Ciemos skaistā Piebalgas mājā, kur saglabāts viss senatnīgais 6
Arhitekts Māris Kārkliņš ar ģimeni brīvdienas pavada Jaunpiebalgā. Laika gaitā atjaunojuši 1902. gadā celtu māju, saglabājot visu vēsturisko. Tā ir tik patiesa un laba – īsts senās būvniecības piemineklis. Un piemineklis arī jauno saimnieku saprātīgai un cieņpilnai attieksmei pret vērtīgo.
Kad nogriežamies no lielceļa, tālāk ceļa nav un pāri pļavām sākas autorodeo! Sekojot Māra Kārkliņa džipam, laimīgi tiekam pāri visām dangām. Dodamies kalnup, un – jā! Tā tik ir vieta! Māja pašā kalna galā, lejā – ezera gludais spogulis zaļu mežu ietvarā, un klusums tik pilnīgs, ka to var sajust gluži kā vielu. Tajā tikai putnu dziesmas, kādas bites sanoņa… – Jā, te ir pasaules mala, paradīze, – Kārkliņš piekrītoši pamāj.
Pie mājas paceltais Latvijas karogs neplīvo – laukā valda sinoptiķu kārtējais brīdinājums – stiprs karstums, bet, pārkāpjot mājas slieksni, ir tik patīkami vēss. Un ir vispār tik patīkami… Kas rada šo labo auru? Drošības sajūta pamatīgi celtā mājā, dabiskie materiāli, neitrālās krāsas, lakonisms telpu iekārtojumā. Te acis atpūšas un prāts nomierinās pēc nemitīgās joņošanas. Te neredz mūsdienu laiskuma pavadoņus – mīkstos zviļņus un TV. Protams, ir elektrība, aukstais un karstais ūdens un bijušajā lopu virtuvē iebūvēta pirtiņa. Ir arī dators un ar bezvadu interneta iespējām no šejienes var sarunāties ar visu pasauli.
Modernās labierīcības nav sabojājušas veco māju. To atjaunojot, lietoti materiāli un detaļas, no kādiem māja reiz būvēta. Māja ir vienstāva guļbūve ar gludiem pakšiem, no iekšpuses un āra horizontāli apšūta ar spundētiem skujkoku dēļiem. Dēļu grīdas un dēļu griesti. Lielākā daļa iekšdurvju un ārdurvju ir vecās. Koka gropes logi izgatavoti pēc veco logu parauga. Verami ārlogi, ieliekami “ziemas logi”. Jumta segums – apses skaidas. Vidēji lielās jumta pārkares aizsargā sienas no nokrišņiem, nodrošina ēnu vasarā un saulīti ziemā. Logiem pierīkoti slēģi. Logu attiecība pret kopējo būvmasu, augstais jumts dod vecajai Piebalgas saimniekmājai to mieru un majestātiskumu, kuru sajūtam, to ieraugot un tajā ieejot.
Mājas apkārtne ir dabiska, milzu ozolu, liepu un kļavu ieskauta. Reljefs nav speciāli līdzināts. Dienvidpusē neliels ogulāju dārzs. Šur tur kāda kupla lazda.
Bet kā Kārkliņi savulaik izvēlējušies atjaunot tieši šo māju? Saimes istabā pie sienas mājas cēlāja Jāņa Gulbja fotogrāfija. Viņš ticis pie turības, iepērkot aužamo materiālu, dodot vēveriem to aust un vēlāk pārdodot noausto. Bijis četru māju īpašnieks. Šo māju pēc “vācu modes” novēlējis nevis vecākajam, bet jaunākajam dēlam, kurš to mantoja 1938. gadā.
1982. gadā Kārkliņu ģimene uzzināja par puspamestas mājas eksistenci un vēlā novembrī atbrauca to apskatīt. Sajūsmināja vieta – dižozolu ieskauts uzkalns neliela ezera ziemeļu krastā. Pati ēka bija samērā skumīgā skatā, tomēr arhitektu acs saskatīja, ka bojājumi ir tikai virspusēji. Priecēja ēkas augstais pamats, taisnās sienas un varenais jumts.
– Māja stāvēja vaļā. Tajā nebija ko zagt. Saimnieks bija devies nezināmā virzienā, tomēr reizēm mājās uzturējās. Viņu satikām ar kaimiņu palīdzību, kuri piezvanīja, ka vecais vīrs pārradies. Atbraucām. Durvis ciet, tātad saimnieks mājās. Drīz viņš parādījās. Runājām gan šā, gan tā. Bail bija prasīt galveno jautājumu, ja nu atsaka, tad ilgā gaidīšana un pēdu dzīšana būtu vējā. Bet Gulbis uzreiz priecīgs – kā tad, ka gribot māju pārdot! Te, fotogrāfijā, var redzēt, kāda tā māja tolaik bija. Jā, darbs mazliet ir ielikts, – pieticīgi par lielo darbu teic Māris Kārkliņš. Viņš priecājas par ēkas stingro konstrukciju, skaidro plānojumu, augstajiem pamatiem un iespaidīgo jumtu – te bija vērts pūlēties! Izvadā mūs pa istabām, kuras anfilādes veidā seko cita citai. Lūk, saimnieku istaba ar krāsniņu. Tālāk saimes telpa, kuru piesildīja plīts un maizes krāsns. Virtuves daļā griesti bijuši melli kā velli. Tālab atraduši krāsu “Antracīts” un pārlaiduši visiem griestiem pāri, lai abas daļas būtu vienādas. – Grīdas ne slīpējam, ne lakojam, tikai pa reizei mazgājam. Mums nepatīk smalko ļaužu glance, bet gan dabiski materiāli, – arhitekts stāsta un, kad esam mājas tālākajā galā, atver parādes durvju abas vērtnes. Līdz ar āra gaismu mājā ieplūst tveice un paveras skats uz neskartu dabu kā pirms simt gadiem.
Uzziņai:
Ināra un Māris Kārkliņi ir arhitektūras biroja “FORMA” arhitekti un īpašnieki. Nozīmīgākie darbi: Ventspils slimnīcas jaunbūve, Meža skolas rekonstrukcija un jaunbūve Rīgā, “SAMRODE” biroja ēka Ventspilī un citi.
Kopā ar partneriem (SIA “ARHIS”) izstrādāti Latvijas Bankas Rīgas, Daugavpils un Liepājas filiāļu, starptautiskās lidostas “Rīga” jaunā termināļa projekti.
Kopā ar dēliem Kristu un Miku (Hārvarda universitātes pilsētvides dizaina maģistriem) izstrādāti projekti Līgatnes Papīrfabrikas ciemata vēsturiskā centra attīstībai, Staiceles pilsētas attīstības koncepcija, Andrejsalas apbūves projekts un citi. Biroja projekti saņēmuši Latvijas un starptautiskas atzinības.
Arhitekti strādājuši arī Jaunpiebalgai. Zosēnu pagasta “Piekalnēs” izstrādāts un īstenots “Baņutas parka” un operas “Baņuta” muzeja projekts, veikta Jaunpiebalgas Svētā Toma luterāņu baznīcas remonta sagatavošana, darbu vadība un uzraudzība.
Remontdarbu veicēji
Celtniecības un namdaru darbi: SIA “Dziedrs” (Kārlis Apinis)
Logi, durvis: SIA “Kāpieni 96” (Raitis Jēkabsons)
Mērnieku darbi: Stepiņš, Cīrulis
Metālkalumi: Vilnis Vincēvičs
“Skaidu jumts”: brāļi Gavari
