Cieni sevi un citus? Piesprādzējies! 0
“Priekšējais krēsls mani pasargās, nesprādzējoties ir lielāka iespējamība izdzīvot, ar mani nekas nenotiks,”– tie ir tikai daži no maldīgajiem pieņēmumiem, kuru ietekmē cilvēki nepiesprādzējas, sēžot aizmugurējā sēdeklī. CSDD šobrīd rīko kampaņu “Vari priekšā. Vari arī aizmugurē” – tās uzdevums ir uzrunāt tos 43% pasažieru, kuri, nepiesprādzējoties aizmugurējā sēdeklī, izvēlas apdraudēt ne tikai savu, bet arī līdzcilvēku dzīvību.
“Nesprādzējos aizmugurē. Vienmēr ir kaitinājuši cilvēki, kuri, mašīnā iekāpjot, visiem liek piesprādzēties. Man vienkārši nav sajūtas, ka aizmugurē ir nedroši,” atklāj 27 gadus vecais Aldis no Valmieras. Viņa domu papildina 34 gadus vecā Aija Miezīte, kura, lai gan pašai ir autovadītāja apliecība, ikdienā vairāk sēž tieši mašīnas aizmugurē kā pasažieris: “Bieži nākas lielākā kompānijā doties, piemēram, uz ballītēm – neviens nekad nesprādzējas. Jā, kampaņas, reklāmas, policisti to liek darīt un es it kā apzinos, ka tas nav droši, tomēr es tā esmu pieradusi. Un nekas arī nav noticis. Jaunībā tas likās stilīgi, tagad gluži vienkārši tas ir pieradums, no kura būtu grūti atkāpties.” Kam būtu jānotiek, lai Aija mainītu savas domas? “Droši vien, ka sliktākajam. Kad es tagad par to tā aizdomājos, saprotams, ka paliek neomulīgi.”
Atbildība vai bezatbildība – ieaudzināta
Auto blogeris Kārlis Riežnieks piedalījies CSDD eksperimentā, kur ar nieka 6 km/h pa sliedi tika palaists mašīnas krēsls. Kārlis bija piesprādzējies un labi sajuta drošības jostas nozīmi – pat tik nelielā ātrumā josta palīdzēja noturēties krēslā. Kārlis ir visai skarbs un nosoda tos, kuri nesprādzējas paši un nepiesprādzē savus bērnus, ļaujot tiem dīdīties pa mašīnas aizmugurējiem sēdekļiem. Viņš pat uzskata, ka šādi vecāki savus bērnus ienīst – lai arī cik skarbi tas izklausītos: “Tā ir psiholoģiska problēma. Necieņa pret sevi un pret citiem. Cilvēkus pamatā vada ieaudzināts instinkts izdzīvot. Ja tas nav ielikts šūpulī, tad jābūt ļoti stipram, lai mainītos.”
Kārļa četrgadīgā meita ļoti labi ir informēta par CSDD rīkotajām kampaņām – viņa, tāpat kā citi bērnudārza grupiņas biedri, zina, ka nedrīkst runāt pa telefonu, kad esi pie stūres. Ja to darīsi, pārvērtīsies par zombiju. Jau no mazotnes meitai tiek mācīts, ka ir jāsprādzējas: “Viņa mašīnā vienmēr tiek piesprādzēta. Eksperimenta pēc vienu reizi to neizdarīju – meitai bija bail braukt, viņa sāka raudāt.”
Autovadītājs ar 20 gadu stāžu Ernests piekrīt Riežnieka teiktajam, stāstot, ka šī atbildība vai bezatbildība teju vai tiek pārmantota no paaudzes paaudzē: “Mana ģimene katru reizi, kad iekāpjam mašīnā, bez ierunām, bez liekiem jautājumiem piesprādzējas. Arī tā persona, kas aizmugurē sēž pa vidu. Tāpat, ja kaut kur vedu draugus, nekad nesāku braukt, līdz visi nav droši piesprādzējušies. Tas ir jāmāca visiem – bērniem no pirmajām dienām, un arī tiem, kuri to vēl nav iemācījušies. Tāpēc forši, ka ir tādas CSDD kampaņas. Manuprāt, ļoti uzrunājošas.”
