Čiekurkalns – viena no vecākajām Rīgas strādnieku apkaimēm, ko vietējie mīļi iedēvējuši par Čierīti 13
Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Viena no vecākajām Rīgas strādnieku apkaimēm, ko vietējie mīļi iedēvējuši par Čierīti, – ielu līnijās ierakstīta, šķērsojot vienu šķērslīniju pēc otras, to iepazīstam kā vērtīgu uzziņas grāmatu, kur senatnīgais savienojas ar mūsdienīgo.
Ir gandarījums, ka apkaime attīstās, arvien vairāk redzamas sakoptas mājas, pagalmi… Šogad, pievienojot Rīgas 45. vidusskolai J. Poruka vidusskolu, tā izveidojot Rīgas 45. vidusskolas Čiekurkalna un Mežaparka filiāles, nostiprināta viena spēcīga apkaimes skola.
Bet starptautiskā ideju konkursā uzvarējis Rīgas Tehniskās universitātes studentu projekts Čiekurkalna ūdenstornī ierīkot planetāriju, viesnīcu un kafejnīcu – varbūt kādreiz to īstenos.
Arī Rīgas Centrālās bibliotēkas (RCB) Čiekurkalna filiālbibliotēkas zaļajā teritorijā – jaunums, top “Bibliotēkas dārzs” – labiekārtota vide, kurā apkaimes iedzīvotājiem baudīt kultūras pasākumus. Redzam un jūtam – Čierīša līnijām ir perspektīva.
Čiekurkalns veidojies kā strādnieku un važoņu apdzīvota, nelielu koka namu priekšpilsēta, celta uz bijušo kāpu smilts, kas apaugusi ar zāli un priedēm.
Apkaimes nosaukums esot radies no čiekuriem bagātajām priedēm, kas augušas uz kāpu pauguriem. Smiltis un koki izmantoti vietējo māju būvniecībai.
Man vietas nosaukums neasociējas ne ar kalna (kāpas) virsotni, ne ar čiekuriem, jo tos nekur neredz… Vairāk gan ar rosīgu, nebēdnīgu zvirbulēnu, ko varētu saukt par Čieri, kas pārlido no sētas uz jumtu, uzdzied un sargā savu teritoriju un dzimtu. Tāds paspūris, pašpuicisks…
Vietas izaugsme un attīstība sākās 19. gs. 90. gados, kad darbību izvērsa vairākas lielas fabrikas – vagonu fabrika “Fēnikss”, Linu un džutas manufaktūra, darbgaldu rūpnīca “Atlass”, instrumentu tērauda rūpnīca “Salamandra” un citas ražotnes.
19.–20. gs. mijā Čiekurkalns bija jau blīvi apdzīvota strādnieku apkaime. Pārcietis koka ēku nicināšanas, demolēšanas laiku un rūpnīcu iznīkšanu, Čiekurkalns atkal izslejas un lepojas ar Rīgas vēsturiskās attīstības arhitektonisko daudzveidību – 20. gs. sākuma koka strādnieku mājām, pēckara gadu paneļēkām un mūsdienu moderno sabiedrisko iestāžu apbūvi, piemēram, Iekšlietu ministrijas administratīvo kompleksu un Valsts ieņēmumu dienesta ēku.
Čierīša ainavā spilgtākie orientieri – ūdenstornis Gaujas ielā 21 ar sarkanīgo mici galvā, savulaik lielākais Rīgas jūgendstila ūdenstornis, kura autors – ievērojamais Rīgas arhitektūras meistars Vilhelms Ludvigs Bokslafs (54 metrus augstais tornis ir būvēts 1913. gadā, tam ir 2000 kubikmetru liels metāla ūdens rezervuārs), termoelektrostacijas jauno korpusu skursteņi.
Žēl, ka vecos korpusus nojauca, tie bija celti no sarkaniem ķieģeļiem ar ornamentu sociālistiskā romantisma garā un būtu bijis labs inženierbūves apskates objekts tūristiem.
