Ciemos pasakaini skaistā dārzā Siguldā, kura saimnieki ir kopā jau 65 gadus 3
Kas kops mūsu dārzu, kad paši vairs to nejaudāsim? Kamēr spēks kaulos, mēs par to nebēdājam. Bet tad pienāk laiks, kad katra noliekšanās rada sāpes mugurā, kājās. Taču atteikties no dārza ir tik grūti, jo pie skaistuma cilvēks pierod ātri. Kā pabarot vilku, neupurējot tam kazu, var pamācīties no siguldiešiem Elvīras un Oļģerta Manekiem.
Ierodoties Siguldā skaistajā Maneku dārzā, trāpu tieši jubilejā: Elvīrai un Oļģertam todien ir 65 gadu kāzu jubileja. Izrādās, ka Oļģertam tūdaļ būs apaļi deviņdesmit, un Elvīra no vīra atpaliek tikai par četriem gadiem. Bet dārzs tik skaists – kurš gan par to rūpējas?!
“Protams, paši,” Elvīra smaida. “Jaunajām paaudzēm katrai ģimenei ir savi dārzi. Labi, ka viņi dzīvo tepat netālu, Siguldā. Atskrien un izdara mums grūtākos darbus, bet pārējo mēs ar Oļģertu. Mēs ar vīru visiem sakām: ja nebūtu dārza, droši vien sen vairs neietu no mājas ārā, kā tādi veci celmi kvernētu pie televizora. Dārzs mums palīdzējis “saglabāt formu” un palīdz vēl arvien.”
Purviņš ar dzērvenēm
Kad pirms 53 gadiem jaunā Maneku ģimene dabūja te zemes pleķīti un sāka celt māju, visapkārt nebija neviena kociņa. Kad mājai nosvinēja spāru svētkus, sāka domāt arī par dārzu. Pēc lieluma tas neatšķīrās no citu siguldiešu dārziem, tikai pēc formas: 100 metrus garš un tikai 22 metrus plats. Oļģerts uzreiz nosauca to par tievo dārzu. Te vajadzēja gluži citu plānojumu, lai to platību apgūtu. Laikam jau izdevās, jo visi draugi, paziņas un kaimiņi vienā balsī apgalvo: “Cik jums liels dārzs! Kā jums izdevās dabūt lielāku platību nekā citiem Siguldā?” Taču tas ir tikai šķietamais efekts.
Pirmajos gados nebija daudz laika domāt par skaistumu. Kā jau padomju laikos, – nācās pašiem domāt par savu vēderu un gādāt pašu dārzā audzētu pārtiku. Salāti, redīsi, gurķi, zemenes… Siltumnīcā tomāti un garšaugi. Arī vairākas vagas ar kartupeļiem. Cauri dārzam veda bruģēts celiņš, lai ērtāk piebraukt pie mājas. Bet dārza attālākajā galā – neliels purviņš, kurā nogatavojās pat dzērvenes!
Pēc tam pienāca laiks, kad dārzā varēja nopelnīt naudu. Arī Oļģerts un Elvīra stādīja tulpes, audzēja rožu stādus un pārdeva tos Siguldā dārzkopju biedrībai.
Pašu priekam
Tad pienāca laiks, kad svarīgāks par naudu abiem sāka likties apkārtējās vides skaistums. Ne viens, ne otrs gan nebija mācīti dārznieki, taču kam tad domāti gudrie žurnāli, grāmatas? Elvīrai dārza izjūta nāca līdzi gēnos arī no vecākiem – bērnības mājās viņu dārzs vienmēr ziedējis krāšņi.
Drīz vien arī Maneku ģimenes dārzs ieguva jaunu saturu un krāsas. Bruģis tika izņemts, tajā vietā iesēja zāli. Elvīrai ļoti patika dienziedes un augu mazās formas. (Tiesa, ne jau vienmēr iznāca kā gribēts. Arī šogad draudzene uzdāvinājusi Elvīrai saulespuķu sēklas – lai sējot droši, tās nebūšot garas. Izstiepās pāri diviem metriem – smejies vai raudi!) Oļģerta rūpe vairāk bija skujeņi, ziedošie krūmi un, protams, regulāra mauriņa pļaušana un kopšana. Oļģerts iegādājās dzīvības kokus un sastādīja tos gar malu, paslēpjot dārzu no svešām acīm. Tagad dzīvības koki veido tik augstu un biezu sienu, ka pat kaķim grūti tai izspraukties cauri.