Nepaļauties uz vienu “laimīgo gadījumu”
Par bēdīgu pieredzi stāsta Santa no Jelgavas – viņa reiz cietusi avārijā, pēc kuras viņas skolas laika draudzene ilgi cīnījusies par savu dzīvību: “Mēs mašīnā bijām trijatā – trīs draudzenes, kuras no Jelgavas devās uz Rīgu, lai iepirktos. Sīkumos neieslīgšu, jo ir grūti par to runāt, bet aizmugurē sēdošā draudzene nebija piesprādzējusies. Gluži vienkārši tāpēc, ka šķita – nekas nevar notikt, un arī tas stulbais uzskats, ka priekšējais sēdeklis var izglābt. Sadursme, un draudzene lidoja. Viņa ilgi nogulēja slimnīcā, cīnoties par dzīvību. Paldies Dievam, viss beidzās labi. Man vēl ilgi, tieši tā, kā rāda kampaņās, uz ķermeņa bija koši violeti sarkans jostas nospiedums. Ar draudzeni arī atsvešinājāmies. Nezinu gan, kāpēc, bet reizēm pēc šādām lielām nelaimēm cilvēki meklē vainīgos pat tur, kur viņu nav. Katrā ziņā sekas ir neizdzēšamas.”
Satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis apstiprina, ka ir dažādi mīti, kas rodas no pāris laimīgiem, bet nejaušiem gadījumiem, taču nedefinē situāciju kopumā: “Šādi mīti cirkulē kādās cilvēku grupās. Tāpat kā 5G milzīgais kaitējums, drīzumā gaidāmais pasaules gals vai Lohnesa briesmonis. Man ir 19 gadu pieredze, veicot autotehniskās ekspertīzes, esmu izpētījis aptuveni 3000 ceļu satiksmes negadījumus. Ne reizi neesmu saskāries ar kādu gadījumu, kad drošības jostas būtu kādam kaitējušas, bet ar daudziem nāves gadījumiem bez drošības jostām gan. Ja kādam ir gadījies tapt izmestam no automobiļa negadījuma laikā un veiksmīgi izdzīvot, tas nenozīmē, ka tā veiksies visiem. Tā viena gadījuma piesaukšana ir vienkārši attaisnojuma meklēšana savai rīcībai – tas ir cilvēka dabā.”
Kavēšanās pagātnē – sekas tagadnē
Drošas braukšanas skolas valdes loceklis Edmunds Ozolnieks ir pārliecināts, ka nesprādzēšanās lielā mērā saistīta ar cilvēku attieksmi un nezināšanu, paļaušanos uz to, ka ar viņu jau tas nenotiks: “Diemžēl tā noteikti domāja katrs no tiem vidēji pusotra simta cilvēkiem, kuri ik gadu iet bojā uz Latvijas ceļiem. Ja autoražotāji ir tērējuši resursus un līdzekļus, lai šīs drošības jostas būtu automašīnā un ne tikai lai pasargātu priekšējos krēslos sēdošos, tad tam noteikti ir kāds racionāls izskaidrojums.”
Satiksmes drošības eksperts Irbītis savukārt piemin, ka viens no iemesliem, kādēļ cilvēki nepiesprādzējas mašīnas aizmugurē vai nesprādzējas vispār, ir vēstures aspekts. Respektīvi, daudzi no šobrīd pa Latvijas ceļiem braucošajiem autovadītājiem vēl ir pieredzējuši tos laikus, kad likumdošana neprasīja lietot drošības jostas aizmugurējos sēdekļos, vai arī tās tur vispār nebija ierīkotas: “Līdz ar to daudzu cilvēku apziņā ir iesēdusies doma, ka aizmugurē sprādzēties nevajag. Tas ir gluži vai kā mēģināt pārvarēt tautas apziņā iesakņojušos ticējumu.”
