“Savējās es reklamēju kā stiprākās čības Latvijā. Ja tās tādas nebūtu, neviens nepirktu!”: Čībiņvecis no Priekules jau 27 gadus darina čības 36
Dace Ezera, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Jau divdesmit septiņus gadus priekulnieks Ivars Eidiņš šuj čības, un šo gadu gaitā gūta vērtīga pieredze. Čības ceļo ne tikai pa visu Latviju, bet arī ar interneta starpniecību devušās uz Austrāliju, Ameriku, ļoti daudzām Eiropas valstīm. Meistars smej – ja saliktu visas reiz sašūtās rindiņā, tad apkārt zemeslodei izlikt noteikti iznāktu! Ne velti viņš iesaukts par čībiņveci un Latvijā tāds ir vienīgais – savu arodu tur augstā godā!
“Čībiņveča iesauka radās, kad jau dzīvoju Priekulē, jaunieši sāka apsaukāties: čībiņvecis brauc! Es kādreiz pa Liepājas pusi ar riteni izvadāju sašūtās čības – esmu bijis gandrīz katrā šīs puses pagastā. Bet toreiz biju jaunāks, spēks kaulos. Padomāju – kāpēc gan nevarētu saukties par čībiņveci, un tā sāku pats sevi reklamēt. Kad tagad kāds prasa telefona numuru – Ivaru Latvijā ir ļoti daudz, bet čībiņvecis tikai viens,” pasmej Eidiņa kungs un palepojas, ka tagad jau divus gadus viņam pārvietošanās līdzeklis ir mopēdauto.
Viņš savulaik pieteicies Nodarbinātības dienestā, pabeidzis uzņēmējdarbības kursus, rakstījis projektu, kuru valsts apstiprināja – par piešķirtajiem pieciem tūkstošiem eiro nopircis auto un 700 eiro vēl palicis remontam šūšanas darbnīcai.
“Ar mopēdauto tieku uz gadatirgiem un arī telti varu paņemt līdzi. Mašīnīte brauc ar ātrumu 60 kilometri stundā, uz Liepāju es, piemēram, veselu stundu pavadu ceļā. Esmu bijis gadatirgos Alsungā, Kuldīgā, bet lielākoties dodos uz Liepāju, uz Rožu laukuma tirgu – liepājnieki mani jau labi pazīst, un tirgošanās sokas labāk nekā citur. Dienvidkurzemes mazpilsētā Aizputē arī esmu biežs viesis. Kā makšķernieki smej – vajag tikai iebarot, bet vislabākā reklāma ir no mutes mutē.
Kad esmu tirgos, allaž ar cilvēkiem aprunājos, un daža laba veca sieviņa, kamēr mēra čības, visu dzīves gājumu man izklāsta, jo mājās nav ar ko aprunāties.
Tagad gan varu teikt, ka manas šūtās čības ir populāras visā Latvijā, bet tas – tikai pateicoties internetam,” domā čībiņvecis.
Sākumā bija kļošenes
“Esmu dzimis Jelgavā, bet augu Cēsīs, Siguldā, Daugavpilī – tur dzīvoja vecāki un vecvecāki. Mācījos Aglonas profesionāli tehniskajā vidusskolā, apguvu traktorista šofera specialitāti. Toreiz, padomju gados, bikšu galus vajadzēja pusmetru platus, neviens skroderis to neņēmās darīt. Es padomāju – vajag pašam pamēģināt,” par šūšanas pirmsākumiem stāsta nu jau pieredzējušais skroderis un turpina, ka toreiz, pirms daudziem gadiem, vienreiz izārdījis bikses, noņēmis “šnites”, ielicis galos ķīļus un uzšuvis tolaik modē nākušās kļošenes. Vietējie puiši pēc tam lūguši, lai arī viņiem tādas uzdarina.