Čierim ir arī sava īpatnība ielu nosaukumos – tām nav personificēta vārda, vien šķietami bezpersonisks numurējums.
Teritoriju ierobežo divas galvenās līnijas, starp tām paralēles, kuras šķir vien dažādie numuri – trešā, ceturtā, piektā, sestā, septītā, astotā un visīsākā devītā šķērslīnija. Dažās šur tur vēl saglabājies autentisks senlaiku bruģis, piemēram, 6. šķērslīnijā, kas raisa romantiskas izjūtas.
Šāds ielu sadalījums radās ap 1870. gadu, kad Šreienbušas muižas īpašnieks esot sācis izpārdot zemes platību atsevišķos gruntsgabalos. Tādēļ arī ielām ir numurējums – jo tās izveidoja tad, kad Šreienbušas muiža vēl bija ārpus pilsētas robežām.
Atradums uzvēdī senatni
Pašreizējā Čiekurkalna apkaimi līdz 1920. gadam sauca par Šreienbušu. Kāpēc? 1638. gadā Dītrihs Šreijs iegūst še muižu, kuru Napoleona kara laikā nodedzina, pēcāk uzceļ jaunu. No viņa uzvārda arī radies Šreienbušas muižas nosaukums.
Kur tad atradusies pati Šreienbušas muiža? Gunta Celma savā grāmatā “Mans mīļais Čiekurkalns” raksta: “Pirmo reizi nosaukums Šreijenhof minēts 1638. gada kartē, Vidzemes arklu revīzijas laikā tas iezīmēts kā vientuļš punktiņš, kam visapkārt smiltāji un meži, bet Ķīšezera tuvumā – purvs.
Muižas kungu ēka 1683. gada zviedru mērnieku plānos ir dzeltena divstāvu taisnstūra formas mūra ēka ar divslīpju sarkana māla kārniņu jumtu. Pētnieki secinājuši, ka tā atradusies tagadējā dzelzceļa malā (toreiz dzelzceļš nevienam pat sapņos nerādījās), starp 7. un 8. šķērslīniju.”
Šovasar vietējās privātmājas zemes rakšanas darbos atrasta izteiksmīga senatnes liecība, iespējams, ka tas ir apkalums, kas, pēc Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja speciālistu vērtējuma, izgatavots 17. vai 18. gadsimtā.
Varbūt tas atradies Šreienbušas muižā un varētu būt fragments no kādu durvju apkaluma.
Tā kā Šreienbušas muižas precīza atrašanās vieta joprojām nav zināma – daļa pētnieku domā, ka tā atradusies tagadējā bērnudārza “Liepziediņi” vietā, taču citi to pēc vecajām zviedru laiku kartēm identificē vairāk Čiekurkalna 2. līnijas virzienā no “Liepziediņiem” –, tad šis savrupatradums varētu dot papildu norādi par to, kur meklējama vēsturiskā Šreienbušas muiža, un vairāk ir par labu otrai hipotēzei.
Spārni jaunām iespējām
Līdz Pirmajam pasaules karam Čiekurkalnā dzīvojuši vairāk nekā 22 000 iedzīvotāju, mūsdienās ir ap 8000 iedzīvotāju, statistika liecina, ka tas ir mazs blīvums uz hektāru – vien 13 iedzīvotāji.
No tiem aptuveni 20% ir bērni un jaunieši vecumā no 10 līdz 18 gadiem. Loģiski, ka viņiem vajadzīga kāda publiska pulcēšanās vieta, lai nebūtu jāslapstās pa siltumtrases caurulēm, pagalmiem… Šobrīd apkaimē ir tikai viens bērnu rotaļu laukums ar nelielu skaitu aktivitāšu objektu, kas orientēti uz pirmsskolas un sākumskolas bērniem.
