Ciemos režisores Ilonas Brūveres dzīvoklī. Nu, gluži kā filmā! 3
O, te ir gluži kā filmā! Tāda sajūta pārņem, ienākot režisores Ilonas Brūveres mājoklī. Nupat pārpildītā kinoteātra “Splendid Palace” zālē pirmizrādi piedzīvoja viņas jaunā filma “Tapieris” par leģendāro tango karali Oskaru Stroku (ko atveido Jakovs Rafalsons un Gints Grāvelis). Kāds tango skan režisores mājās, ieklausījās žurnāls “Mājas Viesis”.
Šobrīd tas vairs nav tango, bet gan skaista pagājušā gadsimta sākuma melodija no Ilonas Brūveres topošā darba “Dāmu paradīze”. Desmit brīvdabas izrādēs desmit latviešu modes un tērpu mākslinieki pauž savu īpašo redzējumu par Eiropas modes vēstures attīstību laikā no 1900. līdz 2000. gadam. Uz skatuves un lielā ekrāna aktieru un tērpu mākslinieku sadarbībā tapušās izrādes klātienē skatītāji varēs redzēt no 24. jūlija līdz 21. augustam Esplanādē “Rīga 2014” programmā. Kad pārmīti pāris vārdi par darbu, pievēršos mājokļa apskatei. Šķiet, tā nav realitāte – tik daudz neparastu lietu, kas samontētas režisorei vien zināmā secībā, krāsas brīvi un priecīgi izšļakstītas pa sienām vai skapja durvīm, priekšmeti, kas it kā aicina – neuztveriet taču dzīvi tik pārlieku nopietni! Jā, tas viss uzbur brīnumainu gaisotni. Un, protams, Ilona pati kā visas šīs pasaules radītāja un rota.
Jā, man vajag savu pasauli. Dzīvē spēles noteikumiem bieži vien pietrūkst stabilitātes, tāpēc man nepieciešams kas paliekošs – tās ir mājas, kurās vienmēr var atgriezties. Savulaik desmit gadus strādāju Vācijā, tur daudziem kolēģiem un draugiem bija mājas. Bet es nepārtraukti ceļoju no vienas pilsētas uz otru, no viena dzīvokļa uz citu, sekojot darba piedāvājumiem televīzijā vai kino. Minhene, Hamburga, Brēmene, Frankfurte, Ķelne, atkal Frankfurte… Tolaik bija grūti iedomāties, ka man kādreiz arī būs sava māja, es bieži sapņoju par to un toreiz tas likās visai nereāli. Nav dzīvē nekā tāda, ko nevarētu nosapņot, – Ilona stāsta. Jautāju, kam noteikti jābūt viņas mājās. Ciemiņiem, pasmaida Ilona un aicina pie sena, gluži barokāli klāta galda. Mielojoties ievēroju vecmāmiņas tamborēto galdautu, krāsainus traukus un sveces… Nevienam priekšmetam te skats nepārslīd kā nebijušam pāri, bet gan aizķeras un rosina iztēli. Vērojot manu ziņkārību, Ilona stāsta, ka, iespējams, viņai tagad nebūtu tik daudz lietu, ja agrāk nebūtu izdzīvots minimālisms. Pārceļoties no pilsētas uz pilsētu, lai nesarežģītu biežo pārvākšanos, ierasts lietas un arī mēbeles atstāt iepriekšējā dzīvesvietā. Šodien dzīvokļu interjerā Latvijā modē ir minimālisms, Ilona to jau izdzīvojusi un veido sev apkārt košu pasauli. Kāpēc viņai savā tuvumā patīk redzēt krāsas?
– Tās uzmundrina. Iespējams, patiesībā esmu pārāk sentimentāla un apcerīga, bet tam visam nemaz vairs nav laika. Lai sajustu dzīvi, man visapkārt ir vajadzīgs košums, – atzīst režisore. Beidzot saņemu dūšu un saku to, ko droši vien jau desmitiem ciemiņu pirms manis teikuši – viņas mājās ir tāda filmiska gaisotne. Ilona atzīst, ka mans vērojums nav tālu no patiesības. Daudzi šeit redzamie priekšmeti iemūžināti kādā no viņas filmām vai raidījumiem, ne vienmēr gluži priekšplānā, bet bijuši kadrā noskaņas radīšanai. Pašām par sevi šīm lietām nav nekādas vērtības, saka Ilona, tās iemantojušas saimnieces uzmanību, jo saistītas ar konkrētiem dzīves notikumiem. Tas režisori rosinājis Rīgai – Eiropas kultūras galvaspilsētai – piedāvāt Liktens lietu muzeja ideju.
Un šogad šis muzejs, kas apkopo priekšmetus un lietas, kas mums dzīvē ir bijušas svarīgas, vērs savas durvis apmeklētājiem kopā ar citām izstādēm Stūra mājas izstāžu kompleksā. Jā, Liktens lietas…
Lūk, šīs glāzes filmējušās Hamburgā Ilonas filmā “Kaislību nams”, stāstot par Hamburgas muzeju sargu dzīvi, lielais kauss – filmā par tēlnieci Veru Muhinu “Versija Vera”, par ko režisore saņēmusi Lielā Kristapa balvu. To nupat ar slaidu astes vēzienu noglāsta suns Roko, nu īsts aktieris!