“Kad jau daudz šādu, tolaik modernu, bikšu biju sašuvis, sapratu, ka tas neder un jāiet šūšanas prasmes mācīties. Ja tev jau bija vidējā izglītība, varēji vienkārši iestāties darbā modes ateljē un tur uz vietas apmācīja šūšanas prasmēs sešu mēnešu garumā. Pēc tam piešķīra statusu un varēji strādāt jau patstāvīgi. Tas bija apmēram 1979.–1980. gads – Daugavpils,” atceras Ivars.
Pēc tam sācis strādāt padomju armijas tirdzniecības uzņēmumā Daugavpils cietoksnī, jo tur tolaik vairāk maksāja. Sācis šūt šineļus armijniekiem, bet tas gan bijis grūtāk. “Daugavpils teātrī arī strādāju, kad tas tikko sāka veidoties – pusgadu tur sabiju. Es darināju kostīmus arī Raiņa lugai “Jāzeps un viņa brāļi”, tur taču attēlota senā Ēģipte, bet man tērps Asnātei sanāca vairāk kā latviešu tautumeitai,” pasmaida tagadējais priekulnieks un klāsta, ka pēc darba teātrī kļuvis par pašnodarbināto – neko jēdzīgu veikalos padomju laikā nevarēja iegādāties un viņš šuvis gan sieviešu, gan vīriešu drēbes. Uzšūto nesis uz tirgu pārdot. Vēlāk pieņēmis pasūtījumus mājas apstākļos.
Ivars atzīst, ka lielākā māksla gan esot bijusi frakas šūšana – ne katrs skroderis šādu darbu spēj paveikt. Tas esot pat sarežģītāk nekā kāzu kleita – audumam nepieciešama termiska apstrāde, stiepšana.
Bez speciālām zināšanām to nemaz nevar izdarīt. Ar teoriju nepietiek, vajag īpašu jušanu. Meistars prāto – kurš nekad nav šuvis vīriešu uzvalkus, tādam darbam lai neķeras klāt!
Pret reketu – ar kaukāzieti
Ivars atklāj, ka jaunībā, kad Daugavpilī mācījies par vīriešu skroderi, lūdzis meistarus, lai virsstundās parāda arī sieviešu tērpu piegriešanas pamatus. Tolaik, padomju gados, tas bijis vienkāršāk. Par asorti konfekškasti un kafijas pupiņām, kuras tolaik brīvi nopirkt nevarēja, dāmas labprāt dalījušās zināšanās. Kafiju arī tolaik varēja dabūt tikai pa blatu, bet skroderiem jau tā nav trūcis. Deviņdesmito gadu sākumā Ivars arī pasniedzis sieviešu un vīriešu bikšu piegriešanas un šūšanas kursus celtniecības tresta kultūras namā. Meistars atceras kuriozu no savas jaunības: “Deviņdesmitajos gados tirgojos Daugavpils pilsētas tirgū ar gatavām paša šūtām sieviešu drēbēm. Piesējās reketieri, prasīja samaksu, un es apsolīju, ka rīt būs.
Nākamajā dienā paņēmu līdzi kaimiņienes kaukāziešu šķirnes suni, un rekets mani vairs netraucēja. Suņa īpašniece vēl šobaltdien šo notikumu piemin ar smaidu.
Viņa pašlaik dzīvo Izraēlā, un dažreiz viens otram piezvanām.”
Meistars atklāj, kā sācis šūt čības: “Sanāca interesants moments – saplīsa čības visai manai ģimenei un nopirkt nekur nevarēja.
Sieva man saka – tu esi skroderis, vai nevari uzšūt? Uzšuvu čības sākumā bērniem, tad sev un sievai un sašuvu vēl vairākus pārus papildus. Iznesu laukā pie veikala pārdot – pusstundas laikā visas izķēra.
Atnāku mājās – jāšuj vēl. Un tā tas sākās,” palepojas čībiņvecis. Viņaprāt, čības ar katru gadu izdodas arvien kvalitatīvākas – pieredze ar laiku aug.