Tāpēc ir prieks, ka izdevies iekustināt ieceri – ierīkot Čiekurkalna filiālbibliotēkas zaļajā zonā “Bibliotēkas dārzu” – labiekārtotu kultūrvidi. Pagaidām pabeigta projekta pirmā kārta, otrā veicama nākamgad. Pašvaldība no privātīpašnieka ēku ar tai piederošo zemi filiālbibliotēkas vajadzībām iegādājās pirms diviem gadiem.
Rīgas Centrālā bibliotēka veica pamatīgu darbu – sakārtoja pagalmu un attīrīja teritoriju no daudzu gadu gaitā veidotā kultūrslāņa un būvgružiem.
Vēlāk, pateicoties iedzīvotāju iniciatīvai, sadarbībā ar RCB Čiekurkalna attīstības biedrība sāka īstenot “Bibliotēkas dārza” projektu.
RCB Čiekurkalna filiālbibliotēkas vadītāja Aija Namavīra, kuras darba mūžs Čiekurkalnā rit jau no 18 gadu vecuma, stāsta: “Bibliotēka apkaimē ir kā kultūras, izglītošanās un satikšanās saliņa. Pateicoties Rīgas domei, ēka un zeme pie bibliotēkas tagad ir pašvaldības īpašums, kas rada mums jaunas iespējas dažādot bibliotēkas pakalpojumus. 2021. gadā Rīgas Centrālā bibliotēka sadarbībā ar Čiekurkalna attīstības biedrību Čiekurkalna filiālbibliotēkā īstenoja projektu “Tavs un mans Čiekurkalns”.
To finansēja no Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Sabiedrības integrācijas programmas. Projekta mērķis bija rosināt dažādu vecumu un interešu grupu apkaimes iedzīvotājus kopēju aktivitāšu īstenošanai, vienot viņus līdzdalībai un sadarbībai, veidot pozitīvu savstarpēju mijiedarbību un sapratni, sekmēt iedzīvotāju sociālo integrāciju, lai mazinātu izolētību un vientulību senioru vidū.
Tas ir īpaši nozīmīgi laikā, kad Covid-19 vīrusa pandēmijas ierobežojumu dēļ ilgstoši notikusi distancēšanās, kas veicina vientulību.
Esam vasarā un rudenī organizējuši kultūrizglītojošas ekskursijas pa apkaimi, īstenojot projektu “Tavs un mans Čiekurkalns”, bibliotēkas pagalmā notika vairāki pasākumi, tajā skaitā arī Čiekurkalna attīstības biedrības un Rīgas Centrālās bibliotēkas projekta “Bibliotēkas dārzs” prezentācija.
Projekta “Tavs un mans Čiekurkalns” gaitā tapa interesanta ceļojošā izstāde “Tavs un mans Čiekurkalns: dzimtu stāsti”. Augustā, īstenojot Čiekurkalna iedzīvotāju integrācijas projektu, notika zibakcija “Es lasu Čiekurkalnā!”, kuras gaitā čiekurkalniešus aicinājām iemūžināt savu lasītprieku un grāmatu mīlestību. Visu vasaru mūsu bibliotēkas pagalmā risinājās Rīgas domes Kultūras pārvaldes finansētā projekta kultūrtelpas “Strops” organizētie brīvdabas pasākumi.”
Otra vieta publiskiem pasākumiem ir Čiekurkalna krustceles (Rusova ielā 9 pie “Ezerparka Namiem”), tur mēdz rīkot mājražotāju tirdziņus, svin ieražu, gadskārtu svētkus, taču šī vieta ir privāta, tāpēc jārēķinās ar īpašnieka vēlmēm.
