“Cienīsim arī Latvijas krievu latviešu valodas prasmi un nepāriesim sarunā uz krievu valodu!” aicina Mūrniece 83
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms pāris nedēļām Valsts prezidents sarīkoja valsts valodai veltītu konferenci, turpinot iesākto kursu uz tās stiprināšanu un attīstību. Pasākumā uzstājās arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, kuru aicinu uz sarunu par likumdevēja ierosmēm valodas veselības labā, kā arī valodas kvalitāti pašu deputātu runās.
Valsts valodai veltītā konference izskanējusi, diena kalendārā ierakstīta, tagad jādomā, kā to turpmāk godam svinēsim.
Dienu, kad valsts valoda simboliski tiek celta augstākā godā, bijām pelnījuši jau sen. 15. oktobri kā Valsts valodas dienu šis Saeimas sasaukums iekļāva svinamo dienu kalendārā. Veidi, kā valsts valodu šajā un citās dienās godināt, var būt dažādi. Tās var būt dažādas valodai veltītas konferences, tostarp ar praktisku ievirzi, valodas popularizēšanas pasākumi. Piemēram, rakstot diktātu valsts valodā, kā to dara, piemēram, Lietuvā.
Pie mums arī sešus gadus rudenī notiek pasaules diktāts latviešu valodā – pērn to rakstīja nepilni trīs tūkstoši dalībnieku. Starp citu, vai pati esat izmēģinājusi roku?
Neesmu gan. Lai gan skolas laikā gramatika un interpunkcija man grūtības nesagādāja, droši vien tagad pirms šāda diktāta kādu gramatikas grāmatu es pārlapotu. Valoda ir brīnišķīga sistēma, bet šajā sakārtotībā ir arī brīnišķīgi izņēmumi…
Atgriežoties pie Valsts valodas dienas, būtiskākais, lai tā nekļūtu tikai par formālu ierakstu kalendārā.
Mums ir jādomā gan par pasākumiem, kā svinēt un godināt valodu, gan arī par ļoti lietišķiem soļiem, lai uzlabotu situāciju saistībā ar valsts valodu. Tie varētu būt semināri parlamentā, kur mēs uzklausītu Izglītības ministriju, kas ir atbildīgā par valsts valodas politiku, valodniekus un interesentus, – tā būtu brīva diskusija par valodas situāciju, un tad mēs redzētu, kuri ir tie spēka pielikšanas punkti, jomas, par kurām jādomā vairāk.
Kurus spēka pielikšanas punktus varat nosaukt jau tagad?
Arī parlaments pievēršas valodas jautājumam, 29. oktobrī plānota konference par valodu izglītībā, kurā padziļināti runāsim un raudzīsimies, kāda tur ir situācija.
Kopumā latviešu valodas stāvoklis ir puslīdz labs, jo ir izdevies mainīt attieksmi pret pamatlietām – kas ir nacionāla valsts, valsts valoda un pilsonība –, un šīs pašsaprotamās lietas neviens vairs neapstrīd, kā tas notika pirms desmit gadiem, kad visasākā izpausme bija valodu referendums.
Un tomēr vēl joprojām jūtamas padomju okupācijas režīma rusifikācijas sekas – visasāk darba tirgū, kur nepamatoti tiek prasītas krievu valodas zināšanas, pat ja darba pienākumi to neliek zināt. Sabiedrības apziņā vēl par maz ir nostiprinājusies doma, ka latviešu valoda ir kopējā saziņas valoda visām tautībām, kas dzīvo Latvijā.
Tas ir arī valsti simboliski vienojošs elements. Man nav saprotams, kāpēc Latvijas valsts amatpersonas ar savas valsts iedzīvotājiem oficiālā saziņā, piemēram, intervijās sabiedriskajā medijā runā krieviski. Grūti iedomāties, ka Francijas vai Vācijas augstākās amatpersonas uzrunātu iedzīvotājus arābu vai turku valodā… Latvijā politiķu lauzīšanos pat ne visai veiklā krievu valodā daļa sabiedrības uztver kā pašsaprotamu, taču tā daļa, kuriem tas liekas dīvaini un nepieņemami, vēl ir pārāk maza. Sabiedrības spiediens amatpersonām runāt valsts valodā joprojām ir pārāk zems.
Tas sasaucas ar notiekošo sabiedrībā, ko Valsts prezidents ir nosaucis par servilismu jeb padevību no pašu latviešu puses brīvprātīgi un bez vajadzības situācijās, kur normāli būtu lietot latviešu valodu, pāriet uz citu valodu.
