Gints Narogs: Ja reiz Starptautiskā hokeja federācija akceptē terorismu un varmācību, tas nenozīmē, ka tas pats jādara pārējiem 62
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pasaules hokeja čempionāta kontekstā liela daļa sabiedrības, kas seko līdzi šim pasākumam, pēdējās divas dienas vairāk runā nevis par hokejistu sniegumu un spēļu iznākumiem, bet karogiem.
Rīgas mēra Mārtiņa Staķa un ārlietu ministra Edgara Rinkēviča “performance”, nomainot Lukašenko asiņainā režīma karogu pret Baltkrievijas demokrātijas un brīvības cīnītāju, lasi, opozīcijas baltisarkanbalto simbolu, pamatīgi saviļņojusi ne tikai Latvijas, bet arī starptautisko publiku.
Patīkami, ka lielākā daļa aizstāv Latvijas amatpersonu lēmumu, kas ir tiešs un ļoti precīzs vēstījums baltkrievu tirānam, kura psihiskajā diagnozē, šķiet, ir notikušas neatgriezeniskas pārmaiņas (kā lai citādi traktē lidmašīnas nolaupīšanu!).
Bet ir arī tādi, kas sāk vemt žulti un izvirzīt ultimātus, kam no pažobelēm kā pamesti žēli ņaudoši kaķēni piebalso vietējie iztapoņas (Urbanovičs, Kreituse).
“Notā” minētais, ka baltkrievu hokejisti, redzot mastā vairs neplīvojam sarkanizaļo karogu, izjūt apdraudējumu un spiedienu, gan izraisa smaidu. Interesanti, kāds hokejistiem var būt apdraudējums, dzīvojot “burbulī”, ko var salīdzināt ar sava veida cietumu.
Savukārt, ja dēļ karoga pie viesnīcas ir kaut kāds spiediens (hallē taču tas ir), tad ar profesionālo sportu labāk nenodarboties.
Daudz sliktāk ir ar ultimātu, ko daži gan politkorekti nodēvēja par lūgumu, no Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) un hokeja slavenākā zobārsta Renē Fāzela puses.
Mēs esam apolitiska organizācija, tas, kas notiek Baltkrievijā, nav labi, taču tā notiek, un gan jau viņi paši tiks galā, nepiniet mūs tur iekšā! Tāpēc, vai nu velciet mastā iepriekšējos karogus, vai mūsējos nost.
No IIHF un jo īpaši Fāzela puses tas ir pilnīgi divkosīgi. Kad Fāzels kā tiesnesis piedalās Putina hokeja farsā Sočos vai saplūst maigos apkampienos ar Lukašenko, tad tā vien tāda padzīvojušu vīriešu savstarpēja simpātiju izrādīšana un draudzība, kāda tur politika.
Tas nekas, ka reizi gadā “tusējot” kopā ar Putinu un viņa kabatas oligarhiem, pensionārs Renē ir sarunājis sev labi apmaksātas un bezrūpīgas vecumdienas pēc tam, kad šā gada rudenī beidzot atstās IIHF prezidenta amatu, kuru hokeja dinozaurs ieņēmis kopš 1994. gada.
Esmu pilnīgi drošs, ka Fāzels un viņa līdz šim pamatīgi stagnējošā organizācija, ar kuras darbu jau labu laiku ir neapmierinātas vairākas lielās federācijas (Vācija, Somija, daļēji Zviedrija), šobrīd ēstu melnos ikrus un no kristāla glāzēm dzertu “Dom Perignon” šampanieti nekur citur kā Minskā, sekojot līdzi hokeja spēlēm.
Jāatceras, kā IIHF vadība līdz pēdējam vilcinājās ar rīkošanas tiesību atņemšanu Baltkrievijai, piekāpjoties tikai tad, kad ģenerālsponsors “Škoda” ar paziņojumu, ka nedos naudu turnīram, kas notiek pie tirāna, tēlaini sakot, iespieda Fāzela vīrišķības simbolus skrūvspīlēs.
Hokeja galvenais funkcionārs ir aizmirsis, ka viņš Latvijā šobrīd ir tikai ciemiņš, kuram var nepatikt gultas pēļi vai pārāk treknais piens pie brokastu kafijas, taču tas neļauj izrīkot mājas saimnieku, liekot tam pazemīgi klanīties pie viesa mazākajiem untumiem un iegribām.
Negribat IIHF karogus pilsētā, kur problēma, noņemsim, jo hokeja ballīte nav domāta tikai augstos amatos esošiem kundziņiem, bet visupirms sportistiem un sporta līdzjutējiem, kuru lielākā daļa nešauboties atbalsta Baltkrievijas tautas demokrātiskos centienus.
Savukārt Lukašenko un viņa līdzskrējējiem šī ir laba mācība, ka ne visi ir gatavi paciest, ja kāds regulāri un apzināti taisa pārējiem uz galvas, jo ir metodes, kas šādiem režīmiem ir trakākas par sarkanu lupatu bullim.