms vairākiem gadu desmitiem uzņemtas fotogrāfijas, apjomīgs materiālu vākums, notīs atšifrētas melodijas, kas raksturīgas tieši Stirnienes pusei.
Pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) atbalstam, bijusi iespēja ierakstīt šos dziedājumus, atšifrēt un digitalizēt notis un izdot krājumu.
Viens no vadošajiem pētniekiem šajā jomā ir Mūzikas akadēmijas profesors, etnomuzikologs Mārtiņš Boiko, savu ieguldījumu devuši Aldis Lielbārdis, Anda Beitāne un citi.
Savā laikā tas ir jezuītu misionāru ļoti gudri paveikts darbs, jo šī kristīgā tradīcija ir uzlikta uz vietējās, senās mūsu tautā zināmās veļu mielošanas tradīcijas, stāsta Ieva Zepa. Psalmu dziedājumu aizsākumi meklējami 8. un 9. gadsimtā klosteros, kur notika mirušo ofīcijs.
Visnotaļ garos psalmu dziedājumus izpildīja vai nu katru dienu, lūdzoties par mirušajiem, vai tieši bēru reizēs vāķējot aizgājēju.
Jezuīti, intelektuāļu ordenis, pamanījuši, ka Latgales tautām tuva dziedāšana, muzikalitāte, no latīņu valodas pārtulkoja psalmus latgaliski.
Tradicionālie psalmu dziedājumi par mirušajiem jeb mirušo ofīcijs Stirnienē tiek saukti par saļmēm valodas labskanīguma dēļ. Tā ir senākā Stirnienes draudzē zināmā un tautā praktizētā garīgās mūzikas tradīcija – ieradums bērēs un mirušo atceres gadījumos lūgties par aizgājēja dvēseli, dziedot psalmus un atbilstošas bēru dziesmas. Šī tradīcija ir cieši iesakņojusies un melodijas pielāgojušās tradicionālās dziedāšanas īpatnībām.
Stirnienes apkaimē dominē katoļticība, ar saļmēm dzīves laikā ir saistīta gandrīz katra ģimene un dzimta, reti kurās bērēs netiek izpildīts mirušo ofīcijs.
Pēc ģimenes lūguma saļmes tiek dziedātas gandrīz vienmēr, kad ir miris kāds Stirnienes draudzes iedzīvotājs. Tāpat turpinās kopīgā draudzes psalmu dziedāšana Dvēseļdienās un gavēņa laikā par visiem mirušajiem baznīcā un draudzes namā.
Saļmes savā veidā ir dziedinošs pasākums – mierinot personīgos individuālos pārdzīvojumos, kad zaudēts tuvinieks, un piedāvājot vispārēju izlīdzinājumu sabiedrībai kopumā. Lūdzoties par aizmirstajām dvēselēm, karos kautajiem, represijās cietušajiem, kā labdariem, tā pāridarītājiem, ietverot visus mirušos. KZ vertibas_psalmi
“Ja puzurs griežas, tas uz labu”:
Puzuri un to darināšana Jelgavā (pieteicējs: Jelgavas valstspilsētas pašvaldības iestāde “Kultūra”)
Puzuri ir pats populārākais dekoratīvo salmu veidojumu nosaukums. Citi nosaukumi dažkārt apzīmē kādu atsevišķu puzuru veidu ar īpašu konstruktīvo risinājumu: ķisti, kisti, ķisteļi, krīģi, krīži, spurguļi, pūguļi, buzuļi…
Mūsdienās puzurus galvenokārt pazīst kā Ziemassvētku rotājumus, tomēr senāk tos gatavoja no rudens līdz pavasarim un izmantoja arī daudzos citos godos – kāzās, kristībās, bērēs.
Mēdz gatavot ļoti krāšņus un sarežģītus puzurus, bet vienkāršu puzuru pagatavošana ir pa spēkam arī bērniem. Tradicionālos puzurus gatavo no niedru, rudzu, auzu, miežu salmiem. No seniem laikiem par puzuriem saglabājušies dažādi ticējumi.
Ja puzuru piekar virs bērna gultiņas, bērns aug laimīgs un priecīgs, tiek pasargāts no slimībām, ļauniem spēkiem.