Santa, kura iepriekš cietusi smagā autoavārijā, uzskata, ka ir smieklīgi gremdēties pagātnes atmiņās, un nosoda tos šoferus un pasažierus, kuri savu bezatbildību noraksta uz nostalģiju pēc vecajiem žiguļiem: “Jā, tādi laiki ir bijuši, bet tolaik uz ceļiem bija ļoti maz mašīnu, negadījumu bija nesalīdzināmi mazāk. Cilvēkiem jābeidz meklēt attaisnojumus un jāieklausās reālos mūsdienu gadījumos un statistikā.” Irbītis uzsver divus veidus, kā apgūt zināšanas par šo tēmu, – mācoties no citu un savas pieredzes: “Ja arī kāds ir superlabs autovadītājs un viņš tiešām nekad nekļūdīsies, tas nenozīmē, ka citi arī tādi ir. Satiksmes drošība reti ir mūsu primāro rūpju sarakstā, lielākoties cilvēki ir pārņemti ar cita veida ikdienas problēmām un vieglprātīgi paļaujas uz veiksmi.”
Nesprādzējas 43%
CSDD kampaņas tiek veidotas, balstoties uz statistiku un aktualitātēm, uzsver CSDD sabiedrisko attiecību speciāliste Ieva Bērziņa. Viņa atsaucas uz šajā gadā veikto CSDD pētījumu, kurā tika analizēti automašīnu pasažieru paradumi: “Redzama būtiska atšķirība starp to, kā pasažieri uzvedas auto priekšējā sēdeklī un kā aizmugurējā. Priekšā sēžot, mēs sprādzējamies 86% gadījumu, bet aizmugurē – tikai 43%.
Vien 28% šoferu pārliecinās, ka viņu pasažieri ir piesprādzējušies auto aizmugurējā sēdeklī. Sadursmes brīdī aizmugurē sēdošais var nogalināt autovadītāju, par ko lielākā daļa autovadītāju vispār neaizdomājas!” Bērziņa informē, ka šobrīd tiek veikts kampaņas “Vari priekšā. Vari arī aizmugurē” izvērtējums, kas ļaus secināt, kāda auditorijas daļa ir sasniegta, vai ir saprasts kampaņas vēstījums un vai kampaņas gaitā ir mainījusies pasažieru un autovadītāju uzvedība ceļu satiksmē.
Edmunds Ozolnieks piebilst, ka CSDD kampaņas noteikti ir efektīvas, un ir manāmi uzlabojumi, kopš tās ieviestas, taču vēl ir kur augt: “Latvijas autovadītājus un automašīnu pasažierus nepieciešams vairāk informēt par sekām – varbūt pat ar reāliem stāstiem, kur pēc negadījuma cilvēks ir palicis dzīvs, bet viņa dzīve ir pilnībā izmainījusies… Arī tad, ja aizmugurē sēdošais cilvēks negadījumā gūs dzīvībai mazāk bīstamas traumas, viņš ar sava ķermeņa triecienu noteikti nodarīs būtiskus bojājumus priekšā sēdošajam.
Pats esmu redzējis negadījumu, kur 90 kg smags vīrietis pēc sadursmes bija salauzis priekšējā krēsla atzveltni, bet pats atradās starp stiklu un krēslu. Pašlaik negadījumu samazināšanā ir darīts daudz, taču galvenais uzdevums, lai negadījumu ar traģiskām sekām būtu radikāli mazāk, vēl tikai priekšā. Latvijas ceļu infrastruktūrā ir jāveic būtiski uzlabojumi, kas nepieļautu frontālas sadursmes iespējas.”
Uzziņa
Kāpēc netiek lietota josta?
53% gadījumu pasažieri nesprādzējas, jo jābrauc neliels attālums;
40% pasažieru aizbildinās, ka josta ir neērta, nepraktiska un to ir grūti uzlikt;
22% respondentu nesprādzējas tāpēc, ka pilnībā uzticas autovadītājam;
18% uzsver, ka šoferis viņam nav atgādinājis, ka mašīnā ir jāpiesprādzējas.
Sabiedrības ieradumu maiņa pēc CSDD kampaņas
34% sākuši sprādzēties auto aizmugurējā sēdeklī
19% sākuši izmantot drošības jostas sabiedriskajā transportā
48% reklāmas ietekmē ir aicinājuši piesprādzēties savus automašīnas aizmugurējā sēdeklī sēdošos līdzcilvēkus
Tikai 9% ir palikuši pilnīgi vienaldzīgi pret kampaņas vēstījumu.
Avots: CSDD
