Ciemos pie plēsīgajiem dinozauru pēctečiem Indonēzijas salās 0
Manā priekšā nekustīgi stāv radība, kas, šķiet, tikai nupat izmukusi no Juras laikmeta parka, lai šajos tveicīgajos džungļos uzliktu mani uz kārā zoba – ja precīzāk, tad aptuveni sešdesmit kārajiem zobiem, no kuriem pamatīgākie ir pat divarpus centimetrus gari. Ir neizturami, nospiedoši kluss – kā kinofilmā brīdī, kad labi zini, ka paies vēl tikai dažas sekundes un…
Kā kļūt par drakona upuri
Pēdējos gados es nebūtu pirmais uz kārajiem sešdesmit zobiem uzliktais: droši zināms, ka kopš septiņdesmitajiem gadiem šīs radības kopā nogalinājušas četrus cilvēkus, bet pēdējos desmit gados savainojušas vismaz astoņus. Pēdējais no nogalinātajiem – trīsdesmit vienu gadu vecais zvejnieks Muhamads Anvars, par kuru vietējie stāsta dažādas versijas – vai nu viņš, dodoties pēc cukurāboliem nacionālā parka teritorijā (kur gan nekāda ābolu vākšana nav atļauta), garajā zālē vienkārši uzkāpis virsū zvēra astei, vai arī nokritis no cukurābeles un faktiski tieši rīklē divām radībām, kas viņu tur jau gaidījušas. Šā vai tā – Muhamads kārtīgi sakosts un miris slimnīcā.
Taču vēl traģiskāks bijis gadījums gadu iepriekš, kad astoņus vai deviņus gadus vecais Mansurs bija iegājis nokārtot ne ta lielās, ne ta mazās darīšanas krūmos pie vecāku koka mājeles, kur arī sadūries ar slēpnī sēdošu nezvēru. Vietējie iedzīvotāji vēl tagad atminas, kā sākumā Mansuram izkosts gabals no vēdera un krūtīm, tad zēns saķerts aiz vidukļa un kulstīts kā lupatu lelle, bet pēc tam nezvērs mēģinājis pārkost viņa galvaskausu, sākumā pat nereaģējot uz akmeņu un zaru krusu. Beigu beigās ciematniekiem gan izdevās izraut Mansuru no tūlītējas aprīšanas, taču izglābt viņa dzīvību neizdevās.
Salīdzinoši klusi un mierīgi jau tālajā 1974. gadā šīs radības noēda kādu zviedru tūristu: tās savu laupījumu parasti notiesā visā pilnībā, tā ka pāri palika tikai brilles un fotoaparāts. Uzbrukumu bez letālām beigām bijis vēl daudz vairāk: četrdesmit sešus gadus vecais vietējā nacionālā parka reindžers Meins 2009. gadā piedzīvojis uzbrukumu, sēžot savā uz pāļiem būvētajā mājelē, – nezvērs uzkāpis pa kāpnēm, sākumā ieķēries viņam potītēs, pēc tam – rokā.
Trīsdesmitastoņgadīgajam kokgriezumu tirgotājam Mustamingam Kisvanto šāda pati radība uzbrukusi, kad viņš mierīgi gulējis. 2010. gadā divdesmitgadīgajam strādniekam Augustīnam briesmonis uzbrucis, kad viņš strādājis nepabeigtā bungalo – iekodies viņam rokā, bet Augustīns nav apjucis, vairākkārt iekrāvis tam pa žokli un ticis palaists vaļā. Piedzīvojums pagadījies arī kādai piecu nirēju grupiņai, kurai uz salas nācies atvairīt pat vairākus šo zvēru uzbrukumus.
