Anda Līce: “Paldies Dievam, ka Krievija ir tik pamatīgi izzagta! Citādi Putina nelietīgais plāns būtu izdevies” 51
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Karš kā jaudīgs prožektors ātri izgaismo visus cilvēka dvēseles nostūrus, mēs katrs iznākam patiesības gaismā, un tad izrādās – daudzi karaļi īstenībā ir kaili. Meli nobrūk kārta pēc kārtas, līdz ar to saasinās pretrunas ne tikai starp atsevišķām valstīm, bet arī to pilsoņiem un starp attiecīgās valsts tautu un valdību, kā tas tagad notiek Gruzijā. Ukraina šajā ziņā ir kļuvusi par lakmusa papīru visai pasaulei. Kara apstākļos būtiski pieaug tādu morālo lielumu kā cieņa un pateicība loma, to klātbūtne vēsturē ir izšķīrusi ne viena vien kara iznākumu.
Sirdsapziņas cilvēki visā pasaulē kopā ar Ukrainu sēroja par leģendārā, 27 gadus vecā brīvprātīgā, jau dzīves laikā valsts augstākos apbalvojumus saņēmušā Dmitro Kocjubailo ar koda vārdu “Da Vinči” bojā eju pie Bahmutas. Viņam valsts atbrīvošanās karš sākās jau 2014. gadā. Neskatoties uz Kijivas apšaudi, no viņa atvadīties bija pulcējies neticami daudz cilvēku.
Pavadītāju asaras liecināja ne tikai par cieņu un pateicību šim skaistajam un drosmīgajam cilvēkam, bet arī par apņēmību, neskatoties ne uz ko, iebrucējiem nepadoties. Varonīga rīcība izraisa ķēdes reakciju. Tādu cilvēku nāve, kuri bauda cieņu un apbrīnu, spēj iedvesmot daudzus citkārt neizlēmīgos. Ukrainā pēc uzvaras viņu vārdā nosauks ielas un laukumus, varbūt arī pilsētas. Būs daudz varoņiem veltītu pieminekļu, lai nākamās paaudzes neaizmirstu cenu, kas par to samaksāta.
Un tagad ielūkosimies greizo spoguļu valstībā – frontes otrā pusē. Karš vienmēr nozīmē postījumus, taču to, kādus morālos postījumus, īstenībā degradāciju, ir piedzīvojusi Krievija, šķiet pasaulē negaidīja neviens. Tagad ir jāsaka: “Paldies Dievam, ka Krievija ir tik pamatīgi izzagta!” Ja tas tā nebūtu noticis, tad Putinam viņa nelietīgais plāns būtu izdevies. Labi, ka starp militāristiem sācies tas, ko sauc par “zirnekļu cīņām burkā”. Klausoties krievu gūstekņu sarunas ar mājiniekiem, brīžiem mati ceļas stāvus.
Daudzi ģimenes locekļi pat atsakās runāt ar gūstā nonākušajiem, jo apjēdz, ka par tiem viņi nesaņems valsts kompensāciju nedz naudā, nedz graudā. Par tādiem izsenis saka – gatavi pārdot tēvu un māti. Tagad viņi pārdod arī savus dēlus. Jau par anekdoti ir kļuvis Krievijā tik populārais sauklis: “Krievi savējos nepamet!” Un kā vēl pamet gan kritušos, gan ievainotos, tāpēc arī šī kara upurus nekad nevarēs saskaitīt. Īpaši amorāli ir patriotisma uzsildīšanai bērnudārzos un skolās rīkotie pasākumi. Tie liecina par to, kāda “brīnišķīga” nākotne gaida nākamās paaudzes.
