Ciemos pie jubilāra 0
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā no 11. jūlija līdz 29. septembrim apskatāma muzeja 30. jubilejai veltīta izstāde “Redzēts–Neredzēts–Izredzēts”.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs atzīmē savu apaļo trīsdesmit gadu jubileju. Vispirms vēlos apsveikt visus, kas ieguldījuši savus daudzveidīgos talantus šī muzeja izveidošanā un attīstībā.
Lai novērtētu Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja nozīmi Latvijas lietišķās mākslas un dizaina popularizēšanā, var izdarīt vienkāršu eksperimentu – atrast internetā un periodikā visas izstādes, izglītības pasākumus, starptautiskus projektus un balvas, kas saistās ar muzeja vārdu, un tad pēkšņi iedomāties, ka šīs informācijas nav un alternatīvajā Latvijas vēsturē nekas no tā nav noticis.
Kāds atvieglojums būs apraut eksperimentu un ar milzu pateicību un prieku konstatēt, ka šāds muzejs tomēr mums ir.
Atzīmēt muzeja jubileju ir sarežģīts uzdevums, īpaši ņemot vērā pagājušā gada lielos valsts simtgades projektus. Viena no 2018. gada muzeja skatēm “Tieši laikā” lika akcentu uz Latvijas dizainu gadsimta garumā, bet šoreiz jubilejas izstāde “Redzēts–Neredzēts–Izredzēts” grib pievērst uzmanību pašam muzejam, kas kopš 1989. gada to visu krāj, pēta, restaurē un popularizē.
Muzejs sākas ar krājumu, jo tur glabājas priekšmeti, kas ir galvenā substance, ar kuru tas strādā. Var ilgi stāstīt par krājuma veidošanas stratēģiju, iepirkumu plāniem, dāvinājumiem, krājuma strukturēšanu, zinātnisko izpēti utt. Bet tā vietā labāk vienu reizi parādīt.
To muzejs arī paveicis, uzburot skatītāja priekšā simbolisku krājumu, ļaujot pašiem ieskatīties, iedziļināties un sajust visnoslēpumaināko muzeja garu.
Izstādes scenogrāfija mākslinieka Kristiāna Brektes izpildījumā šoreiz ir maksimāli neitrāla. Stendi, stalažas, plauktiņi, gobelēni karājas tāpat pie sienas – nekādu košu vizuālu efektu.
Tam tā jābūt, jo krājums ir Nirvāna vai Paradīze, kurā nonāk priekšmeti, kas zaudējuši savu funkcionalitāti, misiju kalpot, saimnieku un bieži arī savu stāstu. Var teikt, ka šie priekšmeti ir miruši, bet vienlaicīgi ieguvuši tiesības uz mūžīgu eksistenci muzeja krājumā un tā izstādēs.
Šos priekšmetus var demonstrēt un interpretēt, kā gribas, izlikt apskatei vai atstāt mūžīgā aizmirstībā, veidojot stāstu sajaukt ar citiem vai demonstrēt atsevišķi, pievēršot priekšmetam maksimālu uzmanību.
Muzejs kā dramaturgs veido no priekšmetiem varoņus, kuri dzīvo un spēlē savas lomas tikai izstādes laikā, lai pēc tam noņemtu kārtējo masku un atkal pārvērstos par pakļāvīgu substanci krājumnieku rokās.
Tāpēc izstāde “Redzēts–Neredzēts–Izredzēts” zināmā mērā ir stāsts par to, kā top izstādes, kā no dizaina un lietišķās mākslas priekšmetu milzīgās daudzveidības muzeja speciālisti atlasa vajadzīgo, izkaisot virs lietām interesantu stāstu putekšņus.
Vissvarīgākais, ko var pamanīt šajā izstādē, ir tas, ka trīsdesmit gadu laikā muzejam izveidojies savs skatījums uz Latvijas dizainu.
Šo pieeju simboliski precīzi iemieso Valda Celma kinētiskais ekrāns “Daugava”, kas iznests izstādes sākumā kā manifests. Šis 1974. gada objekts koncentrētā veidā atspoguļo principu, kas nozīmīgs muzejam: atspoguļot modernas tendences un atgādināt par tradīcijām, demonstrēt amatniecības, mākslas un zinātnes harmonisku mijiedarbību, stāstīt par cilvēku un caur viņa darbiem – par dabu, augstu vērtējot dekoratīvajā mākslā un dizainā gan nacionālo pašapziņu, gan progresa internacionālo būtību.
Varbūt kinētiskā māksla šķiet pārāk abstrakta, toties blakus eksponētais pēc Jūlija Madernieka 1924. gada skices austais gobelēns “Staburags” stāsta par to pašu etnogrāfiskā un modernistiskā vektora saplūšanu, par priekšmetu spēcīgu simbolisku vēstījumu, kas gan mudināja pirmskara žurnālu “Sievietes Pasaule” izvēlēties Madernieka darbu par paraugu izšuvumiem, gan 1989. gadā kādu nezināmu personu uzdāvināt šo tekstiliju muzejam atvēršanas dienā.
Izstādē stāsti seko priekšmetiem. Priekšmeti labāk nekā jebkas cits spēj nodot laikmeta garšu nākotnei. Varbūt šīs savas brīnumainās kvalitātes dēļ tie ir tik trausli, ka bez restauratoru rūpēm nespētu saglabāt liecības par mūsu vēsturi.
Tāda ir, piemēram, Jūlija Jēgera vitrāža “Māte ar bērnu”. Novietota apsīdas telpā, tā augšāmcēlusies, pateicoties restauratoru darbam, un tagad caur krāsainajiem stikliem ļauj ieraudzīt mākslinieka, pasūtītāja un, var teikt, visas Latvijas izciestās okupācijas, represiju un kara laika traģēdijas.
Ceļi, kā priekšmeti nonāk muzejā, ir vēl viena plaša tēma ar savu sazarotu specifiku – oficiāli vai anonīmi dāvinājumi (kam “zobos neskatās”), daudzveidīgi rūpīgi pārdomāti pirkumi un pat no citām institūcijām pārņemtie mākslas priekšmeti.
Tā noticis ar Rūdolfa Heimrāta gobelēniem un Edītes Pauls-Vīgneres tekstilijām, kuras šādā veidā 1988. gadā izdevās atgūt no PSRS Mākslinieku savienības krājumiem Maskavā.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs ļoti rūpīgi seko tam, kas šobrīd notiek dizaina sfērā pasaulē,
rīko starptautiskas izstādes Latvijā un atbalsta mūsu mākslinieku projektus ārzemēs. Priekšmeti, kas nes sevī Latvijas dizaina augsto panākumu atblāzmu, arī nonāk muzeja krājumā, harmoniski iekļaujoties daudzveidīgu priekšmetu saimē, no kuras neapšaubāmi vēl ilgus gadus Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs turpinās aust mūsu dzīves nepārtraukto hroniku. Lai izdodas tikpat spoži kā līdz šim!
