Četru skandālu gads jeb kādēļ lasītāji izvēlas “Saplēstās mežģīnes”? 11
Grāmatu veikalu tīkli un grāmatu blogeri ir publiskojuši pērnā gada visvairāk lasīto grāmatu sarakstus. Kuras grāmatas tikušas vairāk lasītas bibliotēkās, gan noskaidrosies tikai pavasarī. Taču arī grāmatnīcu rezultāti un atsevišķu bibliotēku apkopojums rada jautājumus par to, kādas grāmatas izvēlamies un kādēļ tieši tās, nevis citas. Aizvadītais gads bijis īpaši iezīmīgs ar to, ka lasītāju gaume un rakstnieku paveiktais plaši un asi apspriesti sociālajos tīklos.
Cik objektīvas ir literatūras balvas?
Pirmā plašā diskusija, kurā iesaistījās liels skaits rakstnieku un literatūras kritiķu, pavasarī aizsākās sociālajā tīklā “Facebook”, to iniciēja rakstnieces Andra Manfelde un Kristīne Ulberga, apstrīdot Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) žūrijas slēdzienu piešķirt labākā prozas darba titulu Janas Egles stāstu krājumam “Gaismā”. Argumenti diskusijā variējās no tā, ka “Gaismā” gluži vienkārši ir vājš darbs, kurā bagātīgi izmantotas klišejas, līdz balvas žūrijas (un, šo diskusiju atvasinot tālāk, arī, piemēram, līdz Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) ekspertu) angažētībai, kuras dēļ noteikti rakstnieki vispār netiek izvirzīti balvām vai radošajām stipendijām. Kas, paraugoties gan VKKF, gan LALIGABA sarakstos, izrādās vien sazvērestības teorijas, jo balvai savulaik izvirzītas gan Manfeldes (“Zemnīcas bērni”, “Dzimtenīte”), gan Ulbergas (“Zaļā vārna”, kura šo balvu arī saņēma) grāmatas.
Diezin vai kāda balva, īpaši mākslas jomā, vispār uzskatāma par simtprocentīgi objektīvu, pirmkārt jau pašas mākslas visnotaļ neobjektīvās dabas dēļ. Tomēr kā cilvēks, kas reiz ir līdzdarbojies Literatūras gada balvas žūrijā, tiesa, diezgan sen, pavisam konkrēti varu pateikt: tajā nav sarunātu rezultātu. Jā, ir kompromisi, jo galu galā pie kaut kāda kopsaucēja žūrijai jānonāk. Ceļš līdz kompromisam nav vienkāršs, un galu galā var izrādīties, ka uzvar nevis ļoti spilgta nominācija, bet gan grāmata, kura šķitusi pieņemami laba lielākajai daļai žūrijas locekļu. Gluži vienkārši tādēļ, ka izcili novatoriski meklējumi allaž sevī nes riska elementu. Taču, ja palūkojamies uz Nobela balvu literatūrā, cik bieži pēc tās paziņošanas jūtama vilšanās un sajūta, ka kāds cits no tā saucamā “īsā saraksta” šo godu būtu pelnījis vairāk? Turklāt pat tajos gados, kad neuzvarēja tik ļoti tālu no “nopietnās literatūras” stāvoša personība kā Bobs Dilans…
Latviešu literatūrā trūkst varoņu!
Otro lielo diskusiju gan sociālajos tīklos, gan citos medijos izraisīja žurnāls “Kas Jauns”, nodrukājot Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītājas Guntas Ancānes viedokli par to, ka obligātā literatūra mūsu skolās sludina bezcerību un nevarību, tādēļ “Kaķīša dzirnavu” un Cibiņa vietā jānāk īstiem varoņiem. Diskusija par šo jautājumu sociālajā tīklā “Facebook”, kā arī dažādos citos forumos virmoja vairākas nedēļas, gan atbalstot viedokli par to, ka latviešu literatūrā katastrofāli trūkst varoņu, gan arī atgādinot, ka literatūras galvenais uzdevums nebūt nav programmēt cilvēku uz panākumiem, bet gan iedzīvināt empātiju, attīstīt emocionālo inteliģenci, kas, starp citu, rietumvalstu darba tirgus prognozēs līdz ar spēju visu mūžu mācīties tiek minēta kā viena no nākotnē potenciāli visvairāk pieprasītām īpašībām.