“Čieris ir dzīve”
Šo senāk iecienīto čiekurkalniešu saukli var attiecināt arī uz ceļojošo izstādi “Tavs un mans Čiekurkalns: dzimtu stāsti”, kas skatāma vietējās bibliotēkas izstāžu zālē. Izstādē apkopoti čiekurkalniešu iesūtītie teksti un autentiski fotouzņēmumi – stāsti par dzimtu saknēm Čiekurkalnā, par senčiem, kas šeit dzīvojuši, cēluši mājas, dibinājuši ģimenes, audzinājuši bērnus…
Šie stāsti ir arī ģimeņu sīkstuma un spēka liecinieki. Ieskatījos dažos. Lūk, Jānis Eihenbergs (1848–1938). Viņa bērnība pagājusi muižas darbos, taču vēlāk grāfs Mellēns sūtījis Jāni uz Vāciju mācīties par daiļdārznieku. Pēc mācībām viņš strādājis par dārznieku muižā. Jānis ierīkojis apbrīnojamu terasveida dārzu ar neredzētiem augiem, siltumnīcās audzējis vīnogas.
Viņš bija viens no pirmajiem, kas Latvijā sāka audzēt tomātus, arī daudz dažādu rožu šķirņu.
Taču viņa saimniecību izputināja Rīgas–Pēterburgas dzelzceļa būvniecība, kad valsts atsavināja par labu dzelzceļam viņa dārza auglīgāko daļu… Jānis, aiziedams mūžībā, atstājis aiz sevis deviņus bērnus un daudzus mazbērnus, kuri visi ir tēvu un vecotēvu cienījuši un godājuši.
Ir arī stāsts par Grietu Knopiņu-Pumpi, kuru vietējie bija iedēvējuši par Knopiņkundzi. No 1922. līdz 1952. gadam apzinīgi, čakli un nenogurstoši strādājusi Čiekurkalna aptiekā 1. garajā līnijā. Viņas darbs trīsdesmit gados bija novērtēts ļoti atzinīgi, bijusi arī kristīgs cilvēks.
Skumjš nesatikšanās stāsts ir par Artūru Puriņu un Malvīni Tiltiņu – ballē Līgatnes tautas namā Malvīne iepazīstas ar kara skolas audzēkni Artūru Puriņu. 1931. gadā nosvin abu kāzas. Viņiem ir trīs bērni. Kara beigās Artūrs nokļūst Vācijā, vēlāk ASV.
Padomju okupācijas laiks Malvīnei ir grūts – viņa ar Artūru vairs nekad nesatikās. Abi nodzīvoja ilgu mūžu. Artūrs sievai rakstīja neskaitāmas vēstules, taču ne sievu, ne kādu citu radinieku vēstules nesasniedza. Nepienāca ziņas arī no Sarkanā Krusta…
Svarīgi zināt arī Irbīšu dzimtu, kas Čiekurkalnā apmetās 1906. gadā, kad Jānis Irbītis šeit iegādājās īpašumu. Laika gaitā ģimene uzcēla desmit dzīvokļu īres namus un iekopa krāšņu dārzu.
Starpkaru Latvijā par leģendām kļuva izgudrotāji un dizaineri brāļi Kārlis un Ādolfs Irbīši.
1904. gadā dzimušais Kārlis no mazotnes interesējās par lidmašīnām un pēc Rīgas tehnikuma pabeigšanas pievērsās inženierijai. Lai gan viņš 1933. gadā kopā ar Arnoldu Panderu izstrādāja Latvijā vienīgo motociklu “Pandera”, viņa patiesā aizraušanās bija avioinženierija.
30. gadu otrajā pusē pēc viņa iniciatīvas VEF sāka pirmo lidmašīnu ražošanu, un 1938. gadā ar Irbīša projektēto “I–12” (tā bija jau 12. čiekurkalnieša konstruētā lidmašīna) tika sasniegts jauns rekords, no Londonas uz Rīgu atlidojot deviņās stundās un piecās minūtēs.
Līdz Otrajam pasaules karam VEF paguva saražot 12 šādas lidmašīnas, uzbūvēja arī vairāku citu modeļu lidmašīnas, un Irbītis pat uzsācis savu 19. lidmašīnas projektu jeb “I–19”. Kara laikā Kārlis ar sievu nonāca Vācijā, no kuras izceļoja uz Kanādu.