Vārdu sakot, man tā kā vajadzētu nopietni bažīties, jo vairāk tāpēc, ka tad, ja nu mani te apēdīs, sanāks akurāt kā zviedru tūristam – kopējā nacionālā parka teritorija šeit ir 60 tūkstoši hektāru, līdz tuvākajai apdzīvotajai vietai ir vismaz pusstunda pa džungļu taku, mobilais telefons nedarbojas un visapkārt viss izskatās, šķiet, tieši tāpat kā pirms piecpadsmit miljoniem gadu, kad, staigājot kontinentiem, saskrējās Austrālija un Dienvidaustrumāzija, un šeit atstaigāja Komodo drakonu senči, – jā, runa ir tieši par šīm pasaules vislielākajām un smagākajām ķirzakām, pat trīs metrus garām un līdz 160 – 170 kilogramiem smagām.
“Šeit” – tās ir piecas Indonēzijas salas (ja precīzi – Komodo, Rinča, Floresa, Gili Motanga un Gili Dasami), pa kurām čāpo kopumā kādi pieci tūkstoši šo ķirzaku. Eiropieši tās atklāja tikai 1910. gadā.
Šajās salās, pateicoties autora fantāzijai, bijis arī slavenais reportieris Tintins, kurš vienā no pēdējiem viņa piedzīvojumu aprakstiem kopā ar kapteini Hadoku nonāk mazā, tālā Indonēzijas salā un satiek akurāt šādu te milzu ķirzaku. To ieraugot, Hadoks izsaucas – o, izskatās, it kā tā izsprukusi no ledus laikmeta!
Bet īsti bažīties es tomēr nespēju – jo, pirmkārt, ķirzaka, kaut arī tiešām pamatīga, zobaina, garu, iedzeltenu, šķeltu mēli snaikstoša un acīmredzami nedraudzīga, uz kārtīgu dinozauru tomēr nu nekādi nevelk (varbūt tās priekšteči arī ir bijuši brangāki, taču izrakumi rāda, ka Floresā drakoni ne lielāki, ne mazāki nav kļuvuši pēdējo miljonu gadu).
Vēl vairāk – tā ir divreiz īsāka par slaveno pasaules lielāko krokodilu, 2011. gada rudenī notverto cilvēkēdāju (par bifeļiem nemaz nerunāsim) sešmetrīgo Lolongu, kuru es vēl tikai pirms pāris nedēļām esmu apskatījis Bunavanas ekoparkā Filipīnās (tas nozīmēja lidojumu uz Davao pilsētu, četrarpus stundas autobusā un vēl labu brītiņu uz mopēda, pa ceļam brīnoties, cik ātri apsviedīgie filipīnieši ceļmalās jau izlikuši plakātus, sveicot apmeklētājus “izglābtā Lolonga mājās”), – tas gan bija viens iespaidīgs lopiņš…
Atšķirība gan tā, ka Lolongs Bunavanas parkā plunčājas pa savu baseiniņu, kas atrodas aiz pamatīgas betona sienas, bet drakons – re, stāv man deguna priekšā. Izskatās gan lēnīgs un atslābis, taču grāmatās raksta, kā šis, asti saslējis gaisā, sprintiņu var noskriet pat ar trīsdesmit kilometru ātrumu stundā. Mežacūku vai briedīti gan nenoskries, tas nav drakona spēkos un arī medību metožu sarakstā ne, bet nokarsušu, pagurušu eiropieti? Galu galā, kā vedina domāt arheologu pētījumi, tieši drakoni varētu būt bijuši tie, kas tik ilgi rijuši, līdz beigu beigās aprijuši arī pēdējos Floresā sensenos laikos dzīvojušos lēnīgos pundurzilonīšus stegodonus.
Drakoni un to ēdienkarte
Tas, ka šis drakons ir informēts par manu atrašanos viņa degungalā, neizraisa ne mazākās šaubas: dzirde drakonam ir pavisam vāja, taču redz viņš pat trīssimt metru attālumā (gan ne pārāk labi), un pavisam izcila ir drakona oža. Tomēr, kā var cerēt, viņš manī nesaož savu iemīļotāko barību, jo, tā sacīt, kādu brītiņu mirušas būtnes Komodo drakonam iet pie sirds daudz labāk nekā dzīvas.
