“Rīdzinieki allažiņ ierodas, kad tupeņi nolasīti.” Ciemos pie “Atvašu” mājastēva Alda Lielmaņa 1
Grundzāles pagasta saimniecības “Atvases” mājastēvam Aldim Lielmanim todien bija kartupeļu talka, jo brīvdienās palīgā var atbraukt arī dēls (strādā Cēsīs) un meita (strādā Smiltenē).
Saimnieks sagaidīdams smej, ka rīdzinieki jau allažiņ ierodas, kad visi tupeņi ir nolasīti.
Pie dārza kastēs un pītos metāla grozos gozējas novāktie kartupeļi, bet mēs sētā zem Alda vectēva stādītā ozola zariem pie akas kā pie apaļā galda pārrunājam, kā “Atvasēs” no paaudzes paaudzē Lielmaņi saimniekojuši.
Virs akas vāka izslējies koši zaļš rokas ūdenspumpis – lai arī mājā ūdens tiek piegādāts ar elektriskā sūkņa palīdzību, saimnieks spriež: “Ja nu pēkšņi pazūd elektrība, kā tas laukos gadās, tad pie ūdens šādi tiek vienmēr. 2005. gadā, kad bija lielā vētra, trīs dienas nodzīvojām bez elektrības.”
Stāstot par dzimtas mājas pirmsākumiem, Aldis min, ka vectēvam zemi piešķīra 1925. gadā. Pēc gada jau bija uzcelta kūts – visi zemnieki sāka ar ražošanas “māju”, lai lopiņiem ir jumts virs galvas, – pēc tam tapa māja un pārējās ēkas (1929. gadā labības šķūnis, 1930. – pirts, 1931. – malkas šķūnis, 1935. – klēts, 1940. gadā – pagrabs).
Padomju gados govju kūti nacionalizēja kolhoza vajadzībām, pašiem palicis tikai zirgu gals. Kad jumti un līdz ar to ēka gāja postā, bija vajadzīga pārbūve – 1976. gadā uzcēluši mazu kūtiņu, jo tolaik atļāva turēt tikai vienu gotiņu, teli un kādu cūciņu.
Pēc tam “pielipinājuši” vēl un vēl kādu ēkas fragmentu, līdz tagad kūts ir tādā pašā apjomā kā pirmssākumos. Tagad tur, protams, savu vietu ieņēmuši arī mūsdienu ripojošie zirgspēki – garāža iekārtota kādreizējā piena dzesētavā.
Zemi (24 ha) vectēvs Ernests Lielmanis dabūjis no mācītājmuižas, kuras drupas vēl redzamas koku ieskautajā uzkalnā. Māja celta sausākā vietā uzkalniņā, kamēr zemākā sētas vietā bijis teju vai purvs – Aldis atceras, ka abi ar māsu lēkājuši pa ciņiem kā pa kamieļa kupriem. Iekopjot zemi purva malā, vectēvs ievērojis, ka kociņu atvases spītīgi augušas, tāpēc arī nolemts mājas saukt par “Atvasēm”.
Aldis stāsta, ka senči bijuši vienkārši ļaudis: vectēva tēvs strādājis par kalpu, vectēvs netālajā Rauzas muižā – sākumā par puspuisi, tad par puisi, līdz iekrājis naudiņu gotiņai un varējis izveidot savu saimniecību.
“Vectēvs bija apvienojis trīs lietas vienā: mājas iesvētību, savu dzimšanas dienu un kāzas,” smej Aldis.
“Tas notika 1930. gadā, lai gan māja bija uzcelta jau 1927. gadā.”
Aldis Lielmanis “Atvasēs” dzimis un audzis, vienīgi dienesta laikā bijis prom no mājām. Pēc dienesta strādājis Grundzāles padomju saimniecībā un palīdzējis vecākiem. Māja gan toreiz atradusies kā uz saliņas – viss bijis aparts līdz pakšiem, lai pabarotu plašo padomju tautu, Aldis atceras.
Pēc atmodas gadiem centušies atgūt agrākās ēkas un zemes platības, kas izrādījies gana sarežģīti ar garu tiesāšanos, piemēram, klēts atradusies padomju saimniecības teritorijā, arī šķūnī bijusi kombikorma noliktava.
Atgūtajā kūtī daudzus gadus audzēti mājlopi – vecāki, aizejot pensijā, labprāt to uzņēmušies, turklāt māte iepriekš bija strādājusi par zootehniķi. Aldim tas bijis vairāk kā hobijs, pēc vecāku aiziešanas mūžībā sapratis, ka vienam tas nerentējas, tāpēc pirms četriem gadiem ganāmpulku likvidējis.
Viņš jau 24 gadus strādā kokapstrādes uzņēmumā Launkalnē, bet brīvajos brīžos, lai neierūsētu, dejo Grundzāles tautas deju kolektīvā “Rieda”.
Izkustēšanos, protams, nodrošina arī visi darbi saimniecībā, vasarā īpaši daudz laika paiet pļaujot, jo negribas, ka teritorija aizaug. Lai arī zemniekošana ar siena sagatavošanu “Atvasēs” vairs nenotiek, tomēr katru gadu goda lieta esot sakraut Jāņu siena zārdu, pēc tam Aldis gubiņu aizvedot kaimiņu lopiņiem.
Tāpat arī tiekot ievērota tradīcija Jāņu kalnā kurināt Jāņu ugunskuru.
To arī tagad var redzēt pāri ceļam iepretī sētai. Turklāt uzkalna nogāzē ir izpļauts mājas vārds “Atvases” – katrs burts esot četrus metrus garš, lai iztālēm var labi saredzēt. Brālēnam Aldis piesakot: “Tu tik reti atbrauc, tāpēc skaties, lai zini, ka patiešām esi atbraucis īstajā vietā!”