Īpaša nozīme puzuros ir kustībai, jo tā ir pati spilgtākā laika izpausme. Ir ticējums – ja puzurs griežas, tas uz labu, ja ne – gaidāma slimība vai nelaime. Svētkos puzuri pasargā māju no ļaunajiem gariem.
Evelīna Bučele, Jelgavas valstspilsētas pašvaldības iestādes “Kultūra” kultūras darba speciāliste, stāsta: “Ir dīvaini, ka puzuru veidošana tikai nupat ierakstīta nacionālo vērtību sarakstā, jo puzurus darina visā Latvijā.
Veidojot pieteikumu, bija ļoti grūti aptvert visas Latvijas ģeogrāfiju, jo, pieļauju, katrai meistarei puzuru darinātājai, katram cilvēkam ir sava ideja, ko viņš tajā ielicis. Latvijā puzuri ir ļoti plaši izplatīti, bet, tā kā mūsu pusē ir lieliska meistare Ausma Spalviņa, koncentrējāmies tieši uz puzuru darināšanu Jelgavas apkaimē.”
Nākamā gada vasarā iecerēts starptautisks salmu mākslas festivāls “Zīmes un skaņas”, kurā notiks gan lekcijas, gan meistarklases, gan puzuru izstāde. Jau ir noticis šāda festivāla pilotprojekts, tajā piedalījās puzuru darinātāji arī no Lietuvas un Igaunijas, kur puzuri arī tiek darināti no salmiem, bet vizuāli izskatās pilnīgi citādi.
Jelgavā top amatu sēta – tā būs tūrisma centra pārziņā un ir iecerējusi veidot dažādus ar gadskārtām un paražām saistītus sarīkojumus. “Jauna vieta pilsētā ar tradicionālo kultūru saistītiem notikumiem, tradīcijām, paražām, kur sava vieta, domājams, atradīsies arī puzuriem,” saka Evelīna Bučele.
Zolīte – no agras jaunības līdz sirmam vecumam:
Prāta spēle zolīte (pieteicējs: Latvijas Zolītes federācijas jaunatnes nodaļas vadītājs Mārtiņš Plēsums)
Ieraugot zolīti nacionālo vērtību sarakstā, daudzi izsauktos: kā, azartspēle un nacionāla vērtība?
Mārtiņš Plēsums, Latvijas Zolītes federācijas jaunatnes nodaļas vadītājs, tūliņ to atspēko: “Juridiski pēc likuma zolīte nav azarta spēle! Tad jau teorētiski uz naudu varētu spēlēt arī futbolu vai jebkuru citu sporta spēli! Ir prāta un ir veiksmes kāršu spēles. Zolīte ir prāta kāršu spēle. Jo, lai uzvarētu, vairāk par veiksmi nepieciešamas labas spēlēšanas prasmes un ass prāts.”
Zolīte tiek spēlēta visā Latvijā un arī diasporā – latviešu kopienās ārpus Latvijas. Zolīti Latvijā spēlē galvenokārt latvieši, bet ir novērots, ka to mēdz darīt arī citu tautību pārstāvji. Zolīti spēlē no agras jaunības līdz sirmam vecumam – gan studenti, gan arī sabiedrībā ļoti pazīstami cilvēki.
Nacionālās bibliotēkas arhīvos var atrast, ka savulaik pašreizējais Valsts prezidents Egils Levits arī piedalījies zolītes turnīrā ārvalstīs, tāpat eksprezidents Guntis Ulmanis aizrāvies ar šo kāršu spēli.
Kad pirms dažiem gadiem Jūrmalā notika Latvijas čempionāts, tajā piedalījās arī pilsētas mērs Gatis Truksnis un citas sabiedrībā zināmas personības. Zolītes spēle var būt ģimeņu, dzimtu un draugu tradīcija. Kopienu veido gan brīvā laika zolītes spēlētāji, gan profesionāļi, kas apvienojušies zolītes klubos.
Zolītes tradīcijas uzturēšanā nozīmīga loma ir Latvijas Zolītes federācijai. Profesionālākie zolītes spēlētāji ir pievienojušies un aktīvi piedalās tās organizētajos klātienes zolītes turnīros. Pēdējos gados liela nozīme zolītes tradīciju saglabāšanā ir tiešsaistes iespējām.
Ir vairāki zolītes klubi, piemēram, Rīgas Zolītes klubs, Rīgas Latviešu biedrības Zolītes klubs un citi.