Deviņpadsmit gadus Ivars ar dzīvesbiedri jau mīt tagadējā Dienvidkurzemes novadā, Priekules pagasta “Upmaļos”. Viņam netālajā Virgas pagastā ir vectēva mājas. Savulaik vēlējies atgūt mājas un zemi, bet neizdevās – tur citi cilvēki jau dzīvoja. Vectēvu padomju gados uz Sibīriju izsūtīja. Ivars dabūjis vien sertifikātus, par kuriem mammai nopircis kažoku, bet sev jaunu televizoru.
Apavi jebkurām pēdām
“Es tagad darinu visdažādākās čības – vienkāršākas, lētākas un arī labākas zortes. Dienā varu uzšūt vienu pāri ļoti kvalitatīvu čību. Ja vēl vēlos skaisti izrotāt, tad īpaši jāpiestrādā.
Astoņas stundas sēžu pie šujmašīnas un šuju – ne kā fabrikā, konveijerā, bet ekskluzīvi, jo manas čības nekad neatkārtojas: divu vienādu pāru nav.
Ir piešūtas dekoratīvas lapiņas, puķītes, rakstiņi, auseklīši, lai atšķirtos,” skaidro prasmīgais vīrs un teic: “Atsauksmes lielākoties ir labas, bet citreiz mani arī palamā, ja kaut kas pircējam nav paticis. Viss nekad neiet uz urrā. Vienmēr saku, ka labāk ir pārdot tirgū, jo var pataustīt, apskatīties, piemērīt,” salīdzina čībiņmeistars. Pērn ap Jaungadu gan labi patirgojies, jo valstī bija pandēmija, veikali ciet, neko nevarēja dabūt, un Ivars internetā pārdevis čības. Bizness zēlis un plaucis. Arī šobrīd, mājsēdes laikā, priekulnieks savus darinājumus tirgo internetā, viņu var atrast feisbukā. Lielākoties sūtot pa Latviju, ar “Omnivas” un “Latvijas Pasta” starpniecību. Čaklais vīrs teic, ka šobrīd visvairāk gribētāju esot Liepājā un tagadējā Dienvidkurzemes novadā, kur čībiņveci pazīst jau daudzus gadus. Ja pasūtītājs vēlas, Ivars var uzšūt arī šos mājas apavus pēc īpašām vēlmēm.
“Čības šuju no dažādiem materiāliem – mēbeļu auduma atgriezumiem, dabiskās vilnas, kokvilnas, lina, ādas. Varu gan teikt, ka kārtīgs šineļa audums ir stiprāks par ādu un arī elpo labāk.
Visvairāk ir pieprasīts 39., 40., 41. izmērs sievietēm, bet vīriešiem 45., 47. izmērs. Esmu šuvis pat 53. izmēra čības! Rīgā ir lielo izmēru apavu veikals, es sašuvu čības un vienu partiju viņiem aizsūtīju,” teic aizrautīgais stāstītājs. Arī daudzi invalīdi pasūtot čības slimām kājām, kur viena lielāka, bet otra mazāka, jo bieži vien kājas no slimības ir sapampušas un nevar istabas apavus citur iegādāties.
“Internetā gan tādām pasūtījumus nepieņemu, jo nestandarta izmērs, un tādā gadījumā man vajag cilvēku redzēt, visu piemērīt. Vietējie iedzīvotāji atnes arī kaut ko citu sašūt. Piemēram, humpalās nopirkuši kādu jaku, kurai rāvējslēdzējs nedarbojas – tad man tas jānomaina. Jaunas drēbes gan vairs nešuju, jo tagad jau visu veikalā var nopirkt gatavu. Arī cenu, kuru par šūšanu prasītu, cilvēki vairs nemaksātu,” stāsta pieredzējušais skroderis un piemetina, ka padomju laikā gan bijuši arī visādi specpasūtījumi – piemēram, cilvēki trakoja pēc džinsiem, kuri tolaik bija modē. Savulaik tapis arī moderns, latviskā stilā ieturēts izlaiduma tērps Priekules vidusskolas absolventei.