Vienalga, kā to nosaucam, jāsaprot, ka, runājot latviski ar citas tautības cilvēku, kas dzīvo Latvijā, iekļaujam viņu mūsu kopīgās saziņas telpā. Pārsteidzoši labi ir rādītāji, ko apkopojusi Latviešu valodas aģentūra, ka 94 procenti Latvijas krievu pašvērtējumā spēj sazināties valsts valodā.
Tad cienīsim arī Latvijas krievu latviešu valodas prasmi un nepāriesim sarunā uz krievu valodu! Runājot latviski, palīdzēsim uzturēt un izkopt valodas zināšanas! Tiesa, viena lieta ir spēja sazināties latviski, cita – to vēlēties, un joprojām daļā sabiedrībā ir lielas gaidas, ka valsts vara saistībā ar ārkārtas situāciju vai kādiem starpgadījumiem uzrunās vismaz divās valodās.
Ar ko tas saistāms?
Mums vairāk vajag lepoties ar savu valodu! Latviešu valoda ir skaista valoda, tā ir mūsu visu kopīga vērtība. Latviešu valodai ir gan simboliska, gan praktiska valsti vienojoša loma.
Dziesmu svētkos Rīga un visi Latvijas novadi tiek piedancoti un piedziedāti latviešu valodā, taču, kad svētki beidzas, tas pagaist. Simtgades svētku programmas laikā auga mūsu pašapziņa un arvien vairāk izjutām sevi kā latviešus. Svarīgi šo noskaņu nezaudēt.
Man un arī maniem paziņām ir gadījusies negatīva pieredze, ka, ar cittautieti sarunājoties tikai latviski, daži no viņiem kļūst emocionāli agresīvi. Pieņemu, ka tāpēc daudzi latvieši mīļā miera labad sarunā pāriet uz krievu valodu – kuram tad gribas, ka tiec nolamāts. Kādi ir jūsu novērojumi?
Savulaik, kad daudzstāvu mājas kaimiņi mani uzrunāja krieviski, es ļoti laipni un konsekventi atbildēju latviski. Bija nīgras piezīmes, bija, bet ar laiku saprata un jau paši sveicināt sāka latviski – labdien, labvakar! Tad arī aprunājāmies. Ar konsekventu laipnību, labvēlīgu attieksmi var daudz panākt.
Tagad redzu, ka mani pazīst ar visu sejas masku, veikalā kundzes šad tad vēlas pajautāt, kas valstī notiek, bet citkārt informē mani. Gan par valsts lietām, gan ko no tā, kas manā pirkumu groziņā, labāk pagatavot.
Kā Saeimas deputātiem veicas ar latviešu valodu?
Savulaik Saeimā vārda meistare bija Ina Druviete. Sarežģīti salikti sakārtoti un pakārtoti teikumi, divdabja teicieni, vienlaikus ne brīdi nezaudējot runas kopējo pavedienu un rāmo, pārliecinoši skaidrojošo runas manieri! Pa kādam trāpīgam izteikumam vai smalkam jokam arvien bija izglītības ministra Kārļa Šadurska teiktajā, sarežģītās sociālo jautājumu tēmas labi spēja skaidrot Aija Barča. Laba latviešu valoda ir Ilgai Šuplinskai. Šajā sasaukumā Janīna Kursīte-Pakule runā reti, bet ļoti pārliecinoši, arī Raivis Dzintars spēj apvienot emocionālo un racionālo argumentāciju.
Vai pievēršat uzmanību valodas kļūdām? Šad un tad paklausos Saeimas sēdes, un jāatzīst, ka ne visu deputātu valodas prasme vērtējama kā atbilstoša ieņemamajam amatam.
Es dzirdu runātāju valodas kļūdas. Arī savējās… Pārsvarā runas Saeimas sēdē mēdz būt spontānas, retāk – iepriekš gatavotas, runātājs domā par emocionālo un racionālo argumentāciju, kāds debatēs var justies emocionāli aizskarts, cits var uztraukties. Debatētāji mēdz komentēt citu deputātu teikto, un runātājam tribīnē jāspēj ātri reaģēt uz notiekošo zālē, kad atskan pretargumenti un izsaucieni no viena vai otra zāles flanga. Uzmanība tiek novirzīta…
Vai tas ir attaisnojums kļūdainai valodai?
Protams, nav!
