Uldis Šmits: Kremlis uzdod eiropiešiem eksistenciālo jautājumu – vai tu mani cieni? 1
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs nesen Valdaja diskusiju forumā izteica nopēlumu tiem, “kuri Rietumos ir atbildīgi par ārpolitiku” un nesaprot cieņpilnas sarunas nepieciešamību.
Viņš prātoja: “Droši vien mums kādu laiku vienkārši vajadzētu pārtraukt ar viņiem sazināties.”
Visumā laba ideja, bet no Kremļa viedokļa varbūt pārsteidzīgi izmesta. Jo Putina komunicēšana ar Rietumu vadītājiem ir neaizstājams propagandas un Maskavas interešu bīdīšanas pasākums, no kura trūkuma Rietumi diez vai īpaši ciestu. Drīzāk iegūtu.
Cik noprotams, tirāde galvenokārt bija adresēta Eiropas Savienības amatpersonām. Lavrovs ne velti piesauca Urzulas fon der Leienas iepriekš izdarīto un viņa uztverē laikam pilnīgi aplamo secinājumu, ka ES stratēģiskā partnerība ar tagadējo Krievijas varu nu nekādi nesanāk.
Ministrs vēl ieminējās par telefonsarunu ar Žuzepu Borelu un par to, ka “Krievija grib saprast, vai vispār ir iespējams veidot jelkādu biznesu ar ES pašreizējos apstākļos”.
Kas varbūt bija mājiens Eiropā dislocētajam lobiju pulkam sarosīties politiskās skaidrošanas darbā. Lai bizness ritētu savu gaitu. Un, pats galvenais, lai sarunas atkal būtu savstarpējas izpratnes caurstrāvotas.
Pēdējā laikā tādas lāgā nevedas – Borels, lūk, zvana un informē par ES lēmumu ieviest sankcijas sakarā ar Navaļnija indēšanu ar nervus paralizējošu kaujas vielu. Sankcijas ir gluži simboliskas, taču zīmīgas. Tās jebkurā gadījumā nav cieņas izpausme.
Šķiet, Kremļa skatījumā sevišķi svarīga ir dažu galvaspilsētu attieksme, un diez vai to skaitā iekļauta grūti tveramā Brisele ar tās vēl grūtāk izprotamajām Eiropas iestādēm, kurām nepārtraukti jārod kompromisi un jārēķinās ar divdesmit septiņām dalībvalstīm.
Piemēram, ar Baltijas valstīm, ar kurām Maskava politisko dialogu kopš sākta gala nav grasījusies vest. Dodot priekšroku monologam. Zināmā mērā to var attiecināt arī uz visu bijušo t. s. sociālisma nometni, kur īpašu vietu ieņem Polija.
Varšava atsakās atzīt savu vainu par Otrā pasaules kara izprovocēšanu un noveļ atbildību par to uz staļinisko PSRS un nacistisko Vāciju, kuras, noslēdzot Molotova–Ribentropa paktu, mūsdienu Maskavas vērtējumā visnotaļ lietderīgu, vienojās par Austrumeiropas sadali.
Tam, kā zināms, sekoja “baltpoļu” jūgā smokošo lielas daļas ukraiņu un baltkrievu atbrīvošana un attiecīgo zemju pievienošana PSRS. Protams, pēc pašu iedzīvotāju lūguma.
Līdzīgi kā igauņi, latvieši un lietuvieši 1940. gada vasarā pilnīgi brīvprātīgi iestājās Padomju Savienībā. Ar somiem nepaveicās, viņi nez kāpēc, varbūt savas nacionālās aprobežotības dēļ, uzsāka izmisīgu pretestību šim it kā neizbēgamajam procesam.
Tādējādi Putina vai viņa konsultantu vēlme piesavināties PSRS vēstures stāstu ir kļuvusi par juridisku problēmu Krievijā un politisku problēmu Rietumos.
Vēsture arī vienmēr kalpojusi par ieganstu, lai Kremlis uzdotu eiropiešiem eksistenciālo jautājumu – vai tu mani cieni?
Tas tiek vaicāts pirmām kārtām Berlīnei, tad Parīzei un greizu skatienu lūkojoties uz pārējiem. Atbildes ar laiku kļuva arvien atturīgākas, tomēr nepārkāpa Eiropas piekoptās, no Čemberlena ēras aizgūtās nomierināšanas politikas ietvarus.
Pat tad, kad Maskava t. s. maigās varas konceptu aizstāja ar hibrīdkaru, kas aptvēra ne vien “tuvējo aizrobežu”, bet tika vērsts pret Rietumiem kopumā un arī pret pašas Krievijas pilsoniskās sabiedrības pārpalikumiem.
Vienlaikus Putina režīms prasīja cieņas apliecinājumus, vēlams komplektā ar jaunu Jaltas kārtību.
Un, jo uzstājīgāk prasīja, jo sparīgāk mīdīja kājām starptautisko tiesību aktus, tai skaitā dokumentu, ko sauc “Konvencija par ķīmisko ieroču izstrādes, izgatavošanas, uzkrāšanas un lietošanas aizliegumu un ķīmisko ieroču iznīcināšanu”.
Maskavas atteikums izmeklēt un atklāt kārtējā nolūkotā upura Navaļnija indēšanas lietas apstākļus kļuva par sava veida katalizatoru tam, lai Krievijas prezidenta administrācijas cilvēki nonāktu sankciju sarakstā, kur diezgan daudz kas lasāms starp rindām.
Tiesa, Vācija negrib atteikties no “Nord Stream 2” gāzesvada projekta un uzskata par vajadzīgu Kremli iesaistīt Putina režīma izraisīto “reģionālo konfliktu” risināšanā. Taču Rietumeiropa sāk atgūt skaidrāku valodu, un tas zināmā mērā ir pašcieņas jautājums.
