Maigais apziņas terors 16
“Ciānas gudrie” bez mazākajām šaubām apgalvo, ka galvenais manipulāciju instruments – nauda – jau atrodas viņu rokās. Tas atbilst 19. gadsimta beigu un vēlāku laiku situācijai, kad starptautiskās banku apvienības un ražošanas tresti spēja ietekmēt politekonomiskās norises visā pasaulē: “Uz dabiskās un dzimtu aristokrātijas drupām mēs uzcēlām savas inteliģences aristokrātiju, vispirms – naudas aristokrātiju.” Nauda sniedz iespēju kontrolēt masu saziņas līdzekļus, līdz ar to – arī sabiedrisko domu. Gudrie pamatoti konstatē, ka tauta akli tic drukātajam vārdam, un visdažādāko novirzienu preses izdevumu pārvaldīšana ne tikai ļauj uzzināt sabiedriskās domas noskaņu, bet arī to virzīt sev vēlamā gultnē.
Nozīmīgākā “gudro” manipulāciju panākumu atslēga ir iedarbošanās uz cilvēku apziņu, rosinot un izmantojot zemiskākās cilvēku jūtas: “Kontaktējoties ar cilvēkiem, kuri mums vajadzīgi, mēs vienmēr esam iedarbojušies uz cilvēka prāta vissmalkākajām stīgām – aprēķinu, alkatību, materiālo vajadzību nepiesātināmību, bet ikkatra no minētajām cilvēku vājībām ir spējīga nokaut iniciatīvu, nododot ļaužu gribu viņu darbības pircēja rīcībā.”
Manipulācijām vislabāk pakļaujas pūlis, tādēļ individualitāte jānomāc ar kolektīvisma ideju: “Mēs gojus esam uzsēdinājuši uz sapņa par cilvēka individualitātes iekļaušanos simboliskā kolektīvisma vienībā. Viņi vēl nav sapratuši un nesapratīs, ka šis zirdziņš ir galvenā dabas likuma klaja pārkāpšana, kas kopš paša pasaules sākuma ir radījis vienību, kura nelīdzinās citām.”
Galvenais ierocis – pūļa skaudība un naids
“Gudro” politisko panākumu ķīla ir pastāvīgs nemiers un naids, ko rada un uztur gan šķiru, gan valstu un tautu starpā. Ar visdažādākā mēroga konfliktiem gojus sašķeļ un novājina. “Ciānas gudro” cīņa par pasaules varu ir visasiņainākā, kādu vien pieredzējusi pasaule, tomēr viņi to izcīna vienīgi ar goju rokām. Vispārēja naida un nesaskaņu sistēmā iekļausies arī antisemītisms, kas, kā ciniski apgalvo “gudrie”, “ir radīts pēc mūsu vajadzības un rīkojuma, jo tas nepieciešams mūsu mazāko brāļu pārvaldīšanai.”
Eiropas monarhijās īstenoja valdnieka atšķelšanu no tautas ar korumpētu ierēdņu palīdzību: “Valdnieku aizsedz viņa pārstāvji, kas muļķo tautu, aizraujoties ar savu nekontrolējamo un bezatbildīgo varu. Valdnieki, kuriem laupīta pieeja tautai, vairs nevar ar to vienoties.” Līdz ar to strauji zuda valdnieku autoritāte tautās, kas savukārt radīja priekšnoteikumus revolūcijām un valsts apvērsumiem.
Tajā pašā laikā ar ekonomisku manipulāciju palīdzību sabiedrību sašķēla savstarpēji naidīgās šķirās: daudzos nabadzīgos proletāriešos un nedaudzos bagātos uzņēmējos. Nabadzībā slīgstošais strādnieku pūlis, kurā kultivēja naidu un skaudību pret bagātajiem, bija “gudro” karaspēks cīņā pret monarhijām: “Mēs izliksimies par strādnieku glābēju no nabadzības, kad piedāvāsim viņam stāties mūsu karapulkā – sociālistu, anarhistu, komunāru rindās.”
Monarhiju sagraušana un valsts iekārtu nomaiņa uz demokrātismu un liberālismu tomēr nenesīs gaidīto saskaņu un uzplaukumu. Atbilstoši “gudro” nodomiem demokrātija tikai padziļinās šķelšanos sabiedrībā: “Partiju sašķeltība tās visas ir nodevusi mūsu rīcībā, jo tām, lai savstarpēji cīnītos, vajadzīga nauda, bet tā visa ir mūsu rokās.”