Spriežot pēc informācijas, kas pieejama rakstnieka un toreizējā Latvijas Zolītes spēles federācijas (dibināta 1996. gadā) priekšsēdētāja Andra Kolberga 1996. gadā publicētajā grāmatā “Zolīte Latvijā un pasaulē”, precīza zolītes izcelsme nav zināma.
Skaidrs tikai tas, ka zolīti Latvijā spēlē jau sen un šajā ziņā senākie apraksti par zolītes noteikumiem fiksēti Emanuela Laskera grāmatā “Kāršu spēles”” (1931. gads), kur zolīte saukta par revelītu jeb zoli.
“Sirsniņbrunci” noaužot:
Zemgales rakstaino brunču aušana stellēs ar velkamo ierīci (pieteicējs: SIA “Austras raksti”)
Kurā Latvijas malā strīpaini, kurā rūtaini, bet rakstaini brunči ir tikai un vienīgi Zemgalē. Tiesa, ar diviem izņēmumiem – viens Rīgai un otrs Rīgas apkārtnei Taurupes pagastam piederīgs. Un audumu šādiem rakstainiem brunčiem var izaust tikai stellēs ar velkamo ierīci.
Ko rakstaino brunču audējām dos šīs prasmes ierakstīšana nacionālo vērtību sarakstā?
SIA “Austras raksti” valdes locekle Aija Mālkalna iesaucas: “Ceru, būs daudz jaunu pasūtījumu! Nupat viens vīrs savai sievai vēlējās dāvināt “sirsniņbrunci”. Man tas tagad stāv priekšā, sanācis brīnišķīgs! Nesen feisbukā pamanīju, ka viena kundze stellēs ar velkamo ierīci bija izaudusi brunčos sniegavīrus, bet mūsu profils tomēr ir tradicionālā kultūra un mēs pieturamies pie tās.”
Zemgales rakstaino brunču veidiem audēju vidū ir izveidojušies savi nosaukumi – “Puķīte podiņā”, “Palmīte”, “Margrietiņa”, “Vēzīši”, “Zvaigznītes”, “Sirsniņas”, “Rozītes” un citi.
“Austras raksti” gatavojas muzeju arhīvos meklēt jaunus rakstus, kas vēl nav publicēti.
“Līdz galam nav noskaidrots, kā radās velkamā ierīce stellēm,” stāsta Aija Mālkalna. “Ar kādām prāta spējām bijuši apveltīti amatnieki, lai ko tādu izgudrotu! Mēs pat neatradām faktu, kā tā ienākusi Latvijā, iespējams, no Skandināvijas, jo muižkungi sūtīja uz Skandināviju savas kalpu meitas pa ziemu mācīties aust.”
Velkamā ierīce ir viegli uztaisāma, bet vajadzīgas stelles ar garāku aizmuguri. Protams, mūsdienās rakstainus brunčus var izaust modernās datorizētās stellēs, rūpnieciski, tomēr, ja vēlamies iegūt tādu rakstaino brunču audumu, kas pēc raksta, auduma struktūras un izmantotās aušanas tehnikas atbilst 19. gadsimta nogalē mājsaimniecībās un amatnieku darbnīcās austajiem audumiem, stelles ar velkamo ierīci ir vienīgais veids, kā to paveikt.
Prieks, ka tautas daiļamata studijas vēlas apgūt stelles ar velkamo ierīci, par šo prasmi interesējas arī jauni cilvēki.
Jelgavas audēji ikdienas saziņā šīs stelles dēvē par pupu stellēm, jo nīškārtu pacelšana, novelkot attiecīgos rokturīšus, atgādina govs slaukšanu.
Ar velkamo ierīci var aust arī cita veida sarežģītus un rakstainus audumus, piemēram, segas un galdautus, bet šie darbi ir vairāk raksturīgi citu novadu amatniekiem. Zemgalē uzsvars tiek likts tieši uz rakstaino brunču aušanu.
Audēja Ilga Madre grāmatā “Aušana” velkamo ierīci apraksta šādi: “Velkamo ierīci lieto, lai izvairītos no lielā paminu skaita, aužot greznus audumus. Velkamā ierīce aizstāj raksta paminas. Velkamo ierīci iekārto gan sviru, gan trizuļu stellēs. Tā sastāv no rāmja un tam piestiprināta dēļa.”