Tur jau dažus gadus vēlāk viņš kļuva par “Canadair” vecāko inženieri. Kanādā viņš izstrādāja militāro lidmašīnu “V-STOL CL-84” ar grozāmiem spārniem, kuras skices bija radījis vēl bēgļu nometnē Vācijā.
Viņa 1910. gadā Čiekurkalnā dzimušais brālis Ādolfs Irbītis, naudas trūkuma dēļ nepabeidzis studijas Mākslas akadēmijā, 30. gadu sākumā arī sāka darbu VEF un samērā īsā laikā kļuva par vadītāju uzņēmuma reklāmas nodaļai, kas bija atbildīga par produkcijas dizainu.
Uzskata, ka tieši viņš radīja Valtera Capa izstrādātā fotoaparāta “VEF Minox” ārējo veidolu.
Palicis šajā dzelzs priekškara pusē, Ādolfs pēc kara atsāka darbu VEF, kur izstrādāja dizainu lielākajai daļai padomju gados visiem pazīstamo radioaparātu, tostarp modeļiem “Spīdola”, “Selga”, “Rigonda” un “Rīga”.
Pārgalvīgais dēkainis
Čiekurkalns izsenis ir bijis saistīts ar Latvijas militāro vēsturi, jau strēlnieki mitinājās apkaimes Krusta (Huzāru) kazarmās, kas celtas 1913. gadā pēc Rīgas pilsētas arhitekta R. G. Šmēlinga projekta. Kazarmu kompleksu veidoja 27 ēkas, līdz mūsdienām ir saglabājušās nedaudz vairāk kā puse. No 1915. līdz 1916. gadam tajās izmitināti latviešu strēlnieku bataljoni.
Par čiekurkalnieti, latviešu strēlnieku virsnieku, Atbrīvošanas kara dalībnieku Lāčpēša Kara ordeņa kavalieri Voldemāru Ozolu (1884–1949) ir leģendāri stāsti. Viņš Pirmā pasaules kara laikā Kaukāza frontē organizēja armēņu brīvprātīgo vienības un sekmīgi vadīja kaujas pret Osmaņu impērijas karaspēku.
Diez vai būs vēl otrs latvietis, kurš uzvilcis piecu armiju virsnieka formas tērpus, karojis piecos karos, divas reizes gaidījis nāves sodu un divas reizes bijis uz pašnāvības sliekšņa, vadījis armēņu nacionālā karaspēka formēšanu, piedalījies Francijas pretošanās kustībā Parīzē, ieņēmis augstus amatus Lietuvas un Igaunijas armijās.
Par cīņām pret lieliniekiem kopā ar igauņu bruņuvilcienu pie Alsviķiem 1919. gada 31. martā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (jau iepriekš izpelnījies vairākus Krievijas ordeņus, arī Sv. Jura krustu).
“Jaunākās Ziņas” pēc kaujām ar bermontiešiem rakstīja: “Ozols ar ģēnija skatu paredz visu cīņas turpmāko gaitu. Viņš garā paredz, kā vācieši tiek galīgi sakauti un ka tiem būs jābēg no Kurzemes prom uz Vāciju. Tā to var tikai liels, īsts karavadonis.”
Apglabāts Raiņa kapos, daudz datu par Voldemāra Ozola mūžu savācis Arturs Heniņš savā biogrāfiskajā romānā “Čiekurkalna Volda akselbantes”.
Ideju spēkā
“Kas ir Čiekurkalna apkaimes jaudas un veiksmes noslēpums? Tā ir kaimiņu būšana! Spēks ir vietējos cilvēkos, kuri iesaistās pasākumos, atbalsta biedrības iniciatīvas un ir drosmīgi un neatlaidīgi cilvēki!” skaidro Sandra Feldmane, Čiekurkalna attīstības biedrības vadītāja.
Viņa akcentē svarīgāko, ko īstenojusi biedrība ar saviem enerģiskajiem atbalstītājiem. “2020. gadā sadarbībā ar Rīgas Centrālo bibliotēku rīkoti pirmie apkaimes svētki, iekārtotas vairākas gājēju pārejas un pēc piecu gadu ilgas sarakstes ar Rīgas domes Satiksmes departamentu 2020. gadā piecu ielu krustojumā jeb Čiekurkalna krustcelēs izveidots satiksmei drošs rotācijas aplis.
