Ciemos pie tulkotājas. Jūlijas Dibovskas recenzija par Silvijas Brices grāmatu “Baigās piezīmes” 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Silviju Brici (1958) reiz Guntis Berelis esot nodēvējis par “vienu no jaudīgākajām latviešu tulkotājām”. Par to apliecina gan iztulkoto un tautās priecīgi palaisto darbu skaits, kas nu jau kopš 80. gadu beigām sniedzas pāri 250 vienībām, gan arī tas, ka viņa mums dāvājusi iespēju ieskatīties latviešu mēlē pārceltajos Franca Kafkas, Ērika Marijas Remarka, Hermaņa Heses, Gintera Grasa un Alfrēda Dēblīna darbos.
Protams, arī daudzu citu autoru pasaulē. Tikmēr tulkotājas pašas dzīve visbiežāk lasītājam palikusi apslēpta – parasti jau nav pieņemts interesēties par tulkotājiem, lai gan viņi dažkārt labprāt dalās ar rutīnas un profesionālu atklājumu prieka detaļām, saglabājot arī savas introvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.
Vieglāk bijis tiem, kas pazīst Silviju Brici sociālajos tīklos, – viņa ar apskaužamu regularitāti publicē slavenu cilvēku dzimšanas dienu datumus, atgādinot sabiedrībai par vienu otru leģendāru personu, kas bagātinājusi cilvēces kultūrpieredzi un šķiet pašsaprotama kā kolektīvais īpašums (iespējams, tulkotājas misija te sniedzas ne tikai pāri valodu, bet arī laika un debesu/elles dimensiju barjerām).
Cik saprotu, arī “Baigās piezīmes” ir rada Silvijas Brices publiskajiem ierakstiem feisbukā, tikai, protams, atlasītas, sakārtotas, rediģētas un veido autobiogrāfisku drumstalu maizi ar valodas pērļu ekstraktu.
Lasot “Baigās piezīmes”, kas patiešām ir atsevišķās rindkopās ietvertas piezīmes, nevis vienlaidus teksts un stāstījums, var nonākt līdz diviem svarīgiem izprātojumiem (man uzreiz jāatvainojas par vēlmi darināt bezjēdzīgus jaunvārdus, bet mani iedvesmoja autores virtuozā spēle ar vārdu nozīmēm un formām): grāmata ir būtiska mūžības kontekstā kā vēsturisks dokuments, ko mums dāvājusi pieredzējusī tulkotāja, literāte, laikmeta lieciniece (un veidotāja), kā arī latviešu inteliģences pārstāve ar lielajiem I un P; šīs piezīmes daudziem šķitīs ļoti specifiskas, un ne katram būs pa zobam atrast maigo, sakošļājamo pusi tēlainām ainām un spontānām sakarībām no Silvijas Brices prāta un vērojumiem, lai gan gluži cilvēcīgi prieki tur ir atainoti pārpārēm.
Piemēram, tulkotājas mīlestība pret saviem kaķiem un dēlu, attiecības ar vīru un riteni, viņas cilvēku, jūras, temperatūras vērojumi agros vasaras rītos liedagā, kas veido taustāmu sižetu ar tēliem, ritmu un varoņiem. Gadās arī smieklīgas vietas, ar kurām identificēsies arī tas, kas Gintaru Grasu nav lasījis: “Sēžam abi katrs pie sava datora klusumā, tikai kaķi kaut kur vemj.” (103)
Kādam būs gluži saprotams tulkotājas it kā šerpais, bet patiesībā dziļi sirsnīgais un izgaršojamais, kā sāļā torte ar nazi griežamais raksturs (vai tulkotājam vispār var būt “viegls raksturs”?), citiem atkal ne pārāk tuvas šķitīs konservatīvas detaļas, kā, piemēram, vārda “nēģeris” lietojums un aizspriedumi pret tetovējumiem.
Turpat arī bezierunu un beziemesla simpātijas pret katoļu vadoni Zbigņevu un regulārie gājieni uz Jauno Rīgas teātri, kas tikai iezīmē tulkotājas plašo, kustīgo un tomēr nofiksēto un neapspriežamo kultūrpieredzi. Silvija Brice, protams, pasaka skaidri, ka labi redaktori arī vairs īpaši daudz neeksistē, jo tiem jāzina avota valoda un kurš tad vairs zina.
Bet visparadoksālākā atziņa skar viņas tulkošanas darbu – lai cik dziļi tulkotājs gremdētu rokas autora asinīs un tekstos: “Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk man liekas, ka tulkojumi no dažām valodām nav lasāmi. T. i., attiecīgo literatūru var lasīt tikai oriģinālā.” (11) Man jau bija tāda nojausma. Bet, tāpat kā Silvijai Bricei koķeti un mūžīgi vajag privātsekretāru, kas sakārto dzīvi un “spēj domāt telpiski” (28), arī lasītājam latviešu valodā vajadzēs šādus vai tādus tulkojumus no svešvalodām, kas sakārto pasaules ainu un spēj domāt lingvistiski nesavtīgi. Šķiet, ka vismaz otrais ir sasniedzams mērķis.
Zināma daļa nostalģijas triecienveidā sasniegs lasītāju nodaļā “Maigais kalendārs”, kurā beidzot uzzinām par Silvijas Brices dzimtas vēsturi, pat ar attēliem, bet ne pārlieku detalizēti. Tās tomēr piezīmes, nevis autobiogrāfija.
Kādā brīdī pat sagribējās visu grāmatu traģikomiski nodēvēt par pašaironīgu (no angļu to iron, ko izrunā “tu airon” un kas nozīmē “gludināt”, piemēram, faktus un iespaidus, tāpat kā autores minēto uzrakstu liedaga smiltīs “I WAS HERE” pamazām nogludina laiks) autobiogrāfijas mēģinājumu – un tas nav nemaz tik slikti, kā izklausās.
Silvija Brice tomēr ir viena no tiem profesionāļiem, kas ienesa latviski lasāmajā literatūrā modernistu darbus, un modernistiem patīk fragmentārisms, dažreiz arī patīk nojaukt ierastos žanrus un ļauties apziņas plūsmai.
Apvienojot to ar nelielu postmodernistisku padejošanu uz pagātnes iespaidu drupām, autore netiecas lasītāju izklaidēt ar sagremojamām anekdotēm (dažreiz tās ir naivas, ne smieklīgas). Drīzāk viņa iemūžina jancīgo, par ko dažreiz nenāk smiekli. Varbūt pat to var dēvēt par tulkotājas mākslas aktu, kamēr ciemiņi dzer tēju.