Nevaru teikt, ka manas domas par skolu obligātās literatūras sarakstu būtu sevišķi glaimojošas, – tas pirmkārt ir pārāk īss, un, šajā īsumā cenšoties izmisīgi ietilpināt vismaz nozīmīgākos latviešu un pasaules literatūras virzienus, patiešām jūtama naftalīna piesmaka, tomēr diezin vai obligātā literatūra būs vainojama pie virziena, kurā attīstās Latvijas sabiedrība. Riskēšu teikt, ka lielākās nejēdzības paveikuši tie, kuri par Cibiņu, Sprīdīti un Kārļa Skalbes kaķīti labākajā gadījumā pa ausu galam dzirdējuši. Žurnālā “Mājas Viesis” publicētajā diskusijā (2017. gada 9. novembrī), manuprāt, ļoti precīzi izteicās Lielupes vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotājs Agris Andžāns: “Literatūra atspoguļo laiku. Runājot par paaudzēm, grūti teikt, kas ieprogrammēja jaunlatviešus, – iespējams, ka 19. gs. sākuma šveiciešu, austriešu, vāciešu sentimentālā literatūra. Leitāna “Genoveva” un pārējie. Kas ieprogrammēja latviešu strēlniekus? Skalbe. Poruks. Tātad mūsu depresīvie, vārgie nabadziņi latviešu streļķiem deva spēku Ziemassvētku kaujās un cīņās pret Bermontu?”
Vienlaikus ir redzams, ka gan grāmatnīcās, gan bibliotēkās tieši latviešu rakstnieku darbi pērn pārliecinoši bijuši pieprasītākie. “Jāņa Rozes” veikalu topa pirmajā desmitniekā – tikai viens tulkojums, pirmajā piecdesmitniekā – tikai 18, tātad krietni mazāk par pusi. Savukārt no latviešu autoru darbiem nepārprotami iecienītākie bijuši ar vēsturisku, biogrāfisku ievirzi. Pērn novērtētas gan Jūlija Krūmiņa atmiņas, gan Armanda Pučes stāsts par Kristapu Porziņģi, Ingas Ābeles “Klūgu mūks”, Ginta Barkovska “Okeāna saviļņotie”, arī Pāvela Sanajeva “Apglabājiet mani aiz grīdlīstes”. Šo tendenci pērnā gada literatūrā ievērojusi arī Latvijas Rakstnieku savienības izdevuma “Konteksts” galvenā redaktore, literatūrzinātniece Sandra Ratniece, atzinīgi novērtējot arī to, ka sākuši iznākt vairāku rakstnieku kopoti raksti: “Māris Čaklais, Harijs Gulbis, Andrejs Skailis, turpina strādāt arī citu autoru kopoto rakstu sastādītāji, kaut gan pirms pāris gadiem šķita, ka šajā virzienā vairs nekas neiznāks. Diemžēl vairāku labu vecākās paaudzes rakstnieku darbi palikuši nepamanīti, kaut arī viņi savā stilā joprojām strādā fantastiski. Pie šādiem daļēji nenovērtētiem rakstniekiem gribas minēt Ēriku Hānbergu, kuram tikko iznāca grāmata izdevniecībā “Latvijas Mediji”, tāpat nepamanīts palika Ērika Kūļa stāstu krājums, manuprāt, nepietiekami novērtēts arī Andrejs Skailis, īpaši tādēļ, ka feļetonu žanrs, kurā Skailis bija ļoti spēcīgs, šobrīd Latvijā tikpat kā miris.”
Izdevēju pienākums – audzināt lasītāja gaumi?