Savu iemīļoto barību – maitu – drakons ar žuburoto mēli, kas ir viņa galvenais ožas orgāns, spēj saost pat deviņu kilometru attālumā un arī krietnā dziļumā, par ko savulaik pārliecinājās Komodo salas iedzīvotāji: viņi tik ilgi sodījās par drakonu izraktajiem un notiesātajiem apbedītajiem vectētiņiem un vecmāmiņām, ka beigu beigās sāka tos apglabāt ne vairs smilšainās, bet gan smagnēji mālainās augsnēs un kapu vēl apkraut ar smagiem akmeņiem.
Bet varbūt viņš zina, ka esmu nopietni bruņots? Tiesa, nezinātājam bruņojums varētu izskatīties smieklīgs – vienkārši pamatīga divmetrīga nūja ar kārtīgu zaru stakli galā, taču tas, kā man izstāstījuši nacionālā parka reindžeri, tiešām ir labākais ierocis, ar ko aizstāvēties pret uzbrūkošu drakonu: gluži vienkārši jāmēģina ar šo stakli atspiest atpakaļ virsū nākošā drakona galvu vai kājas, cerot, ka milzu ķirzakai šī nodarbe agri vai vēlu apniks.
Patiesībā ir ļoti svarīgi ķirzakai neļaut jums pat iekost – lai cik nenozīmīgs šķistu kodums. Jo zinātnieki vēl nav tikuši skaidrībā, ir vai nav drakona kodums nedaudz indīgs, taču pilnīgi droši, ka ķirzakas mute ir tik pilna ar dažādām derdzīgām, īpaši ņiprām un vairotiesgribošām baktērijām, ka sakostajam asins saindēšanās ir garantēta. Dabas pasaulē tas nozīmē – drakons sakož bifeli un tad nedēļu valkājas tam pakaļ, kamēr lopiņš no asins saindēšanās beidzot ir pagalam, un tad ir klāt lielās ķirzaku dzīres.
Tomēr esmu visnotaļ atvieglots, kad izrādās, ka es ķirzaku patiešām neinteresēju, tā pagriežas un mērķtiecīgi dodas prom. Ieturot pieklājīgu distanci, es sekoju, un desmit minūšu lēnīgā pastaiga mūs noved vietā, kur pat mans neattīstītais deguns signalizē par drakonmaltītes tuvumu. Tā arī izrādās – noras malā guļ lielākā daļa no beigtas, jau iestāvējušās kazas, un te nu lēnīgais drakons pēkšņi pārvēršas par īstu nezvēru. Jau iepriekš esmu lasījis, ka drakona ieturēšanās – tas nav skats ļaudīm ar vājiem nerviem, un nu ir iespēja par to pārliecināties. Sākumā drakons no kazas ķermeņa izrauj pāris lielus gabalus un tos nesagremotus norij.
Taču tas viņam nešķiet pietiekami ātri, un ķirzaka ķeras pie atlikuma rīšanas vienā gabalā. Kādu brītiņu iet tīri labi, taču kaut kas iestrēgst – un ne vairs šurp, ne turp. Tomēr drakons neapjūk: sak, ja reiz nesanāk pa labam, kamdēļ gan nepamēģināt līķi vienkārši iesist sev māgā, dauzot gar koka stumbru, un ālēšanās ir tik briesmīga, ka šķiet – tūlīt, tūlīt koks būs gar zemi.
Dīvaini, bet fakts – nepaiet ne pārdesmit minūtes, kad no beigtās kazas noriņā nav palikušas pāri pat podziņas un sprodziņas un acīmredzami apaļīgais drakons tusnīgi dodas uz kādu saulaināku vietu (tas nepieciešams, lai siltums veicinātu gremošanu un aprītais kuņģī vienkārši nesāktu pūt). Vismaz pāris nedēļas viņš par ēšanu var nedomāt – ar aprītajām kalorijām pilnīgi pietiks…
Kas sanāk no importēto dabas draugu padomiem
Man, protams, ir izcili laimējies – nevis tāpēc, ka neesmu daļēji vai pilnībā ievietojies drakona māgā kazas vietā, bet gan ar to, ka esmu novērojis šādu ainu. Liela daļa tūristu, kas devušies uz Komodo vai Rinčas salu (tās ir divas vienkāršāk apmeklējamās drakonu vietas), džungļu pastaigās nevienu pieaugušo drakonu vispār nesatiek, nemaz jau nerunājot par mazajiem drakoniņiem, kuri mūža pirmos gadus (pieaug viņi trīs līdz piecu gadu laikā) pavada kokos, jo tā ir drošāk – viņus izdevīgā brīdī labprāt uz kārajiem sešdesmit zobiem uzliek pieaugušie drakoni. Droši garantēta ir tikai drakonu “ligzdu” – vietu, kur drakonmāte ierušinājusi olas – apskate.
