Ciemos īpašā dārzā Mangaļsalā, kur aug persiki, vīģes un citroni 2
Andi Persidski Māja&Dārzs ievēroja pavasarī, kad portālā bija izsludināts lasītāju fotokonkurss par skaistākajiem dārza stūrīšiem – toreiz viņš ar sava dārza bildēm nopelnīja balvu – dārza šķēres. Vasaras karstākajā laikā braucām uz Mangaļsalu raudzīties, kā viņš tās liek lietā. Bet dārzā – brīnums pie brīnuma!
“Un sākas viss no gala…”
“Mēs neesam nekāda dienvidu zeme, kaut gan, ja spriež pēc šīs vasaras… Taču manā dārzā audzētos eksotiskos augļus baudām jau vairākus gadus, nekāda karstā vasara nebija jāgaida,” Andis mazliet palielās.
Un ir jau ar ko! Paši iecienītākie viņam ir persiki – laikam jau tāpēc, ka tāds uzvārds, pats prasīties uzprasās. Bet dažādos laikos Mangaļsalas dārzā ienākas arī mandarīni, citroni, nektarīni, aprikozes, vīģes, melones, arbūzi, apelsīni. Uz tirgu pārdot nenes, bet pašiem, ko pagaršot, pietiek. Tikai ar iemūžināšanu vienotā kadrā ir problēmas: viens dienvidnieks vēl nav nobriedis līdz vajadzīgajai gatavības pakāpei, otrs jau apēsts…
Mangaļsalas klimats krietni atšķiras no Rīgas un pārējās galvaspilsētas apkārtnes. Pavasaris te ierodas vēlāk, savukārt rudens aizkavējas ilgāk. Jūras tuvums pasarga dārzus no salnām, bet jūras vējš savā aizrautībā dažkārt aizpūš pa gaisu to, kam labāk vajadzēja palikt uz vietas. Ar to visu dārzkopim jārēķinās.
Nekādu dārzkopības skolu ne Andis, ne viņa sieva Iveta nav beiguši, visu darot pēc eksperimentu un kļūdu metodes, un, ja neizdodas, nevairās vecos mest ārā, lai sāktu visu no gala. Andis saka, ka var jau sameklēt visādus padomus internetā, bet daudz labāk viss nosēžoties atmiņā, ja dara pats.
Dažas Anda pamācības dārzkopjiem iesācējiem
“Nekādas dižās gudrības jau tās nav, pieredzējuši dārzkopji zina to un vēl daudz ko vairāk, Andis atrunājas. Bet varbūt kādam tomēr noder?
Tātad tagad Andis zina, ka:
– bruģis ilgi saglabā saules siltumu;
– lai augļi aizmestos, ziediem jāapputeksnējas, tātad jāiestāda vismaz divi, vēlams trīs augļkociņi;
– ja dīķī, kurā iestādītas ūdensrozes, dzīvo zivis, dūņas no tā nav jātīra un dīķis neaizaug;
– muskuspīles veiksmīgi tiek galā ar dārza gliemežiem, toties to barība pievilina žurkas;
– suni var pieradināt nelāčot pa dobēm un kārtot darīšanas ārpus dārza, ja kucēna gados to cītīgi māca un pieradina pie šādas kārtības;
– no saknēm Latvijā labi var ieaudzēt pat palmas, līdz –5 grādiem tās var turēt pat ārā (tikai neļaut iesalt!), pēc tam gan jānes siltumā;
– tautas ticējumam tomēr ir pamats – slepus iegūta atvase vai zariņš ieaug labāk, nekā pirkts.
Tādu zināšanu Andim tagad ir daudz, kaut gan dārzs viņu ģimenei ir tikai nieka 14 gadus. Taču tas nav tradicionālais daiļdārzs, pie kāda esam pieraduši, skatoties Latvijas skaistāko dārzu gadskārtējo uzvarētāju bildes. Andis visu dara pats savam un ģimenes priekam, lai apmierinātu gan vēderu, gan savas prasības pēc skaistuma. Vairāk uzmanības viņš velta eksotiskajiem augiem, taču nepamet novārtā arī puķes.
Tiesa, pakaļ modei viņš nedzenas. “Manai Ivetai, piemēram, ļoti patīk hortenzijas. Tad nu es sameklēju stādus un iepriecināju viņu ar tām. Ir paredzēts, ka nākamgad stādīsim pat hortenziju aleju – katrs krūms citāds un atšķirīgā krāsā. Vai tad man grūti, šie košumkrūmi jau neprasa daudz darba,” Andis apsola.
Galvenais dārzkopis Persidsku ģimenē ir Andis, bet Iveta viņam palīdz. “Nedrīkst būt divi lēmēji, citādi agri vai vēlu abi saies ragos. Andis man izstāsta savas ieceres, apspriežas. Bet reizēm uztaisa un tad sauc mani novērtēt – gadās arī tā. Ko darīt pietiek visiem, pat abiem mūsu suņiem,” Iveta pasmejas. Par labu darbu suņiem tiek saldais ēdiens – ērkšķogas tieši no krūma, uz tām viņi esot traki kāri. Bet Māja&Dārzs balva – Fiskars šķēres viņiem tiešām labi noderēšot – bez tādām jau dārzā neko nevarot padarīt.
Ne miljonārs, ne baltrocītis!
Reiz Ivetai radusies ideja: brauksim uz Vecāķiem, pastaigāsimies gar skaistajiem privātdārziem, varbūt “noķersim” kādu ierosmi arī sev.
“Staigājām, staigājām, bet neko prātīgu neredzējām – standartdārzi ar obligātajiem skujeņiem dārza stūros man šķiet garlaicīgi. Pirkt veikalā lielus kadiķus, tūjas par pustūkstoti eiro? Tas man šķiet neprāts! Lai to dara miljonāri vai baltrocīši. Es sāku ar mazumiņu – izaudzēju, apcērpu, lai izveidotu interesantas formas. Vienu no kadiķa augšējiem “plauktiem” iecienījis mūsu kaķis – uzlec kā vista laktā, guļ un no drošiem augstumiem vēro dārzu.
Parasti Andis stādus nevis pērk, bet cenšas izaudzēt no sēklām. Kaut vai tos pašus tomātus – kā zināms, pašu siltumnīcā tie vienmēr izaug vismaz trīsreiz garšīgāki par veikalos pirktajiem: “Tas ir tik vienkārši – sagatavo zemi un jau ziemā sasēj sēkliņas. Neesam pirkuši nevienu tomātu stādu. Iecienītākie mums ir Bražūnu ģimenes tomāti, tos arī galvenokārt sējam, stādām un ēdam.”