Trešo diskusiju, kas savā būtībā ir sena kā pati literatūra, izraisīja jaunās autores Karīnas Račko debijas romāns “Saplēstās mežģīnes” – erotiskās literatūras žanram pieskaitāms darbs, kuru diskutētāji cītīgi salīdzināja ar “Greja 50 nokrāsām” – apšaubāms gods, no kura pati autore centās izvairīties. Karīnas Račko romāns, kaut arī iznāca tuvu gada nogalei, pārliecinoši nonācis “Jāņa Rozes” veikalu tīkla “Top 10” augstajā trešajā vietā. Izdevniecības “Zvaigzne ABC” vadītāja Vija Kilbloka “Facebook” atklājusi, ka romāns līdz ar papildtirāžām jau sasniedzis 9000 eksemplārus, kas ir milzīgs cipars ne tikai latviešu autora debijas darbam; pat starptautiski bestselleri reti pārsniedz šādus ciparus, bet vidējā daiļliteratūras darbu tirāža jau gadiem svārstās ap 1300 eksemplāriem. Račko (un mazākā mērā arī mūzikas ierakstu kompānijas “MicRec” vadītāja, ražīgā dziesmu vārdu autora Guntara Rača dzejoļu krājuma “365. I daļa”, kas pārliecinoši ierindojusies visvairāk pārdoto izdevumu pirmajā vietā) panākumi daudziem lika lauzīt galvu un lauzt šķēpus par to, kādēļ lasītāju vidū tik populāra ir no literārā viedokļa ne ļoti augstvērtīga literatūra.
Atbildes iespējamas vairākas. Izdevniecības “Latvijas Mediji” direktore Evija Veide, piemēram, uzskata, ka literatūru dalīt tā saucamajā “augstajā” un “zemajā” vispār nedrīkst: “Nav sliktu grāmatu, vienkārši jāsaprot, kam tās jālieto, un cilvēki, kuri lasa populāro literatūru, jāciena tāpat kā tie, kuri izvēlas klasiku.” Turklāt nebūt nevar viennozīmīgi apgalvot, ka, apzināti izdodot “komercliteratūras” produktus, izdevējs noteikti gūs peļņu, norāda Veide.
Izdevniecības “Zvaigzne ABC” vadītāja Vija Kilbloka turpat “Facebook” debatēs aizrādīja, ka paši lasītāji vien izvēlas “Saplēstās mežģīnes”, nevis, piemēram, smalko Kristofa Onodibio romānu “Ienirt” vai pasaulē izslavēto Roberto Bolanjo darbu “2666”, kuri pārdoti ievērojami mazākā eksemplāru skaitā. Savukārt Evija Veide, balstoties uz pērn izdevniecībā “Latvijas Mediji” izdoto grāmatu tirāžas statistiku, novērojusi – nereti tieši nopietni vēsturei veltīti dokumentāli darbi saista tikpat vai pat vēl vairāk lasītāju nekā tā dēvētā vieglā literatūra. Kā piemēru Veide min Ulda Neiburga Otrajam pasaules karam veltīto grāmatu “Dievs, tava zeme deg!”, kuras pirmā tirāža ir lielāka nekā statistiskais vidusmērs, turklāt tā piedzīvojusi arī divas papildtirāžas. Tāpat vērts atcerēties, ka pirms “Saplēstajām mežģīnēm” sensacionālus pārdošanas rādītājus sasniedza “Zvaigznes ABC” izdotais mācītāja Jura Rubeņa nepavisam ne triviālliteratūrai pieskaitāmais darbs “Viņa un viņš”, kurš ierindojies “Jāņa Rozes” grāmatveikalu topa sestajā vietā.
Evija Veide atgādina vēl kādu aspektu: “Nereti tā saucamajā vieglajā literatūrā ir ielikts daudz informācijas par laikmetu, psiholoģiskie raksturojumi – var diskutēt, ka tie nereti ir stereotipiski, tomēr sniedz papildu elementus fabulas virzībai, turklāt pietiekami bieži satur bagātīgu informāciju par reālās dzīves kontekstu, tādējādi, arī lasot izklaidējošu grāmatu, lasītājs sevi kādā jomā izglīto.” Savukārt Sandra Ratniece uzsver: grāmatnīcu plaukti ir gana pilni ar tulkotu triviālliteratūru, kura ir zemākā līmenī nekā Račko romāns un daži citi latviešu “vieglo žanru” darbi, tādēļ: “Mēs tomēr varam būt priecīgi, ka šāda tipa literatūra ir arī kaut cik lasāma.”
