Kaujaslauks – ekonomika 16
Tā kā “gudro” izdomātās politekonomiskās teorijas par pasaules valdnieku ir padarījušas kapitālu, ar finanšu manipulāciju palīdzību ir iespējams viegli ietekmēt politiku. Kā galveno priekšnoteikumu ekonomikas sagraušanai “gudrie” min spēcīgas greznības tieksmes attīstīšanu, kas veicinās kapitāla bezjēdzīgu izšķērdēšanu. Goji jānovirza uz rūpniecību un tirdzniecību, lai nācijas meklētu tikai pašlabumu, ieslīgtu savstarpējas konkurences cīņā un nepamanītu kopīgo ienaidnieku. Lai koncentrētu kapitālu “gudro” rokās, jāizveido milzīgi monopoli, vispirms panākot kapitāla uzkrāšanas un plūsmas ierobežojumu likvidēšanu.
Par efektīvāko valstu pakļaušanas līdzekli “gudrie” uzskata valstu ārējos aizņēmumus: “Ekonomiskās krīzes goju vidū esam izraisījuši ar naudas izņemšanu no apgrozības un valstu ārējiem aizņēmumiem. Saprātīgas nodokļu politikas vietā bezsmadzeņu goji piekrīt aizņēmumiem, kuri ar procentiem tik un tā būs jāatdod no pavalstnieku kabatām. Īstais valsts valdītājs bija un ir valdības kreditors.” Nodokļus no nabagajiem “gudrie” uzskata par revolūcijas sēklu un kaitējumu valstij, “kas zaudē lielo, dzenoties pēc sīkā”. Par valstij visizdevīgāko “gudrie” atzīst progresīvo ienākuma nodokli, ko arī ieviesīs nākotnes pasaules valstī.
Cīņa politiskajā un ekonomiskajā jomā, kā arī kapitāla centralizēšana ir Ciānas ķēniņa valsts rašanās priekšnoteikums: “Saspringta cīņa par virsroku, triecieni ekonomiskajā dzīvē radīs un jau ir radījuši vīlušās, aukstas un bezsirdīgas sabiedrības. Šīs sabiedrības pilnībā novērsīsies no augstākās politikas un reliģijas. To vadītājs būs tikai aprēķins, respektīvi, zelts, ko viņi dievinās to materiālo baudu dēļ, ko tas var sniegt.”
Absurdā demokrātija – ceļš uz tirāniju
Demokrātisku iekārtu laika gaitā diskreditēs, padarīs par smieklīgu un absurdu. Tas sabiedrībā izraisīs pilnīgu vienaldzību pret politiku – tāda ir “gudro” plāna daļa, kuras īstenošanās uzskatāmi novērojama mūsdienās. Haotiskums, sarežģītība un pretrunas politikā izraisīs sabiedrības riebumu pret politiku kā tādu: “Lai sagrābtu savās rokās sabiedrisko domu, tā jāsamulsina, izraisot tik daudz pretrunīgu viedokļu no dažādām pusēm, kamēr goji apmaldīsies to labirintā un sapratīs, ka labāk ir būt bez jebkāda viedokļa politikas jautājumos, kas īstenībā sabiedrībai arī nav jāpārzina.” Riebumu pret demokrātiju veicina arī likumdošana, ko padara nesaprotamu un pretrunīgu ar birokrātu komentāru palīdzību: “Skaidrojumi nomaskēja likumus, bet tad arī pavisam aizsedza tos no valdības skatieniem ar neiespējamību izprast tādu samudžinātu likumdošanu.”
Valdību nākšanu pie varas nosaka nevis tautas griba, bet “gudro” rokās esošais visspēcīgais līdzeklis – nauda. Atbildīgos posteņus demokrātisko valstu valdībās “gudrie” paredzējuši tautā populārām personām, kuru pagātnē ir kāds neatklāts noziegums, lai nepaklausības gadījumā varētu piedraudēt ar tā publiskošanu. Neraugoties uz posteņu ļaunprātīgu izmantošanu savtīgās interesēs, demoralizētā tauta ciena šādus politiķus viņu veiklo blēdību dēļ: “Nelietīgi gan, bet toties cik veikli!”
Viltus demokrātijas un nesaskaņu haosā turpināsies “Ciānas gudro” veiktā pārvaldes un sabiedriskās domas kontroles centralizācija. Goju pūli mocīs ne tikai ar rasu, tautu un reliģiju konfliktiem, bet arī ar speciāli izraisītu un stimulētu badu, noziedzību un slimībām. Kad visatļautība sasniegs savu kulmināciju, “gudrie” nāks atklātībā kā pasaules glābēji no pašu izraisītajām nelaimēm: “Mūsu patvaldnieka laiks pienāks, kad tautas, ko būs izmocījušas nebūšanas un mūsu sarīkotā valdītāju nepastāvība, kliegs: “Novāciet viņus! Dodiet mums vienu pasaules valdnieku, kurš iznīcinās nesaskaņu cēloņus – robežas, reliģijas, valstu intereses, kurš dotu mums mieru, ko mums nespēj dot mūsu valdītāji un pārstāvji!”
Ciānas ķēniņa vispasaules vara būs supertotalitārisms, kas izpaudīsies kā visu cilvēka dzīves sfēru regulēšana un kontrolēšana. Kontrolēšanu veiks, trešdaļai sabiedrības izsekojot pārējos un ziņojot par katru pretošanās pazīmi: „ Tad spiegošana nebūs kauna, bet goda lieta, savukārt nepamatotus ziņojumus stingri sodīs.” Īpaši stingri kontrolēs administrāciju, ierēdņi par nepakļaušanos vai nolaidību saņems bargus sodus.
Par savas valdības ģeogrāfisko centru “gudrie” bija iecerējuši Eiropu. Ciānas ķēniņu, kurš apvienos gan pasaules laicīgo, gan garīgo varu, tauta redzēs kā gādīgu tēvu, kurš publiski uzstāsies tautas priekšā, nemanāmu slepeno aģentu ielenkts. Izglītības iestāžu programmās dominēs valdnieka personības kults un “nākotnes programma”, kas nomainīs pagātnes izzināšanu.