Pieskaņotas pat pie erotiskās veļas
Ivars, protams, rēķinās, ka ar čībām tagad esot pilni veikali un arī tirgos tās pārdod – konkurence ir milzīga. “Tāpēc manām čībām zole piešūta ar kaprona diegu – lai ir kvalitāte.
Dizains katram šuvējam ir citāds, bet galvenais – lai ir izturīgas. Savējās es arī reklamēju kā stiprākās čības Latvijā. Ja tās tādas nebūtu, neviens nepirktu,”
pauž stāstītājs un vēlreiz uzsver, ka viņa šuvums ir no dabiskiem materiāliem – veikala prece tāda nav. Ir ķīniešu sintētika, kurā kājas neelpo. Bet pircējam gan nav vienalga – vēlas dabiskas, veselīgas čības. Ivars atzīst, ka amatniekam gadatirgi ir mazi svētki, kad turp dodas un izrāda savu preci. Tas ir līdzīgi kā mākslinieks parāda savas gleznas. Ivaraprāt, visi amatnieki ir ekskluzīvi, ar to atšķiras no parastiem tirgotājiem – veikums vairumā gadījumu ir mākslas darbs. Čībiņvecim, piemēram, ļoti izpirka čības, rotātas ar latviskiem rakstiem, tās ir ļoti pieprasītas.
Čībiņmeistars parāda savas šujmašīnas – tās saglabājušās vēl no padomju laikiem, tagad tādas vairs neražo. Ivars tās savulaik atvedis no Daugavpils. Nelieli, sīki remonti gan bijuši, kurus veicis pats. Detaļas arī diemžēl tādas vairs nevar dabūt, bet meistaram ir arī rezerves šujmašīnas.
Ivars stāsta, ka reiz joka pēc uzšuvis divus pārus mežģīņu čību, kuras žigli izpirktas. Tad sašuvis veselu partiju un sācis reklamēt pie erotiskās veļas. Uz pasūtījumiem šuvis no tādas krāsas mežģīnēm, kādas klients izvēlējies. Tagad gan kādu laiku tādas neesot reklamējis. Pāris reižu kungi nopirkuši, bet vairāk gan dāmas pasūtījušas internetā. Reklamējis arī interjeram pieskaņotas čības – ja ir materiāls, tad tādas pašas krāsas kā dzīvoklī vai mājā mīkstās mēbeles. Sazinoties ar klientu, meistars uzšujot pie aizkariem pieskaņotas vai par paraugu ņem atsūtītās interjera bildes. Ir arī čībiņas kā eglīšu mantiņas – auto piekariņi.
“Čību šūšana man ir arī mīlestības darbs, jo neko lielu jau nopelnīt nevar: bagāts neesmu kļuvis. Ar citiem darbiem būtu lielāka peļņa.
Mani varētu nakts vidū piecelt no miega un teikt – šuj čības. Es arī šūtu, tas tagad pat automātiski notiek.
Protams, var sašūt visu ko, bet man izdevīgāk čības darināt – esmu gadu gaitā piešāvies šai lietai,” spriež enerģiskais vīrs. “Pēdējā gadā esmu varējis iztikt ar to, ko nopelnu. Labi, ka pirms diviem gadiem bija jau pieminētais Nodarbinātības dienesta projekts – tad viss atdzīvojās un nostājās uz savām kājām, tagad pavisam cita lieta. Pandēmija manam darbam netraucē, un tuvojas taču Ziemassvētki – dāvanu laiks,” pasmaida meistars, un lasītājiem novēl: “Iekāpiet manis šūtās čībās – tad redzēsit, vai es taisnību runāju vai tikai lielos!”