Rakstnieks Vladis Spāre, kurš “Facebook” diskusijās konsekventi kritizēja “Saplēstās mežģīnes”, piemin arī citu aspektu: “Vēl 90. gados mēs, izdevēji, konkurējām ar lielākām tirāžām un mazāku autoru skaitu. Tagad, arvien vairāk krītoties tirāžām, izdevniecības sāk izdot arvien vairāk autoru, turklāt arī tādas grāmatas, kuras padomju laikā netiktu tālāk par jaunāko redaktoru. Mūs nomētā ar jauniem nosaukumiem, daudziem simtiem nevienam nezināmu autoru, un tā visa rezultātā literatūra kapitālismā ne ar ko neatšķiras no citām precēm.” Rakstniekam gan nav atbildes uz jautājumu, kā šo situāciju būtu iespējams mainīt, jo atšķirībā no padomju laika dzīvojam sabiedrībā, kurā, nesaņemot interesējošā žanra darbus no latviešu izdevējiem, lasītāji gluži vienkārši vēl lielākā mērā pievērstos izdevumiem angļu, krievu, iespējams, daļa arī vācu un ziemeļvalstu valodās. Rezultātā latviešu izdevēju situācija vēl vairāk pasliktinātos.
Iespējams, tomēr ir vērts atzīt, ka lasītājs diezgan skaidri zina, ko vēlas. Galu galā šodien stipri vien piemirstā, bet savulaik līdzīgi Račko skandalozā rakstniece Ivande Kaija jau teju pirms simt gadiem triumfējoši rakstīja dienasgrāmatā, ka “Aspazija nule par savu jaunāko dzejoļu krājumu “Izplesti spārni” saņēma 500 rbļ. par loksni [..], un es par “Jūgā” dabūju 1500 rbļ. par loksni”.
Piekrītu gan Vlada Spāres viedoklim par to, ka redaktori un izdevniecības nereti izlaiž cauri saviem sietiem grāmatas, kurām rūpīgāks redaktora darbs piešķirtu lielāku vērtību un pabeigtību. Taču arī šeit darbojas tirgus principi: ja neizdosi tu, autors apvainosies un ar potenciāli labi pārdodamu darbu aizies pie cita izdevēja vai arī ņems un izdos grāmatu pats.
Starp citu, šī ir jauna tendence latviešu literatūrā – starp labāk pirktajām grāmatām pērn diezgan daudz autorizdevumu, trīs iekļuvušas pat pirmajā desmitniekā, bet visvairāk pirkto piecdesmitniekā tādas kopā vairāk nekā desmit. Ja tā iezīmējas Latvijas grāmatniecības nākotne, tad gan mēs riskējam nonākt bīstamā situācijā, kur spēkā vairs tikai autora un lasītāja zināšanas un gaume, vēl vairāk novājinot plašas sabiedrības kritisko domāšanu.
Kolaboracionisma smārds gaisā
Ceturtā diskusija, strikti ņemot, ir nevis literāra, bet gan “apliterāra”, jo skar nevis literātu daiļrades, bet gan ētikas aspektus. Vispirms diskusijas izraisīja “Kultūrzīmēs” 2017. gada 12. decembrī publicētais rakstnieces Gunas Rozes viedoklis par to, kādēļ par Prozas lasījumu vadmotīvu izvēlēta Andreja Upīša daiļrade, kuras nozīmi savā dzīvē neviens no autoriem īsti nespēja identificēt, turklāt jāņem vērā, ka rakstnieka kā personības cilvēciskā ētika padomju laikā ir vairāk nekā diskutabla. Vēl šī diskusija par kolaboracionismu un latviešu literatūru nebija norimusi, kad daudz asākas vārdu pārmaiņas izraisīja dzejnieka Jāņa Rokpeļņa atzīšanās par sadarbību ar Valsts drošības komiteju jeb čeku. Pats Rokpelnis intervijā “Neatkarīgajai Rīta Avīzei” izsacīja bažas, ka, iespējams, kāda daļa lasītāju tagad no viņa novērsīsies. Pirmā reakcija gan bija, iespējams, pašam Rokpelnim necerēti pozitīva – kā “Facebook”, tā mikroblogošanas vietnē “Twitter” pārsvarā krājās atzinības un pateicības par saņemšanos “iznākt no skapja”, tomēr šajā idillē ieskanējās arī kritiskākas piezīmes. Kopumā jautājums ir par to, vai ir iespējams pilnīgi nošķirt rakstnieka personību no viņa politiskajiem un ētiskajiem uzskatiem, ir sarežģīts, it sevišķi, ja uzskati ilgu laiku tikuši no kolēģiem slēpti, tādējādi gūstot kādu labumu, pretstatā stingrākām un mazāk stingrām represijām, no kurām savu uzskatu dēļ šajā pašā laikā cietuši daudzi citi literāti un mākslinieki. Starp tiem, kuri, riskējot ar represijām, neatteicās no saviem uzskatiem, var minēt gan tā dēvēto franču grupu un dzejnieku Knutu Skujenieku, kurus izsūtīja, gan Vizmu Belševicu, Ojāru Vācieti un daudzus citus, kurus skāra pilnīgs vai daļējs publicēšanās aizliegums.
