Ciemos pie Rundāles pils kalpu ērberģa saimniekiem 1
Vai ir cilvēks, kurš kaut reizi nav izjutis Fausta alkas – “…ja es uz acumirkļa teiktu: tu esi skaists, jel kavējies…”? Droši vien to vēlējušies arī Rundāles pils neskaitāmie apmeklētāji, bet nu nevar jau tur uzturēties bezgalīgi. Tāpēc tik apskaužami ir ļaudis, kas māk paildzināt senatnīgo noskaņu mirkļus. Tiem, kas ilgojas pēc šīs burvības.
Solveiga un Aivars Ikerti Rundāles pils kalpu ērberģi, sauktu par Balto māju, nopirka 1997. gadā. Ēka bija gaužām bēdīgā stāvoklī, bet sienas – no 18. gadsimta, ar rotājumiem, priekšnamā vecā dēļu grīda, tālāk padilušās trepes, pildrežģa mūris jumta izbūvē… Senatnīgais vilinājums bija tik spēcīgs, ka no pārgalvīgā pirkuma nebija iespējams atteikties. Ja tā drīkst teikt, visa ģimene ir mākslas un senatnes ķerta. Saimniecei Solveigai pieder individuālais uzņēmums “Novads”, kas izgatavo arī tautastērpus. Saimnieks Aivars ir mēbeļnieks, bet vecām lietām viņš nespējot paiet garām, dzīvesbiedre joko. Viņa atceras gadījumu, kad meita Laura vēl bijusi Mākslas akadēmijas studente un praksē nokļuvusi Kandavā. Apmetušies pie kāda vīra, kam bēniņos ieraudzījuši 1896. gada pūra lādi. Saimnieks bijis ar mieru to pārdot, aizbraukuši, Aivars sapratis – ar vieglo mašīnu tādu smagumu būs grūti aizvest, jābrauc atpakaļ uz Rundāli. Bet ja nu īpašnieks tikmēr pārdomā?
– Uzstutējām vieglajai uz jumta, vāks vaļā, bet atvedām! – Solveiga smaida. – Kāds tēvs, tāda meita!
Arī dēls Māris piedalījies visos darbos, izmācījies par ekonomistu, bet mīlestība uz senatni likusi iesaistīties restaurācijas darbos gan Rīgas biržā, gan Doma baznīcā, gan Mākslas muzejā. Baltajā mājā viņš rūpīgi seko, lai viss vecais ir saglabāts, bet jaunais to nebojā.
Kas uztur senatnes garu?
Baltās mājas pirmā stāva viesu istabas iekārto kopš 2000. gada. Pamazām, jo vecajai ēkai piemērotu mēbeļu un iedzīves priekšmetu sagādāšana prasa laiku un pacietību, nemaz nerunājot par ēkas kapitālo remontu, kur saimnieki gribēja saglabāt senlaiku izjūtas. Toties viesi ātri vien saprata, ka viņi uzturas un nakšņo vietā, kādas citur nav. Starp citu, Ikertu dzīvoklis arī ir šajā mājā, un interesentu vajadzības viņi uzķer pirmie.
Iepazīstinot ar viesu istabām, Solveiga stāsta:
– Mums te nekāda eiroremonta nav, televizorus istabās principā neliekam. Visām nav arī atsevišķas dušas telpas. Tas jāuztver ar humoru – kamēr viesi izpriecājas par savu istabu – katram tā iekārtota savādāk! – viņiem piemirstas, ka tādu remontu būtu kārojuši! Un katrā istabā ir sava neliela senlietu kolekcija vai kāds atbilstošs sadzīves priekšmets.
Kas tās par kolekcijām? Saimniece smejas:
– Mēs esam no tiem cilvēkiem, kas neko vecu neizmet, līdz ar to viss pārvēršas par kolekcijām!
