Cienījamie ekonomisti un eksperti, mūsu identitāte nāk no lauku sētas un laukiem! 0
Vīri, pie darba ejot, uzrota piedurknes, bet sievas apliek priekšautu, lai nekas netraucē strādāt un lai drēbes tik ātri nenosmērējas. Dokumentālajos kadros par pirmo brīvvalsti šādu ainu ir pa pilnam. Šovasar, gandrīz gadsimtu vēlāk, tieši tā darīja arī Dziesmu un deju svētku rīkotāji un dalībnieki. Nav brīnums, ka viss izdevās lieliski.
Visu panākumu pamatā ir pamatīgs un nepārtraukts darbs. Diemžēl mūsdienu Latvijā nepārtrauktību jauc politiskie kašķi un amatos esošo cilvēku nemitīgā nomaiņa, tas vairo visatļautību un bezatbildību un izļoga pamatīgumu. Ir maldīgi domāt, ka panākumu atslēga slēpjas tehnoloģijās, viss sākas no cilvēka un viss atgriežas pie cilvēka, pat vismodernākās tehnoloģijas ir tikai mūsu rokās ielikts līdzeklis. Šajā sakarā pārdomu vērta ir 11. jūlija “LA” diskusija par naudu un nacionālo identitāti. Vai tiešām Edvarta Virzas “Straumēni” rada ilūziju, ka labklājība var rasties lokāli, mazā mērogā, izolējoties no mums nepatīkamiem cilvēkiem? Piedodiet, cienījamie ekonomisti un eksperti, mūsu identitāte nāk no lauku sētas un laukiem. Tur ir radušās mūsu tradīcijas un folklora, skolas un saietu nami, koru kultūra un tautas daiļamatu māksla, tur meklējamas mūsu dzimtu un valodas saknes. Ģimenei, ja tā grib pastāvēt, ir jāpiekopj zināma izolēšanās no pasaules, par nožēlu pašlaik mēs dzīvojam caurvējā. Imants Ziedonis ir teicis: “Kultūra kā tāda ir saprātīga norobežošanās.” Pareizi darīja mūsu senči, ka nāca kopā talkās un svētkos, bet pārējā laikā strādāja, nevis neskaitāmās sanāksmēs par darbu tikai runāja.
Mēs visi dzīvojam sava laika vēstures ietvarā, no kura pilnīgi izkāpt nav iespējams, tāpat kā nav iespējams apturēt laika ratu. Tiesāt vai idealizēt iepriekšējās paaudzes un Kārli Ulmani un nemitīgi knibināt vaļā vēstures cirstās rētas ir visneauglīgākā nodarbe. Izskatās, ka daudzi ar to noņemas, lai attaisnotu neprasmi piepildīt savas dzīves laiku.
Visa tā jezga ap latu, kopā ar “SC” mēģinot to padarīt par pēdējo neatkarības bastionu, vieniem ir vistīrākais populisms, citiem – labticīga sekošana saukļiem, vēl kādiem – cilvēciski tik saprotamā pieķeršanās mīļajam un pierastajam. Profesore Brigita Zepa saka: “Jāstiprina dzīvošana šodien un tagadnes problēmām. Neaizmirst pagātni, bet izmantot to nākotnes plānošanai.” Jā, jā, neaizmirst un izmantot, un tad “Straumēni” vairs nešķitīs kaitīga grāmata. Starp citu, tieši Latvijas naudas zīmju autoriem vajag uzticēt eiro dizainu, viņi pasaulei parādīs, kādai ir jāizskatās naudai un kāds vēstījums tai jānes. Viņi strādā ar uzrotītām piedurknēm.
Kamēr mēs bezjēdzīgos strīdos nometam zemē laiku un izšķiežam savu enerģiju, vēstures rats turpina griezties un filma rit tālāk. Tas ir viens varens paradokss, ka mēs visi esam gan šīs filmas varoņi, gan arī skatītāji. Priecīgu piedalīšanos un skatīšanos tālāk!