“Danči ir tāda pati vērtība kā tautasdziesma”:
Danču tradīcija Rīgā (pieteicējs: biedrība “Tradicionālās kultūras centrs”)
Latvijā pirmās ziņas par dejošanu, kas dēvēta par lekšanu, rodamas jau 16. gadsimtā. Kopš 19. gadsimta vidus saglabājušās liecības par to, ka dejotas kadriļas, valši, dažādu nosaukumu tautas dejas. 20. gadsimta sākumā dejošana noritējusi zaļumballēs, kāzās, pēc talkām.
Vēlāk arvien lielāka ballēs dejoto deju daļa attālinājusies no tautas deju repertuāra, taču 20. gadsimta 80. un 90. gados danču dejošana Rīgā atdzimusi ar jaunu spēku.
Danču tradīcija Rīgā tādā formā, kā tā izpaužas patlaban, aizsākās 1988. gadā, kad Latvijā pirmo reizi notika starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”, kurā vairākas folkloras kopas savos priekšnesumos iekļāva dančus.
Pēc festivāla folkloras draugu kopa “Savieši” nolēma ik pārnedēļas vienu mēģinājumu atvēlēt dančiem, turklāt šo mēģinājumu ļaut apmeklēt plašākai publikai.
Aizsākās danču vakaru tradīcija reizi divās nedēļās, kuru 1990. gadu vidū pārņēma Danču klubs Valda Putniņa vadībā.
Danču kluba deju vakari bija vienīgie regulārie plašai publikai pieejamie deju vakari Latvijā, uz tiem brauca aktīvākie folkloras kustības dalībnieki no visas valsts. Pamazām veidojās danču klubi un tika organizēti deju vakari Cēsīs, Ogrē, Ķekavā, Rēzeknē, Koknesē, Daugavpilī un citur.
Biedrības “Tradicionālās kultūras centrs” valdes priekšsēdētājs Valdis Putniņš saka: “Dažkārt domā – danči, tie jau tāda lēkāšana vien ir! Taču patiesībā danči ir tāda pati vērtība kā tautasdziesma. Pēc danču iekļaušanas nacionālo vērtību sarakstā ceram, ka būs lielākas iespējas piesaistīt finansējumu, kas vajadzīgs muzikantu atlīdzībai.
Nav jau tā, ka muzikanti spēlē tikai par naudu, bet kļūst arvien grūtāk par viņiem konkurēt. Viena lieta, ja aicina uzspēlēt brīvdabā savam priekam, un cita, ja tajā pašā laikā muzikants aicināts spēlēt koncertā par atlīdzību.
Danču pasākumos ieejas biļetes maksā nedaudz un par to īsti nevaram uzturēt mūsu lielākos sarīkojumus. Vērienīgākais notikums ir danču nometnes, kas notikušas jau astoņpadsmit reizes, parasti vasarās, un nākamajā esam iecerējuši rīkot nometni pie Skaistkalnes.”
Pirms pandēmijas danči notika klubā “Ala”, Rīgas Tehniskajā universitātē, Āgenskalnā kultūras centrā “Rītausma”, bet uz festivāliem sabrauc arī ārzemju viesi.
UZZIŅA
Nemateriālais kultūras mantojums (NKM) ir kultūras piederības, identitātes un pašapziņas avots. Tas ietver sevī paražas, spēles un mutvārdu izpausmes formas, zināšanas un prasmes, kā arī ar tiem saistītus instrumentus, priekšmetus, artefaktus un kultūrtelpas, ko kopienas, grupas un dažos gadījumos – atsevišķi indivīdi – atzīst par sava kultūras mantojuma daļu.
2016. gada 1. decembrī Latvijā stājās spēkā Nemateriālā kultūras mantojuma likums.
Kopš 2017. gada tiek veidots Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma saraksts, kurā 2017. gadā iekļautas sešas nemateriālā kultūras mantojuma vērtības, 2018. gadā – astoņas, 2019. gadā – trīs, 2020. gadā – piecas, 2021. – sešas vērtības.
Latvijas NKM sarakstā iekļautas arī divas vērtības – Baltijas Dziesmu un deju svētku tradīcija un simbolisms un Suitu kultūrtelpa –, kas ir iekļautas UNESCO starptautiskajos sarakstos.
Avots: LNKC