Labi, ka vismaz pie nacionālā parka reindžeru mītnēm vienmēr apgrozās dažas lielās ķirzakas, cerot, ka tām kaut kas varētu atlēkt no vietējās virtuves. Pie Rinčas apmetnes virtuvēm slaistās pat drakons ar salauztām priekškājām – mistiskā veidā izdzīvot izdodas arī tam. Taču ķirzaku deguns, precīzāk, mēle, viņas šurp aicina pilnīgi veltīgi: jau kopš deviņdesmito gadu sākuma to barošana ir stingri aizliegta ne tikai tūristiem, bet arī ciematniekiem.
Viss kā vienmēr sākās ar vislabākajiem nodomiem. Vēl ne tik sen drakoni dzīvoja arī Padaras salā, taču tur nav redzēti jau kopš 20. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, malumednieki bija iznīcinājuši visu viņu dabisko medījumu. Tad nu Indonēzijas varas ie-stādes nosprieda – kaut kas ir jādara – un pieaicināja ASV vides aizsardzības organizāciju “Nature Conservancy”, ar kuru saistītā vietējā organizācija “Putri Naga Komodo” ieguva Komodo nacionālā parka tūrisma koncesiju, solot ieguldīt – un arī ieguldot – vismaz desmit miljonus dolāru.
Importēto dabas draugu labā un teorētiski pareizā doma bija – nedrīkst Komodo drakonu pārvērst par mājdzīvnieku, te visam jābūt kā mežonīgajā dabā, lielajām ķirzakām jāsaglabā savi savvaļas dzīvnieku ieradumi un prasmes. Lai tas tā būtu, salās pietiekamā daudzumā jābūt viņu dabiskajam medījumam (tātad vietējiem medības aizliegtas), te nedrīkst vazāties apkārt nekādi salām sveši, ķirzakas apdraudoši dzīvnieki (ciematniekiem tika aizliegts turēt suņus), savukārt drakoniem jāēd tikai tas, ko viņi paši saviem spēkiem nomedī.
Taču dabas draugi kā vienmēr neņēma vērā tādu sīkumu, ka drakoni šeit jau gadu simtiem ir ieņēmuši noteiktu vietu vietējo iedzīvotāju dzīves kārtībā un tieši tāpēc te vispār saglabājušies.
Savulaik bija vesela virkne tabu, kas ciematniekiem aizliedza darīt pāri drakoniem, un arī lielo ķirzaku piebarošana jau gadsimtiem ilgi šeit bijusi svēts pienākums – ciematnieki laiku pa laikam ziedoja viņiem pa kādai kazai (pēdējos desmitos gadu – par lielu prieku tūristiem ar fotoaparātiem un kamerām) un arī atstāja drakoniem nomedīto briedīšu un citu savvaļas dzīvnieku atliekas.
Un nu… vietējie briežus un citus savvaļas dzīvniekus vienalga paklusām medī (kaut, protams, krietni mazāk un retāk), cilvēku nenovēršami kļūst vairāk, drakonu medījuma – pamazām, pamazām, bet tomēr nedaudz mazāk, savukārt ar briežu atliekām viņus neviens vairs necienā. Nākas vien iet uz tik garšīgi smaržojošajiem ciematiem, kur vairs nav suņu, kas krīt ķirzakām uz nerviem, un arī ciematnieku uzstājīgi prasītie pretdrakonu žogi nav uzstādīti. Tā nu ik pa laikam vietējā skoliņā ienāk paciemoties kāda lielā ķirzaka – un tad iestājas ārpuskārtas starpbrīdis…
Kāda nākotne gaida Komodo drakonus?
