Cieņa pret latviešu valodu – lielvalsts diplomātu politika 0
– Kā jūs sauc? – Debija Robertsa. – Kā jums iet? – Paldies, labi! Tāds dialogs varētu būt latviešu valodas mācību grāmatā, kas domāta cilvēkiem bez priekšzināšanām latviešu valodā.
Bet šoreiz tas norit ASV vēstniecībā Latvijā, kur skolotāja Marika Hudobkina vada latviešu stundu ASV divpusējo attiecību atašejam Endrjū Robertsam un viņa dzīvesbiedrei Debijai. Trešais students šajā reizē nav ieradies, jo viņam ir neatliekami darba pienākumi.
“Suši” un “seši”
Studenti valodu mācās ieinteresēti un ātri, bet skolotāja, atbildot uz jautājumu, paskaidro ne vien vārdu nozīmes, bet arī ietver tās Latvijas kultūras kopainā. Piemēram, kad Debija stundas sākumā vaicā, ko nozīmē vārds “augstskola”, kuru viņa dzirdējusi radio sludinājumā, Marika raksta uz tāfeles tulkojumu angļu valodā un arī skaidro, ka Latvijā par augstskolām sauc universitātes, institūtus un akadēmijas. Kā piemēru viņa min “Mākslas akadēmijā studē mākslu”, un Debija priecājas, ka tagad zinās – angļu “art” latviski ir “māksla”, un nosaukumu “mākslas skola” viņa jau ievērojusi, braucot pa ielu.
Mācot skaitļa vārdus, Marika ņem palīgā asociācijas ar pazīstamiem angļu vārdiem, piemēram, “trīs” var viegli atminēties, ja atceras angliski “trees” (“koki”), ko izrunā līdzīgi. Savukārt vārdu “seši” vieglāk iegaumēt, ja atceras par japāņu ēdienu “suši”.
Debijai un Endrjū stundas notiek divas reizes nedēļā. Cik vārdus viņi jau zina? Debija skaita – zinot ēdienu nosaukumus, jo tiem pievērš uzmanību iepērkoties, tāpat viņas vārdu krājumā ir “spēlēt”, “domāt”, “lasīt” un tamlīdzīgi vārdi, ar kuriem var stāstīt par ikdienas norisēm.
Kāda ir motivācija iemācīties valodu, zinot, ka Latvijā būs jāpavada neilgs laiks – gads vai divi? Debija atbild, ka vēlas komunicēt ar ļaudīm šeit, – ir taču labi, ja var pārmīt kaut dažus vārdus ar cilvēku, kurš piegādā “Venden” ūdeni, tāpat ar pārdevēju veikalā.
Viņa piemin situāciju mājas dizaina lietu veikalā, kad teikusi pārdevējai: “Man patīk pulksteņi” un tālāk sarunājusies žestu valodā, rādot, kuru no tiem vēlas iegādāties savai virtuvei.
Marika Hudobkina māca valodu nelielās grupās, kas izveidotas atbilstīgi trim zināšanu līmeņiem – cilvēkam vai nu jāsāk no pašiem pamatiem un tad jāturpina tālāk, vai arī iespējams sākt ar augstāku līmeni, ja diplomāts pirms ierašanās Latvijā jau mācījies latviešu valodu ASV ārlietu dienesta institūtā.
Pozitīvs noskaņojums
ASV vēstniece Latvijā Džūdita Gārbere, kura šeit ir jau trešo gadu, latviski runā labi, lasa avīzes latviešu valodā un nesen Latgalē latviski sniedza interviju vietējā televīzijā. Marika stāsta, ka Latgales brauciena laikā vēstniece iegaumējusi iepriekš nedzirdētu vārdu “spelgonis” un nākamajā dienā valodas nodarbībā tam meklējušas precīzāko tulkojumu. Tāpat pasniedzēja reizēm nodarbībās atskaņo latviešu dziesmas, un tad jāskaidro tādi mazāk lietoti poētismi kā “dzelme”.
Lielu daļu panākumu valodas apguvē nosaka vēlēšanās un motivācija, un tā studentiem ir stipra.
Atbilstīgi ASV vēstniecības politikai diplomātiem ir jāapgūst tās zemes valoda, kur viņi strādā, jo valodas zināšanas ļauj tikt ļaudīm tuvāk. Simboliski runājot, it kā atveras durvis, kas ļauj labāk izprast Latviju, tās iedzīvotājus, kultūru. Savukārt latvieši tā izjūt cieņu pret sevi un ieinteresētību un saskarsmē kļūst pozitīvāk noskaņoti un atvērtāki.