Visu kopsavelkot, var teikt, ka 2017. gads literatūrā iezīmējās ar sociālo tīklu ietekmes pieaugumu – tajos gan veiksmīgi risinājušās grāmatu publicitātes kampaņas, gan arī sabiedrībai patiešām nozīmīgas diskusijas par tēmām, kuras saista literatūru un ikdienas dzīvi.
Veikalu “Jānis Roze” tīkla “Top 10” 2017. gadā
1. Guntars Račs, “365 1. daļa”, izdevniecība “MicRec”
2. Latvietis Indriķis, “Bailes”, autora izdevums
3. Karīna Račko, “Saplēstās mežģīnes”, izdevniecība “Zvaigzne ABC”
4. Viktors Suvorovs, “Spiegošanas pamati”, izdevniecība “Dienas Grāmata”
5. Andra Manfelde, “Virsnieku sievas. Mēs. Latvija, XX gadsimts”, izdevniecība “Dienas Grāmata”
6. Juris Rubenis, “Viņš un viņa”, izdevniecība “Zvaigzne ABC”
7. Jūlijs Krūmiņš, “Iļģuciema pašpuikas stāsti”, autora izdevums
8. Inga Ābele, “Duna. Mēs. Latvija, XX gadsimts”, izdevniecība “Dienas Grāmata”
9. Laima Kota, “Istaba. Mēs. Latvija, XX gadsimts”, izdevniecība “Dienas Grāmata”
10. Gundega Bičevska, “Dimanti tavā pagalmā”, autorizdevums
Veikalu “Valters un Rapa” “Top 10” 2017. gadā
1. Guntars Račs, “365 1. daļa”, “MicRec”
2. Latvietis Indriķis, “Bailes”
3. Andra Manfelde, “Virsnieku sievas. Mēs. Latvija, XX gadsimts”
4. Inga Ābele, “Duna. Mēs. Latvija, XX gadsimts”
5. Dens Brauns, “Sākums”, izdevniecība “Kontinents”
6. Viktors Suvorovs, “Spiegošanas pamati”, izdevniecība “Dienas Grāmata”
7. Juris Rubenis, “Viņš un viņa”
8. Laima Kota, “Istaba. Mēs. Latvija, XX gadsimts”
9. Karīna Račko, “Saplēstās mežģīnes”
10. Nora Ikstena, “Trīs”, izdevniecība “Dienas Grāmata”
Izdevniecības “Latvijas Mediji” visvairā pirkto grāmatu trijnieks
1. Valdis Celms, “Baltu dievestības pamati”
2. Dace Judina, “Ceturtais kauliņš”
3. Daiņus Šukis, “Ezītis, kurš mīlēja slepeni”
Latvijā izdoto grāmatu skaits un vidējā tirāža 2016. gadā*
* 2016. gadā iznākusi 2191 grāmata vidēji 1263 eksemplāru tirāžā.
* No tām 907 daiļliteratūras grāmatām vidējā tirāža bijusi 1254 eksemplāri.
* Iznākušas 445 latviešu daiļliteratūras grāmatas ar vidējo tirāžu 896 eksemplāri.
* Izdotas arī 125 bērnu grāmatas ar vidējo tirāžu 1212 eksemplāri.
*LNB Bibliogrāfijas institūta dati par aizvadīto gadu tiek apkopoti nākamā gada pirmā ceturkšņa laikā, tādēļ datu par 2017. gadu vēl nav.