Izdevies gūt iedzīvotāju un pašvaldības atbalstu projektam “Atdosim sauli Saulkrastu ielai” – Saulkrastu laukuma labiekārtošanai pie degradētās TEC1 teritorijas, kur paredzēts ierīkot atpūtas vietu ar bērnu rotaļu laukumu.
Sadarbībā ar Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamentu esam izveidojuši audioekskursiju “IeCeļo Čiekurkalnā”, kas pieejama latviešu, krievu un angļu valodā. Tā iepazīstina ar 14 interesantiem mūsu apkaimes objektiem, aicina klausītāju kājām vai ar velosipēdu doties Čiekurkalna izpētē, sniedz iespēju iepazīt apkaimes interesanto vēsturi, arhitektūru, uzzināt par ievērojamām personībām, notikumiem un dzīves apstākļiem.”
Audioekskursiju iespējams noklausīties telefonā, lejupielādējot lietotni “QWIXI Tour”, tā ir bez maksas. Pirms pastaigas par apkaimi ieteicams izlasīt Guntas Celmas grāmatu “Mans mīļais Čiekurkalns”, ko vizuāli palīdzējis veidot viņas dzīvesbiedrs Valdis Celms, grafikas dizainers, mākslinieks, pilsētas robežzīmes uzraksta “Rīga” burtu dizaina u. c. grafisko darbu autors.
Izcila personība ne tikai Čiekurkalna, bet visas Latvijas kontekstā ir Pēteris Zeltiņš (1880–1962), Brāļu kapu un Meža kapu daiļdārznieks, kurš strādājis daiļdārznieka un ainavu arhitekta Andreja Zeidaka vadībā. Iekārtojis vairāku pazīstamu cilvēku dārzus, tostarp Benjamiņu ģimenei, kā arī kapavietas Meža kapos un stādījis Gaujas ielas liepu aleju.
Viņa mazmeita Elga Skane, aktiera Jāņa Skaņa dzīvesbiedre:
“Te jūtu dzimtas spēku, mēs turpinām senču iesākto, un ir gandarījums, ka aug bērni, mazbērni.”
Arī māksliniece Gunta Celma lepojas ar savām saknēm: “Čiekurkalns ir izlolojis manas tēvamātes dzimtas piecas paaudzes, glabā viņu kāpu smiltīs iemītās pēdas, ilgas, cerības, pārdzīvojumus, guvumus un zaudējumus.”
Savukārt Grieta Gundare Čiekurkalnā ir ienācēja: “Ierados pirms kādiem astoņiem gadiem – pēc dzīvošanas Nīderlandē. Čieris ir klusa, izdevīga vieta starp centru un Mežaparku, ar velosipēdu līdz centram var aizbraukt kādās 20 minūtēs. Lai iepazītu apkaimi, tās ļaudis, esmu iesaistījusies vietējās attīstības biedrības darbā.”
“Free Riga” – vietā, kur noticis dumpis
Bijušajā Rīgas Tehniskās universitātes Transporta un mašīnzinību fakultātes ēkā Viskaļu ielā 36a darbojas jauniešu organizācija “Free Riga”, ēka tai nodota lietošanā uz 25 gadiem. Projektā ilgtermiņā paredzēts attīstīt “Dzīves kvalitātes dizaina institūtu” – starptautisku inovāciju platformu iniciatīvām, kas veicina dzīves kvalitāti.
Senāk te bija Linu un džutas manufaktūra, kuras administratīvais korpuss izvietots gar ielu, savukārt padomju gados ēkās iekārtojās Jakova Alkšņa Augstākā kara aviācijas inženieru skola.