Marika stāsta, tā kā angļu valodā nav mums pierastās atstāstījuma izteiksmes – “viņš esot gājis, viņa esot darījusi to un to”, reiz studenti sprieduši, ko par mūsu tautas raksturu liecina tāda aptuvenība runā…
“Mums ir cita metode”
ASV ārlietu dienesta institūtā māca pavisam 70 valodas, toskait arī latviešu valodu. Diānai Brantei ir ilga skolotājas pieredze, kā dažos mēnešos studentiem iedot izpratni par latviešu valodas struktūru un iemācīt aktīvi lietot vismaz divus tūkstošus latviešu vārdu.
Ar Diānu un viņas studentēm Deboru Milleri un Elenu Hensli sarunājos ASV vēstniecības videokonferencē, brīdī, kad viņām Vašingtonā bija rīts, bet Rīgā jau četri pēcpusdienā. Diplomātes D. Millere un E. Hensle Rīgā ieradīsies vasaras vidū, D. Millere kļūs par politikas un ekonomikas nodaļas vadītāju, bet E. Hensle būs politikas un ekonomikas jautājumu padomniece ASV vēstniecībā.
Zinot, ka, svešvalodu mācoties, parasti tiek ieteikts sākt lasīt bērnu grāmatas, kur katras lappuses tekstā ir ne vairāk par pieciem sešiem nepazīstamiem vārdiem, pajautāju, kādas grāmatiņas pasniedzēja iesaka. “Nē, nē, mums ir cita metode!” teic D. Brante.
“Nesākam ar vienkāršiem vārdiem, bet gan ar sarežģītām lietām, simboliski sakot, it kā ieejam dziļā mežā un tad pamazām nākam ārā. Studentes iepazīstinu ar laikrakstu un žurnālu tekstiem, tā, lai viņas spēj uztvert, piemēram, Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča rakstīto.” D. Brante uzsver – diplomāti ir cilvēki ar augsti attīstītu intelektu un spēj īsā laikā iemācīties daudz.
Katru dienu iepriekš apgūtais vārdu krājums tiek aktivizēts, un ik reizi galvā jāiedabū kas jauns, piemēram, jāiemācās locīt lietvārdus. Visgrūtāk esot locīt sestās deklinācijas lietvārdus – “acs”, “zivs”, “govs”. Lai iemācītos lokatīva locījumu, dziedājušas dziesmiņu “Kur ir mana lidmašīna?”. Stundās jāievēro nerakstīti noteikumi – nedrīkst kritizēt vai smieties par otra nezināšanu, pat ja skolotāja secina: “Šodien tu esi kļūdu fabrika!” Dažkārt, kad studentes jūtas no jaunās valodas bagātību iegaumēšanas apmulsušas, pasniedzēja atslodzei parāda sirsnīgo animācijas filmiņu “Ezītis miglā”. Tad viņas, labdabīgi pasmaidījušas, ka valodas apguvē jutušās kā “ezīši miglā”, pievēršas nākamajam tematam. Labākais stimuls ir redzēt progresu savā svešvalodas prasmē, apjaust – “o, cik labi – ziņu tekstu jau spēju saprast”. Diāna Brante saka – lai izprastu latvieša būtību, jāzina, ka viņš ir cilvēks, kas īpaši izjūt tuvību dabai, tāpēc māca studentēm dabas parādību, dzīvnieku, putnu, koku vārdus. Īpaši jāpatrenējas, lai izrunātu tādus vārdus kā “čiekurs”, “ķekars”.
Vai diplomātes jau tagad, vēl Amerikā būdamas, meklē vidi, kur skan latviešu valoda? Diāna Brante apliecina – jā, kopā bijušas pasākumos Latvijas vēstniecībā ASV un Amerikas latviešu apvienībā, tāpat apmeklēti dievkalpojumi latviešu celtajā Rokviles evaņģēliski luteriskajā baznīcā.
Debora un Elena piebilst, ka mācīties motivē vēlme Latvijā sarunāties ne vien ar nozaru profesionāļiem, kas prot angļu valodu, bet arī citiem cilvēkiem, ar kuriem iznāks tikties. Diāna studentes iedrošina – latvieši, novērtējot, ka cilvēks cenšas runāt viņu valodā, ir labestīgi un pretimnākoši.
