Painteresējāmies, ar kādu laivu viņš dodas zvejā? 1
– Tagad jau vairs nebrauc jūrā ar koka laivām, jo tās ir grūti uzturēt kārtībā. Izmanto no dzelzs vai stiklašķiedras materiāliem veidotas laivas. No jūras vienā braucienā varam izvest krastā divas tonnas zivju. Zveja sākas, tiklīdz pavasarī no jūras pavirzās nost ledus. Pirmos ķeram lašveidīgos – taimiņus. Tad tīklā nāk bute, reņģe, breksis, bet pēc Zvejnieku svētkiem metam mieru, jo tad jūra sāk aizaugt ciet. Iepriekšējā vakarā pirms došanās zvejā palasu internetā laika ziņas un esmu secinājis, ka visprecīzāk tās spēj noteikt norvēģi un čehi. Tāpat esmu pārliecinājies, ka tautas ticējums par to, kāds vējš iepūš Jurģos, tāds pūtīs visu gadu, patiešām piepildās. Šajos Jurģos pūta ziemeļu un ziemeļaustrumu vējš, un tas arī šogad ir valdošais. Mums zvejā viss ir smalki izrēķināts, zinām, cikos svaigajai zivij jānonāk ražotnē uz lentes, lai vērējas var sākt strādāt. Apstrādes uzņēmumiem zivju pietiek, taču trūkst strādnieku, lai gan algas maksā labas un vēl pasniedz brīvpusdienas. Pirms diviem gadiem vienā no ražotnēm strādāja bulgāri – tēvs un dēls. Pēc tam viņi aizbrauca atpakaļ uz dzimteni un par nopelnīto naudu uzcēla māju. Kādreiz piekrastes zvejnieka amats skaitījās prestižs, taču tagad gan jaunos grūti dabūt laivās. Cilvēku ir tik, cik ir, nav no kā izvēlēties. Zivju arī paliek mazāk. Lielākā problēma ir ēdelīgie roņi, kuri zvejas tīklos izplēš logu uz Eiropu. Izskatās, ka mēs ar saviem lomiem esam tiem uzklājuši zviedru galdu. Kad es 1996. gadā sāku braukt zvejā, Baltijas jūrā dzīvoja divi tūkstoši roņu, bet tagad jau savairojušies trīsdesmit tūkstoši, un aiztikt tos nedrīkst. Cilvēkiem liekas, ka ronītis ir tāds mīļš dzīvnieciņš, taču, kad tie uzbrūk zvejas tīkliem, tad man vienā rāvienā ir saplēsti 20 eiro. Otrs lielākais ienaidnieks ir jūras grundulis, tie ir spējīgi vairoties paši ar sevi. Šīs rijīgās būtnes apēd visu zivij domāto pamatbarību. Krievijā gan ir uzcelts piemineklis jūras grundulim, jo kara laikā tie paglāba cilvēkus no bada. Taču patiesībā tā ir nevērtīga zivs, kura lielākoties tiek samalta zivju miltos, – stāsta Matīss.
Viņš smejoties sevi dēvē par zvejniekšoferi, jo ziemā braukā uz Norvēģiju pēc mencu aknām, kas pēc tam Latvijā tiek pārstrādātas konservos.
– Ja grib ēst maizi ar divām desas šķēlēm, tad jāstrādā arī ziemā. Visiem piekrastes zvejniekiem ir divi darbi. Kāds iet strādāt mežā, kāds stūrē ātrās palīdzības mašīnu, kāds raujas zivju cehā. Mani norvēģu kompanjoni nav prognozējami. Pēkšņi var atskanēt zvans, ka ir mencu aknas, un man jāpošas ceļā. Bijis arī tā, ka mīnus četrdesmit divos grādos esmu Norvēģijā palicis uz ceļa. Es sirdī tomēr esmu zvejnieks. No jūras nevajag baidīties, taču cienīt gan to vajag. Nākot krastā, es vienmēr pasaku paldies Jūrasmātei par to dieniņu un gūto lomu. Zvejā dodamies divatā ar pārinieku, bet jūrā mēs maz runājam, jo abi zinām savu darbu un nav nekas sakāms. Krastā mēs vairāk sarunājamies, – atzīst Matīss.