Vai no šīs situācijas vispār ir izeja? Drakonu nogalinātā Mansura tēvs Džameins kādā vietējās avīzes publikācijā visā vaino neko nesaprotošos “dabas draugus”: “Es nevainoju drakonus sava zēna nāvē. Es vainoju tos, kuri aizliedza mums sekot tradīcijām un barot drakonus. Ja ne viņi, mans zēns vēl būtu dzīvs.” Un – tai pašā laikrakstā atrodams arī tiešām fantastisks “Putri Naga Komodo” pārstāvja skaidrojums – zēnam vienkārši neesot vajadzējis ieņemt pozu, kurā viņš izskatās pēc drakoniem ierasta laupījuma, un viss būtu kārtībā.
Taču viss, protams, nav tik vienkārši. Cilvēku arī šeit neizbēgami kļūst aizvien vairāk un vairāk, un viņi ir gatavi apēst visu, kam vien tiek klāt, un iznīdēt visu, kas tīšām vai netīšām pagadās ceļā šai viņu vēlmei.
Drakoni vēl var justies laimīgi – ja vien nenotiks kaut kas pavisam negaidīts, viņi par nākotni var pārlieku nebažīties, reģiona ekonomika lielā mērā ir balstīta uz tūristu straumēm, kas dodas šurp, lai apskatītu drakonus. Ja sāks iznīkt, gan jau atkal piebaros. Un, ja apstiprināsies aizdomas, ka uz visiem drakonu tūkstošiem varētu būt tikai daži simti mātīšu reproduktīvā vecumā, gan jau tūristu naudas plūsmas vārdā kaut ko izdomās.
Turklāt, par spīti “dabas draugu” pūlēm, vietējo iedzīvotāju attiecības ar lielajām ķirzakām joprojām ir īpašas – drakoni gluži vienkārši ir viņu radinieki, un viss. Jā, šie ģimenes locekļi ir kļuvuši neuzvedīgi, bet tā jau nav viņu vaina – drakoni dusmojas uz cilvēkiem, jo cilvēki vairs nepilda savus svētos pienākumus. Parka reindžeri var ilgi un gari stāstīt par šiem brīnumainajiem dzīvniekiem – gadās, ka tie izveido monogāmus pārus un tā arī nodzīvo sava mūža piecdesmit un vairāk gadus, “apsaimnieko” stingri noteiktu teritoriju, gluži kā ļaudis parasti medī pēcpusdienā, bet dienas karsto laiku pavada kaut kur ēnā, spēj arī atpazīt konkrētus cilvēkus, bet to bērniņi melnajā tirgū maksā vairākus tūkstošus dolāru…
Jā, bet kāpēc tomēr radinieki? Visu paskaidro vietējā leģenda par vīru, kurš apprecējis drakonu princesi, un viņiem piedzimuši divi bērni – cilvēkbērns Gerongs un ķirzakmeitene Oraha. Kad Gerongs izaudzis, viņš mežā saticis briesmoni un jau gribējis to nogalināt, taču parādījusies viņa māte un atklājusi, ka viņi abi ir brālis un māsa. Un šī nav tikai Komodo leģenda – ko līdzīgu man atstāsta dažas dienas vēlāk, kad, piepildījis puikas dienu sapnīti par satikšanos ar lielajām ķirzakām un vēl arī piedzīvojis Labuanbadžo pilsētiņas, iespējams, pasaules skaistākos saulrietus, dodos īstenot nākamo sapnīti – tikties ar ļaudīm, kas vēl 21. gadsimtā pārvadā kravas ar savu pasaulē lielāko burukuģu floti.
Bet tas jau ir cits stāsts, kas kopā ar vēl daudziem būs lasāms augustā klajā nākošajā grāmatā “Dzīvības un nāves Disnejlendā” – par autora ceļojumiem Indonēzijā, Filipīnās, Laosā un Kambodžā
