Protokolu nonākšana atklātībā 16
Pateicoties slepeno organizāciju pētnieku O. Platonova un J. Begunova pētījumiem Šveices un ASV arhīvos, bija iespējams izstrādāt Protokolu izcelsmes ticamāko versiju.
1884. gadā krievu kņaziene J. Gļinka Parīzē par 2500 frankiem uzpirka savu paziņu masonu ložas Memfis Micraim biedru J. Šorstu-Šapiro, lai viņš uz vienu nakti izzog no ložas arhīva dokumentu, kas pierādītu masonu darbības kaitīgumu valstīm un sabiedrībai. Paziņa izgrieza no kāda pierakstu sējuma kaudzīti lapu, kuras J. Gļinka pārrakstīja. Vēlāk viņa tekstu pārtulkoja no franču (nevis senebreju!) valodas krieviski un iesniedza caram Aleksandram III, kurš gan to atstāja bez ievērības. Drīz pēc tam galma intrigas caru noskaņoja pret kņazieni, un monarhs J. Gļinku izsūtīja no galvaspilsētas uz viņas muižu Tulas guberņā.
Tur kņaziene rokrakstu nodeva apriņķa muižniecības priekšniekam, kurš to savukārt 1895. gadā iesniedza savam draugam dzelzceļa inženierim P. Stepanovam. Pēc neveiksmīga mēģinājuma atkārtoti pievērst tekstam cara uzmanību Stepanovs to 1895. gadā pavairoja ar hektogrāfu, bet 1897. gadā – nodrukāja nelielā tirāžā. Vēl 30. gados Ļeņina bibliotēkā Maskavā glabājās hektogrāfiskā izdevuma eksemplārs, kas vēlāk bez pēdām pazuda.
Pavairoto tekstu 1903. gadā avīzē Znamja ar nosaukumu “Ebreju sazvērestība” pārpublicēja antisemītiski noskaņotais žurnālists P. Kruševans. 1905. gadā G. Butmi plašus Protokolu fragmentus ievietoja savā grāmatā “Mūsu nelaimju cēlonis”, kurā centās pierādīt, ka ebreji plānoti grauj Krievijas ekonomiku. Var redzēt, ka pirmie Protokolu publicētāji traktējuši tos visnotaļ patvaļīgi.
Tāpat rīkojās arī reliģiozais krievu muižnieks S. Niluss. Viņš bija pirmais, kurš tekstus nodēvēja par “Ciānas gudro protokoliem” un 1905. gadā publicēja brošūrā “Lielais mazajā jeb Antikrists kā drīza politiska iespējamība”. Brošūras otrā izdevuma (1911) priekšvārdā viņš rakstīja, ka 1901. gadā rokrakstu ieguvis no kāda tuva cilvēka, kurš drīz miris. Rokraksta dāvinātājs apgalvojis, ka tas ir tulkojums no oriģināldokumentiem, ko kāda sieviete nozagusi vienam no ietekmīgākajiem masonu vadoņiem Francijā. Nilusa publikācijas mērķis nebija noskaņot pret ebrejiem, bet brīdināt par draudiem valstīm un kristīgajai ticībai, ko ieplānojuši sagraut ebreju aristokrāti un masoni, lai par pasaules valdnieku varētu padarīt Antikristu – Ciānas ķēniņu.
Protokolu “ebrejisko izcelsmi” nekritiski pārņēma to vēlākie publicētāji Eiropas valstīs un ASV. Tā kā Protokolos aprakstītas slepena centra vadītas, reāli notikušas vai notiekošas politiskās, ekonomiskās un sabiedriskās norises, to īstumam noticēja daudzi. “Žīdu sazvērestību” kā pamatojumu ebreju vajāšanai plaši izmantoja arī vācu nacisti.