Kad pārcēlušies uz Balto māju, no Bauskas dzīvokļa atveduši šurp svilpauniekus, kuru jau tad bijis ap simtu. Aivars krājis dzērienu un zāļu pudeles, kurām bieži ir neparasti skaistas formas. Lielajā ēdamzālē prāvs skaits ogļu gludekļu. Par to savs stāsts – kad uzlikuši mājai jumtu, todien tuvākajiem draugiem rīkojuši pusdienas. Kāds uzdāvinājis vecu gludekli, tam sekojuši nākamie, pat kādi poļu tūristi atveduši savējo. Naudaszīmju kolekcija krājusies kopš viesu istabu atvēršanas, tā esot ciemiņu veidota, redzamas banknotes no pavisam eksotiskām zemēm, piemēram, Meksikas, Honkongas u.c. Arī virtuves piederumi – kafijas dzirnaviņas, lampas, pannas, gaļas mašīnas, cepešbļodas – salasījušās jau atjaunotās Baltās mājas laikā. Solveiga rāda kādu retu mantu – ogļu sildītāju gan āra tualetēm, gan gultas sildīšanai, un tādu te ir daudz.
Aplūkojot vien ēdamzāles senlietas, paiet jau labs laiciņš. Garlaicīgi ne pusdienās, ne vakariņās te nevienam nav – nepagūsiet pat īsti visu apskatīt, kad ēdiens jau galdā!
Bet ielūkosimies viesu istabās! Tās sajūsmina ar senlaicīgo akcentu un mīļu košumu. Divvietīgā istabā – Skaistkalnes mēbeļmeistara meitas pārdots skapis, kumode, spogulis. Jau pieminētā 1896. gada lāde, kas šurp ceļojusi no Kandavas. Daži gultu virpotie gali esot no saimnieka vecāsmātes laikiem. Visas dēļu grīdas klāj omulīgi lupatu deķīši – kā mīļās mājās. Varbūt pie jums te sapnī atnāks nekad neredzētie senči?
Saimnieki apgalvo, ka veclaiku mēbeļu kolekcija nav krāta ar nolūku, bet gan katrai viesu istabai tikai piemeklēts kaut kas senatnīgs – gan no dāvinātām, gan pirktām mantām. Aivaram kā jau mēbeļniekam šajās lietās ir galvenā teikšana. Jāatzīst – viņam ir ne tikai lietpratēja, bet arī mākslinieka garša! Patiesībā jau Baltās mājas biznesa pamatdaļa ir šī senatnes saprašana.
Citā istabā – rakstāmgalds, kas izvilkts no kādas garāžas, tagad mazliet atjaunots un solīds, pamatīgāku restaurāciju gaidošs. Te arī pusdienu zvanu kolekcija, dažs viesis apprasoties – kas tie tādi? Uz masīva trauku skapja iekšdurvīm ar zīmuli uzrakstīts, kas tur reiz bijis: Trīs stikla sviesta trauki, Divi cepamie trauki, 8 cukurtrauki u.c. Kurš saplīsis, tas acīmredzot pārsvītrots. Kādi bija tie godu galdi, ko klāja mūsu vecvecmātes – turīgas latviešu saimnieces? Atcerieties, jūs kādreiz to zinājāt…
Ja viesis, iekārtojies savā istabā, vēl nejūtas noguris, var uzkāpt otrajā tāvā. Tur ir molberti, stelles un tā kolekciju daļa, kas ēdamzālē un viesu istabās nesatilpst. Piemēram, te var pētīt svilpauniekus arī no Kanādas, Baltkrievijas, Ukrainas, Varšavas, Venēcijas. Te ir smalkas porcelāna lelles, senas šķēres, suvenīri un vienkārši tautas mūzikas instrumenti no daždažādām pasaules valstīm.
Baltās mājas darbnīcas
Maz ticams, ka tik neparastu viesu māju spētu uzturēt īpašnieki, kas vienīgi algo darbiniekus. Ikertu ģimenē katrs pats arī ir meistars. Gatavojoties Mežotnes pilskalna svētkiem, vietējās sievas iemēģināja aušanas prasmes Solveigas vadībā.
