Ciemos mākslinieces dzīvoklī, kur griestus balsta kariatīdes 0
Māksliniece Elita Ābele dzīvo krusttēva dāvātā namā Vaiņodes ielā kopā ar trim bērniem un diviem mazbērniem. Mājokli viņa ir iekārtojusi atbilstoši savai būtībai – it visā saskatīt mākslas un ticības brīnumu.
Padomju gados māja bijusi tik nolaista, ka satrupējušajos dēļos sprūduši kurpju smailie papēdīši.
Man ir balta māja un balti darbi. Jūtos labi baltajā un, kad ieliku gaišas grīdas, kļuva tik viegli, it kā es atrastos citā dimensijā. Negribēju standarta mājokli, tālab visu veidoju pati. Citi taisa arkas un kolonnas, es izvēlējos kariatīdes – sievietes, kas vienas pašas tur smagumu. Tas tik ļoti stāsta par manu dzīvi, – atzīst māksliniece.
Elita ir arī grāmatu ilustratore. Izdevniecība “Lauku Avīze” vien ir laidusi klajā desmit grāmatas ar viņas zīmējumiem. Viņa prot atrast īstos vārdus, lai cilvēki atraisītos, tālab strādā arī mākslas pedagoģijas jomā. Ir sagatavojusi jauniešus iestājeksāmeniem mākslas skolās, pasniedz mākslas terapiju Iļģuciema sieviešu cietumā, lai krāsu prieks, mākslas un mūzikas pacilājošais spēks sievietēm ieslodzījuma laiku vērstu panesamāku.
Arī pašas mājās neapsīkst pedagoģes darbs. Mazbērni katru brīdi var ienākt pie vecāsmammas un ko jaunu iemācīties bez īpašām privātstundām. Kaut vai to, kā sapņi veido īstenību. – Tēvs, jau būdams tajā saulē, reiz atnāca pie manis sapnī un teica: meit, es zinu, kāpēc tev neiet personiskajā dzīvē. Tāpēc, ka tev nav kārtīga galda. Tam jābūt mājas centram, ap ko visiem sanākt un justies labi. Tā nu nopirku kārtīgu galdu. Izvelkot tas ir ovālas formas. Virs galda griestos ieliku mazas lampiņas tieši tādā ovālā. Man šķita, ka tās gaismiņas ir kā mūsu aura, kad esam sasēdušies pie galda, – ieceri atklāj Elita.
Viņa priecājas, ka dārzā ap māju gadā nozied simts dažādu puķu šķirņu. Tā esot kā ziedu mūzika. Sākot no vizbulītēm, ko pārnesusi no meža.
Drīzumā “Galerijā Rīga” būs skatāma Elitas Ābeles zīmējumu izstāde. Turpat galerijā taps arī jauni darbi: – Par brīvu zīmēšu cilvēku portretus, īpaši vecus cilvēkus, lai viņi, redzot savas apgarotās sejas, varētu atcerēties dzīves labākos posmus.
{gallery id=”2176″}