Dārza malā izveidoja dīķīti, iestādīja tajā ūdensrozes (grozos) un ļāva mazbērniem pa šo baseinu plunčāties. Vasarās te gājis jautri. “Nekādu skādi bērni nenodarīja. Gluži otrādi – no biezās “kustināšanas” baseins neaizauga un to nevajadzēja bieži tīrīt,” atceras Oļģerts.
Ja dara ar mīlestību, viss padodas. Drīz Maneku dārzs tika iekļauts Siguldas skaistāko dārzu sarakstā, cits pie cita krājās atzinības raksti un goda zīmes. Nu Elvīra un Oļģerts bieži tikās ar citu skaisto dārzu īpašniekiem, mācījās no viņiem un mācīja paši. Notika arī apmaiņa. Piemēram, Aivars Irbe, kurš ne tikai Siguldā, bet visā Latvijā un vēl tālāk pasaulē pazīstams kā vīteņaugu (clematis) audzētājs un jaunu šķirņu veidotājs, uzdāvināja Manekiem dažus izcilus mežvīteņu eksemplārus. Dārzā tie zied koši, izskatās lieliski, turklāt tiem vajag maz vietas – tik vien, kur saknes zemē ielaist. Šovasar pat – viens Mandžūrijas mežvītenis tā aizrāvies ar augšanu, ka izstiepies līdz pat tējas namiņa jumtam, pat augstāk, un turpina ziedēt pat uz jumta!
Lai dārzs nekļūtu par moku solu
Laiks steidzās. Mazmazbērniem dārza baseins kļuva par mazu, bet Elvīrai un Oļģertam jauni spēki neradās. Tomēr dārzs joprojām prasīja darbu – nezāles spraucās no zemes, vīteņaugiem vajadzēja kaut kam pieķerties, viengadīgie augi pavasarī bija jāstāda, bet daudzgadīgie rudenī jāieziemo… Tagad dārzā ir sols, kur darbu starplaikā apsēsties, un abi pamanīja, ka izmanto to arvien biežāk.
Tagad viņi vairs neatceras, kurš pirmais to ierosināja, taču abi vienojās uzreiz: samazināsim mūsu saimniecību, citādi tā izputēs pavisam! Pavasaros jaunas puķes stāda mazāk, toties košumkrūmus gan. Kad pēc lielām lietusgāzēm baseins pārplūda, to vispār aizbēra ciet un virsū sastādīja rododendrus – būs skaisti pavasarī! Pavisam šķirties no ūdensrozēm bija žēl, tādēļ vienu stādu saglabāja un iestādīja zemē ierakstā metru dziļā mucā – aug un zied! Tagad abi vairāk domāja, kā variēt zaļo krāsu tās daudzajās niansēs. Dārzā atstāja ziemcietes un košumkrūmus – astilbes, sudrabsveces, dzeltenās klinšrozītes, spirejas, hortenzijas… Izrādījās, ka dārzā lieliski izskatās arī melnais plūškoks, dižskābardis ar sarkanām lapām un citi agrāk nenovērtēti krūmi. No kaprīzajām puķēm palikusi tikai viena rožu dobe, un, kas zina, vai būs arī nākamvasar.
Elvīra īpaši priecājās par radu dāvanu – magnoliju. Tas šķita tik romantisks! Magnolija auga labi, pieņēmās spēkā, šopavasar jau radās pirmie pumpuri, bet… nosala. Varbūt nākamgad? Elvīra ir pacietīga un gaidīs.
Maneku dārzs joprojām izskatās skaists un kopts. Atšķirību varbūt pamanīs tikai tie, kas dārzu redzējuši pirms vairākiem gadiem. Bet varbūt pat nemanīs! Elvīra un Oļģerts katru rītu ceļas ap pulksten 6.00, iedzer kafiju un – ārā, dārzā! Arī, daudz nelokoties un sevi nemokot, dārzā ir daudz darba. Bet vēl vairāk – prieka!