Tautastērpu darināšanā viņa ir neapstrīdama zinātāja. Saimniece stāsta, ka pēdējos gados tautastērpus sev vēlas sagādāt arvien vairāk cilvēku. Rundālniekiem un tuvāko pagastu interesentiem ir, kam prasīt padomu vai arī pasūtīt. Citādi bijis, kad gribējuši iemācīties šūt ādas apavus – Rundāles novada attīstības nodaļa organizējusi lekcijas un nodarbības, uzaicinot Vēstures muzeja speciālistus. Tagad Laura gan pati darina, gan arī citus pamāca izgatavot pastalas, bet visvairāk sekotāju viņai ir keramikas jomā. Kad Baltās mājas darbnīca rīko keramikas plenērus, novada pašvaldība apmaksā māla iegādi un pusdienas tiem rundālniekiem, kas tajos piedalās.
Saimniece stāsta, ka izstrādājuši Eiropas Savienības projektu amatu darbnīcas izveidošanai. Tad arī tapa keramikas darbnīca, ceplis pagalmā, sagādāja datoru, stelles. Protams, ne jau viesiem, vien viņu intereses apmierināšanai, bet gan sava apvidus iedzīvotāju apmācībai, radošo spēku izmēģināšanai. Neviens meistars vai mākslinieks no gaisa nenokrīt. Darbnīca palīdz ko jaunu atklāt pašiem sevī. Un ir lieliski, ja ir tādi Baltās mājas saimnieki, kam ir uzņēmība, pacietība, rosināšana, ticot labam iznākumam. Kaut tā būtu tikai māla pīlīte vai pirmais noaustais bruncis.
Tūristu grupas un viesi
Saimniecei ir diezgan neparasts viedoklis par viesiem:
– Mūsu Baltās mājas viesu istabas nepārtraukti nav aizņemtas, arī kafejnīca nav atvērta cauru gadu, bet tas ir pat labi, jo pretējā gadījumā nekam citam vairs neatliktu laika. Arī domas ir jāsakārto…
Ikdienas rūpju jau tāpat netrūkst. Solveigas uzņēmumā “Novads” šis gads bija īpaši darbīgs, jo notika taču lielie Dziesmu svētki. Bet tas nebūt nenozīmē, ka viesus šeit negaida. Lielākā daļa esot Rundāles pils apmeklētāji. Citi paliekot pārnakšņot, citi ienākot tikai pusdienot kafejnīcā. Vasarā gribētāju bijis tik daudz, ka vajadzējis saimniecības vajadzībām celto māju pielāgot grupu ēdināšanai. Saimnieki ir priecīgi, ka izdevies to uzcelt tādu, ka pat daudziem rundālniekiem liekoties – šī ēka te vienmēr bijusi. Šogad uz Jāņu ielīgošanu jaunajā mājā latviešu spēka vārdus teica profesore Janīna Kursīte, dziesmas skandēja Svitenes folkloristi. Arī Lauras vadītais keramikas plenērs noslēdzās ar cepļa kurināšanu tajā pat Līgo priekšvakarā, pulcējot ne tikai novadniekus. Starp citu, viņas keramika pārstāvējusi novada amatniecību arī Rundāles sadraudzības pilsētā Svisločā Baltkrievijā.
Baltās mājas saimniekiem rūp, lai ceļotāji vairāk zinātu par Latviju. Solveiga pastāsta, kā reiz atvedusi uz Rundāli divus stopotājus – meiteni lietuvieti un poļu puisi:
– Viņi piedalījās kaut kādā stopotāju rallijā, kontrolpunkti bija Elejā un Bauskā. Pa ceļam apjautājos, vai zina, ka tuvumā ir Rundāles pils. Nezinot. Aizvedu uz pili, uz parku, tālāk uz Eleju. Vai man nebija, ko darīt? Bija, bet man gribas parādīt visiem to, kas mums ir vērtīgs un skaists…
Kad Solveiga saka – tūristu grupas un viesi, tas nenozīmē, ka vieni ir izdevīgāki, labāki vai sliktāki.Tas nozīmē tikai to, ka jābūt gataviem sagādāt ērtus apstākļus vieniem un otriem, jaukus mirkļus visiem. Tādus, kas paliktu prātā vēl ilgi. Jā, pie Solveigas, Aivara un Lauras Baltajā mājā gan bija…
{gallery id=”2158″}