Tur, kur Viskaļu un Krustabaznīcas iela satiekas ar Ezermalas ielu, kādreiz atradās iepriekšminētā manufaktūra, tajā 1899. gadā notika pirmais Rīgas strādnieku streiks, kas vēsturē dēvēts par Rīgas dumpi, bet pilsētas kartē palikusi Džutas iela.
Tikai dažus mēnešus pēc darbības sākšanas ap 200 fabrikas strādnieču, būdamas nemierā ar samaksu un darba apstākļiem, devās gājienā sūdzēt savu sāpi gubernatoram.
Viņas izgāja pa rūpnīcas vārtiem un pa tagadējo Krustabaznīcas, tālāk Brīvības ielu nonāca līdz Aleksandra vārtiem pie tagadējā gaisa pārvada. Tur viņas sagaidīja žandarmi, kuri sievietes ieslēdza Aleksandra dārzā starp tagadējo Brīvības, Pērnavas un Barona ielu.
No blakus esošā “Fēniksa” ieradušies ap tūkstoš strādnieku, pieprasot viņas atbrīvot.
Zaldāti atklājuši plinšu uguni, fēniksieši salauzuši dārza žogu un gūsteknes atsvabinājuši.
Dzīvību zaudējuši vairāki strādnieki, kuriem no slēptuvēm uzbrukuši “stražņiki”. Sadursmēs esot miruši vismaz 11 vīri, bet vairāk nekā 200 arestēti. Par šiem notikumiem vēstīts arī filmā “Rainis”.
Publiskā māksla patiltē
Daudzi jau būs ievērojuši, ka patiltē, kur Gustava Zemgala gatves pārvads šķērso Čiekurkalna 1. līniju, uz pārvada balstiem izveidota Rīgas pilsētvidei unikāla lielformāta gleznojumu brīvdabas galerija. To organizējusi biedrība “Popper”, īstenojot Rīgas vasaras kultūras programmu, un Čiekurkalnam nu ir jauks krāsu akcents.
Biedrība “Popper” līdz šim plašākai sabiedrībai bijusi zināma ar to, ka periodiski izdevusi pirmo mūsdienu ilustrācijai veltīto žurnālu Latvijā, kā arī piedalījusies Rīgas Zīnu* festivāla un citu aktivitāšu organizēšanā.
Apgleznošanā piedalījās mākslinieki Ēriks Caune, Īdzība, Koostii, Lazy Bra, Rombo, Trafik (Lietuva), Tron, Anna Vaivere, Zahars Ze, Ziepe Ziepe, Mārtiņš Zutis, un pasākums īstenots ar Rīgas domes finansiālu atbalstu. Šie darbi tikšot saglabāti vairākus gadus, līdz Gustava Zemgala gatves pārvada remontam.
* Zīns (saīsinājums no angļu “magazine” – žurnāls) ir mazas tirāžas, neliela formāta izdevums, kurā tiek publicēti oriģināli teksti, dzeja, komiksi, fotogrāfijas, gan ar roku zīmēti, gan datorā izstrādāti zīmējumi utt. Zīns ir demokrātisks mākslinieciskās izpausmes veids, jo šis mākslas darbs ir pieejams plašākai publikai.
Uzziņa
Čiekurkalns
Rīgas pilsētas apkaime Ziemeļu rajonā starp Ķīšezeru, Ezermalas, Viskaļu ielu un Rīgas–Lugažu dzelzceļa līniju, par apdzīvotu vietu sāka veidoties 19. gs. otrajā pusē uz Šreienbušas muižas zemes, 1924. gadā iekļauts Rīgas pilsētā. (tēzaurs)
Uzziņa
Čiekurkalna attīstības biedrība
Dibināta 2015. gadā, lai sekmīgāk spētu pārstāvēt vietējo iedzīvotāju intereses Rīgas domē. Biedrības moto: “Neprasi, ko Čiekurkalns var dot tev, bet prasi, ko tu vari dot Čiekurkalnam!” Tās darbā iesaistījušās jau 46 mājsaimniecības. Vada Sandra Feldmane.