Vai visi Saeimas deputāti izturētu pārbaudi pēc augstākā valsts valodas līmeņa?
Gribētos cerēt.
Kā vērtējat valodas lietojumu plašsaziņas līdzekļos, arī tīmeklī?
Lasu un priecājos, ka “Latvijas Avīzē” joprojām strādā korektori. No drukātajiem medijiem arī “Diena” vēl turas. Interneta medijos redzam, ka pieturzīmes ir kļuvušas par kaut ko galīgi neobligātu – var būt, var nebūt, un, ja ir, tad – vienalga, kādas! Sak, labi, ja vispār ir! Mēdz būt primitīvas valodas kļūdas, pati valoda – arvien noplicinātāka.
Savulaik, skolā ejot, latviešu valodas gramatiku apguvu neviļus, kā “blakusefektu”, lasot gan latviešu autoru darbus, gan tulkojumus latviešu valodā. Saprotu, cik grūti klājas šodienas skolēniem, kuri lasa interneta medijus. Portālos un sociālajos medijos rakstītais vārds pie mums nāk ar tik daudz kļūdām, ačgārnībām, un tās arī jauniešiem pielīp. Tāpēc viens no virzieniem, kam būtu jāpievēršas, – latviešu valodas pareizībai interneta medijos, un domāju, ka pie tā arī nonāksim.
Kādā veidā?
Izvirzot noteiktas prasības interneta medijiem arī valsts valodas pareizības jomā. Ja profesionāls korektors ar sarkano pildspalvu šiem tekstiem izietu cauri… Netrenēta acs jau rakstu valodas kļūdas neredz.
Kā vērtējat šā laika valodniecības jaunumu “sadarbspējīgs Covid-19 sertifikāts”, kas man nešķiet veiksmīgs veidojums?
Tas būtu jāvaicā šī vārda izgudrotājiem un ieviesējiem. Es tam īpaši nepiekasītos.
Kas valodā vairāk traucē?
Valodas kļūdas ir bijušas vienmēr. Tas, ka valodas runātāji šīs kļūdas pamana, ir arī laba zīme, jo tas nozīmē, ka ir sapratne par valodas normām. Vienīgi žēl, ka netrenētu acu kļūst arvien vairāk.
Subjektīvi man nepatīk, ka valsts iestāžu valoda saziņā ar iedzīvotājiem kļūst arvien sausāka, birokratizētāka. Mūsu dzīvē ienāk jaunas parādības, teiksim, jūsu minētajam Covid-19 sertifikātam jābūt “sadarbspējīgam”. Ministru kabineta noteikumos var ierakstīt, ko vien grib, bet valodā iesakņojas un nostiprinās tas, ko runātāji atzīst par labu esam.
Man ir žēl, ka šobrīd aiziet Jaunsudrabiņa, Blaumaņa, Brigaderes laiku valodas slāņi, jo, laikam ritot, mainās dzīves reālijas. Dziesmā “Jūriņ’ prasa smalku tīklu” minētā “zēģelīte” daudziem vidusskolēniem kļuvis par nesaprotamu vārdu. Latviešu valodas kontroldarbos viņi atzīmē, ka tas esot kalēja vai cita amatnieka darbarīks. Bet mūzikas stundā vai korī viņi taču dzied “uzvelk baltu zēģelīti, iet laiviņa mirdzēdam’”. Šos vārdus izdzied, izrunā, bet jauniešu apziņā tie neeksistē, ir kā tādi baltie plankumi. Jā, valoda, tāpat kā viss mums apkārt, mainās, ienāk citi jēdzieni un vārdi.
Kas pašai visvairāk ir palīdzējis pilnveidot un kopt valodu?
Grāmatu lasīšana. Rakstītais vārds. Tas vislabāk man ļāvis saprast, cik dažāds var būt izteiksmes veids, cik daudz var panākt, izmantojot dažādus valodas slāņus. Labs rakstnieks liek iegrimt viņa radītajā pasaulē, spēlējas ar domu un valodu.
Un, protams, žurnālista darbs “Latvijas Avīzē”. Krustiņa kungs pieprasīja rakstīt vienkārši, skaidri, saprotami. Bez liekām cakām, mežģīnēm.
Latviešu valodas aģentūra rosina iesaistīties akcijā “Latviešu valoda man ir…” un turpināt šo apgalvojumu. Kāds būtu jūsu turpinājums?
Latviešu valoda man ir veids, kā domāt, just, izteikt sevi, lepojoties, ka esmu latviete.
