“Ciānas gudro protokoli” – vēsturiska mistifikācija vai reāls drauds? 16
Versijas par izcelsmi
Autors – Agris Dzenis, žurnāls “Planētas Noslēpumi”
Cariskās Krievijas slepeno dienestu safabricējums antisemītisma veicināšanai – tāds ir vispārpieņemtais viedoklis par šo 20. gadsimta noslēpumaināko tekstu. Vienlaikus tas ir arī viens no vispaviršāk un vistendenciozāk pētītajiem darbiem. Gan teksta autentiskuma noliedzēji, gan tie, kas Protokolus atzīst par “ebreju pasaules sazvērestības plānu”, ir tālu no īstenības un paši pret savu gribu veicina teksta autoru plāna īstenošanos. “Ciānas gudrie” ir nosacīts apzīmējums varenai slepenai organizācijai, kas, maskējoties aiz progresa, labklājības un iecietības lozungiem, ir nodarījusi un turpina nodarīt globāla mēroga kaitējumu gan ebrejiem, gan citām tautām.
1917. gadā, pēc cara patvaldības gāšanas, Krievijas pagaidu valdības loceklis S. Svastikovs, pamatojoties uz mutiski sniegtām ziņām, izvirzīja versiju par Protokolu safabricēšanu Parīzē 20. gadsimta sākumā, ko veicis Krievijas slepenpolicijas ohrankas virsnieks P. Račkovskis, lai ar šķietamiem ebreju pasaules sazvērestības pierādījumiem izvērstu plašu antisemītisma kampaņu Krievijā. 1905. gadā, pašā revolucionārās kustības augstākajā fāzē, šo tekstu iespiedis krievu muižnieks S. Niluss. Tādējādi ohranka panākusi Krievijas iedzīvotāju revolucionārā noskaņojuma noplakšanu un pārtapšanu niknumā pret ebrejiem kā nemieru un Krievijas posta vaininiekiem. Pats P. Račkovskis nevarēja ne noliegt, ne apliecināt viņam piedēvētās rīcības, jo jau 1910. gadā bija miris.
Šo versiju attīstīja 20. gados kā atspēkojumu Protokoliem, kas šajā laikā jau bija pārtulkoti daudzās Eiropas tautu valodās un sekmēja antisemītisma uzplūdus. Sameklēja pat literārus darbus, kas it kā kalpojuši par paraugu Protokoliem: vācieša H. Goedšes 1868. gadā izdoto romānu “Biarica” par 12 Izraēļa cilšu vecāko pasaules pakļaušanas plāniem ar finanšu operāciju palīdzību, kā arī franču sociālista un masona M. Žolī manuskriptu “Dialogs starp Makjavelli un Monteskjē ellē”. Tiesa, satura un stila paralēles tomēr bija vājš arguments apgalvojumam par Protokolu pārrakstīšanu no minētajiem darbiem.
Kā vienu no spēcīgākajiem argumentiem Protokolu viltošanas aizstāvji mēdz minēt 1936. gada Bernes pilsētas tiesas spriedumu. Process sākās ar lietas ierosināšanu pret Šveices nacionālo partiju par Protokolu drukāto tekstu izplatīšanu. Pēc četriem gadiem tiesa atzina, ka Protokoli ir viltojums, spriedumu pamatojot tikai ar divu liecinieču – K. Radzivilas un K. Herbletas izteikumiem, kuras it kā 1904. vai 1905. gadā Parīzē uzzinājušas, ka P. Račkovskis safabricējis tekstu, un redzējušas tā rokrakstu. Tiesa vairākkārt pieprasīja dokumentu kopijas par Protokolu tapšanu no Padomju Savienības arhīviem, tomēr saņēma atbildi, ka cariskās Krievijas iestāžu fondos tādi nav atrodami. Turklāt noskaidrojās, ka P. Račkovskis liecinieču minētajā laikā Parīzē nemaz nav atradies un teksts atklātībā bija nonācis jau desmit gadus agrāk.
Antisemītiski noskaņotie autori izvirzīja citu versiju – Protokoli nolasīti pirmā cionistu kongresa slepenajā sēdē 1897. gadā, un to autors ir cionistu līderis T. Hercls. Viens no senebreju valodā rakstīto Protokolu eksemplāriem esot izzagts un 1906. gadā nonācis Britu muzejā, kur to angliski pārtulkojis muzeja līdzstrādnieks. Šādā rakursā Protokoli kļuva par svarīgāko antisemītu darbības pamatojumu, jo “Ciānas gudro padome” esot ebreju garīgās un finanšu aristokrātijas varenākie pārstāvji, kuru mērķis ir pakāpeniska varas iegūšana visā pasaulē un neebreju paverdzināšana. Arī šī versija, šķiet, nav mazāk apšaubāma par to, ko pauž Protokolu safabricēšanas aizstāvji.
