Ciemos pie igauņu mednieku stāstu meistara 0
“Es neesmu rakstnieks, tikai rakstu vīrs. Rakstnieki dzīvo Tallinā!” smej igaunis Enns Vaino, kurš gatavojas izdot sava mūža trīsdesmit pirmo grāmatu. Igauņu mednieki var lepoties – viņiem ir savs rakstnieks, jo Enna darbos lielākoties stāstīts par medībām un dabu.
Kopā ar sievu Ingi viņš dzīvo netālu no Latvijas robežas, Vana Rosa ciemā, taču par mednieku kļuvis Sibīrijā, Novosibirskā, kur nonācis pēc Alūksnes karaskolas beigšanas un 23 gadus nodienējis kā gaisa karaspēka virsnieks. Kad atgriezies mājās, ķēries pie rakstīšanas. Igauņu literatūrkritiķis Pēters Kinstlers par Vaino darbiem raksta tā: “Viņam ir savdabīga cilvēciskā vienkāršība un profesionālā pārliecība, kas darbojas kā nepārdurams bruņinieka tērps un ko grezno nepiekāpīgs humors.”
Gada sākumā gadījās būt igauņpusē un apciemot Ennu. Par sarunas tulkojumu pateicība Guntaram Godiņam.
– Vai pēc medībām Sibīrijas plašumos igauņu jakts nešķiet pieticīga?
– Mēs nedzīvojām taigā. Lai nokļūtu līdz mežam, nācās braukt garus gabalus, tāpēc lielas medības nerīkojām un bijām tikai amatieri. Taču stirnas un zaķi tur lielāki nekā pie mums – kad uzmet zaķi mugurā, priekšķepas velkas pa zemi! Kad pēc stirnu medībām Igaunijā pārnesu mājās gaļu, sieva man saka – kas tas ir, cik tad jūs tur bijāt? Tikai četri. Sibīrijas stirna sver ap 57 kilogramiem, bet Igaunijā pat 37 kilogrami ir retums.
– Kā tad ar izslavētajām lāču medībām?
– Vienreiz mani aicināja, bet neaizbraucu. Labi vien bija, jo medības beidzās ļoti slikti – vienu mednieku nošāva. Tas stāsts ir grāmatā.
– Vai rakstāt tikai par paša piedzīvoto?
– Es dabūju faktus, dažādus materiālus un pēc tam taisu stāstus. Rakstu par dabu, ļoti patīk mednieku piedzīvojumi un arī humors. Tā ir mana vājība. Grāmatās par Sibīriju bija mana pieredze.
– Mednieki neprotestē, ka jūs izmantojat viņu stāstus?
– Es nekad neesmu ļaundabīgs, tikai vienreiz uzrakstīju piktu gabalu.
Reiz aizgāju uz medībām kopā ar somiem. Kad atnācu mājās, tūlīt pat visu uzliku uz papīra un kļuva vieglāk. Somi pie mums atbrauc, un ko viņi dara? Tikai dzer! Nākamajā dienā nespēj ne pakustēt, un vienam pat bise pazūd, kādas tur medības! Mūs vēl vainoja par to velna bisi! Somi nedrīkst dzert, tad ir problēmas.
– Taču šņabītis palīdz sarunai.
– Tā ir. Dažs labs skaidrā nesaka ne pušplēsta vārdiņa. Drusku ierauj un tikai tad sāk runāt.
– Kāpēc lasītājiem patīk jūsu grāmatas?
– Ja cilvēks nav kaut ko pārdzīvojis, nevar to aprakstīt. Man vienreiz piedāvāja uzrakstīt grāmatu par Afganistānu, taču es uzreiz atteicos, jo neesmu tur bijis.
Grāmatu raksta tāpēc, lai to nopirktu un lasītu. Es nerakstītu, ja manas grāmatas nelasītu, jo man pašam viss jānopelna, tas ir mans bizness. Mani lasītāji ir mednieki, un Igaunijā esmu vienīgais, kas tik daudz raksta par medībām. Uzrakstīju divas grāmatas arī makšķerniekiem, taču vairāk to nedarīšu – viņi nelasa, tikai makšķerē.
– Vai igauņi savus medniekus kritizē? Mūsējiem vieni pārmet, ka viņi nogalina dzīvniekus, citi atkal baras, ka par maz medī, piemēram, bebrus, mežacūkas.
– Vainīgajam vienmēr jābūt! Citādi nekas nenotiek. Nepatikšanas ar mežacūkām arī Igaunijā nav atrisinātas. Manam kaimiņam, kuram izrentējām zemi, ir tādas problēmas ar mežacūkām, ka pat uzdāvināju viņam bisi. Bet tā jau pati nešauj…
Vienreiz aizgāju uz mežacūkām kopā ar igauņiem un šie man saka – redz, šitas izsalkušais rakstnieks arī medī. Es viņiem sadevu – ne jau desu dēļ eju uz mežu!
– Kāpēc ejat uz medībām?
– Varbūt arī neietu, bet, kad ieraugu, ka cūka rakņājas pa manu dārzu, tad gan dodu virsū. Sibīrijā, armijā, bez medībām nevarēju izdzīvot, jo psiholoģiski jūties kā skrūvspīlēs un pašam bija jāatrod izeja. Man tā bija daba, medības, zveja. Kopā ar sievu gājām vākt ogas, sēnes, riekstus – kāpu ciedru priedēs un kratīju, lai čiekuri birst zemē. Uzrakstīju pat “Sēņu veča pastāstus” – sēņu receptes sibīriešu gaumē un padomus, kā audzēt gailenes. Tā Igaunijā ir ļoti populāra grāmata.
– Tik ilgi bijāt projām no mājām. Vai nenožēlojat?
– Ko es te būtu darījis, ko te redzētu? Taču Sibīrijā redzēju taigu, tādu dzīvnieku un dabas bagātību! Tāpēc varēju sarakstīt grāmatas.
– Vai par latviešu medniekiem jums ir ko teikt?
– Kontakti ar latviešiem kļuvuši vāji. Paši nebraucam uz Latviju tik bieži kā kādreiz, taču esam kaimiņi un vajadzētu satikties.
– Varbūt jāsāk ar medniekiem?
– Kāpēc ne? Skaties, kā Latvijas makšķernieki brauc uz Igauniju. Starp citu, vai tev garšo uha (latviski – zivju zupa)? Man ir ļoti laba Sibīrijas recepte.
