Ciemiņi nepamāca. Atgriežoties pie publicētā 10
“Ļauna un pat bezsirdīga naida retorika ir sastopama arī pie mums Somijā un diemžēl, bet es no latviešiem biju cerējusi sagaidīt ko labāku,” rakstīja Līsa Raita “Latvijas Avīzē” (27.01.2016.). Publiskajā saziņas telpā ir parādījušās publikācijas, kas raisīja lasītāju reakciju – tāda bija arī portālā “Satori” Nikolā Ozona vēstule A. Hermanim (16.12.2015.).
Abām publiskajām vēstulēm ir kopīgs vēstījums – kā gan jaukie latvieši, ko mēs iepazinām kā atsaucīgus un patīkamus cilvēkus, liek mums vilties, jo agresīvi reaģē uz iespēju Latvijā uzņemt bēgļus. Abu vēstuļu autoru pamācošais, audzinošais tonis šķiet kaut kur jau dzirdēts. Iespējams, ka abi autori katrs savā zemē, sev varbūt to pat neapzinoties, pieder kultūrmarksistu viedokļu grupai. Kā latvietei, kas piedzīvojusi padomju režīmu, man šīs vēstules atgādināja padomju laiku labākajās tradīcijās ieturētās t. s. strādnieku vēstules, kurās tika izteikts kompartijas viedoklis par kādu no aktuāliem notikumiem vai vērtējumiem.
Taču, atmetot ideoloģiskos uzstādījumus, runājot par vienkāršu pieklājību, gribu teikt, ka, ceļojot vai dzīvojot citas nācijas un kultūras vidē, nav labais tonis uzmākties ar citas sabiedrības audzināšanu. Gan dzīvojot, ceļojot, gan viesojoties pie draugiem citās zemēs, mēs arī redzam gan labo, gan slikto, ko atvedam varbūt savām pārdomām, bet nekad nerakstām ciemiņa vēstules ar pamācību – kā tad tā, vienmēr jaukie latvieši te pēkšņi kļuvuši tik neiecietīgi. Līsa Raita savā vēstulē taču atzīstas, ka naida retorika ir arī Somijā, bet nez kāpēc gribas pamācīt latviešus. Starptautiski vērtējot, tas ir netaktisks un slikts tautas diplomātijas piemērs. Vienmēr tomēr labāk ar negācijām cīnīties savā zemē.
Ievērību pelna viņas uzslavas vēstules ievadā, kas tā vien vedina uz domu, ka latvieši ir kāda īpaša tauta, kura nedrīkst paust satraukumu, sašutumu un bailes par savu nākotni, Eiropai saskaroties ar lielāko krīzi un izaicinājumu 21. gs. Mēs zinām, ka naida runas vajā likuma spēks visur Eiropā, arī Latvijā. Taču Latvijā nav nedz uzbrukumu ieceļotājiem, nedz viņu mītnes vietām.
Līsai Raitai, ja viņa tiešām ir profesionāla žurnāliste, būtu jāzina, ka tā izteikties par visu tautu nav nedz korekti, nedz izglītota cilvēka cienīgi. Visi latvieši nav vienādi raksturojami, jo latvieši kā jebkura tauta ir bagāta ar dažādiem raksturiem un to izpausmēm. Mūsu vidū ir tādi, kuri gatavi uzņemt bēgļus, gan arī tādi, kuri ir neapmierināti un sašutuši par politiķu gribas un drosmes trūkumu gan samilzušo problēmu risināt, gan skaidri un godīgi komunicēt ar sabiedrību.
Dagmāra Beitnere, kultūras socioloģe
